Mušketons izbolīja savas apaļās acis un paskatījās uz Blezuā, kā uz cilvēku, kurš ieguvis pavisam citu vērtību, par kurām agrāk pat nevarēja iedomāties.
— Patiešām, tā varētu izdarīt! Bet kur, lai ņem stangas, lai atrautu nost dēļus, un urbi, lai izurbtu mucā 'caurumu?
— Futlāri, — pēkšņi iejaucās Grimo, pabeidzis kārtējo skaitļu rindu.
— Ak, jā, futlārī, - noteica Mušketons, — es pavisam par to aizmirsu.
Grimo pārvaldīja ne tikai finanses, bet atbildēja arī par ieroču arsenālu,
un atskaitot rēķinus, viņam bija arī futlāris ar instrumentiem. Grimo bija cilvēks, kurš spēja daudz ko paredzēt, tāpēc vienmēr nodrošinājās ceļam. Šajā futlārī, kurš bija rūpīgi ielikts ceļa maisā, atradās viss nepieciešamais. Tur bija pat urbis; ar to apbruņojās Mušketons.
Kas attiecas uz stangām, tad tās nevajadzēja ilgi meklēt, jo tās varēja aizvietot duncis, kurš aizbāzts aiz. jostas, varēja lieliski pakalpot stangu vietā. Mušketons atrada dēļos spraudziņu, un tūlīt pat ķērās pie šī atbildīgā darba.
Blezuā skatījās uz viņu apbrīnas pilns, tāpēc cītīgi sekoja viņa darbam, nepacietīgi gaidot, kad varēs palīdzēt izvilkt kādu naglu vai dot kādu svarīgu padomu, kurš vienmēr būtu lietderīgs un vietā.
Vienā mirkli Mušketonas norāva trīs dēļus.
— Veikli! — piezīmēja Blezuā.
Tomēr, Mušketons, kurš bija saīsinājis savu vārdu par vienu trešdaļu, nevarēja izdarīt to pašu ar savu vēderu. Visādi izmēģinājies tikt cauri dēļu spraugai, viņam beidzot bija jāatzīst, ka vajadzēs vēl izņemt vismaz trīs dēļus, lai varētu iekļūt blakustclpā.
Viņš smagi nopūtās un atkal ķērās pie darba.
Grimo, beidzot pabeidzis visus savu rēķinus un aprēķinus, sāka ar lielu interesi vērot notikumu attīstību. Pienākot pie biedriem, viņš ieraudzīja Muškelona lielo uzcītību iekļūt apsolītajā zemē un uzskatīja par savu pienākumu iejaukties.
— Es! — viņš tcica.
Sis vārds Blezuā un Mušketonam bija daudz dārgāks par veselu sonetu, bet soneta, cik jums zināms, ir veselas poēmas garumā.
Mušketons pagriezās.
— Ko tu? — viņš jautāja Grimo.
— Es izlīdīšu.
— Patiešām, - Mušketons piekrita, noskatot savu vājo un kalsno biedru ar vērīgu un ilgu skatienu, — tev taisnība: tu jzlldīsi, tu viegli tiksi cauri.
— Protams, — Blezuā apstiprināja. — Pie tam viņš zin, kādās mucās ir vīns, jo viņš tur bija kopā ar d'Artanjana kungu. Lai Grimo iet, Mušketon.
— Es pats ne sliktāk izlīstu par Grimo, — atbildēja aizskartais Mušketons.
— Varbūt, bet las prasīs vēl ilgu laiku, bet es mirstu nost no slāpēm. Manas iekšas mani vairs neklausa.
— Nu, ej, Grimo, — Mušketons piekrita, dodot viņam rokās aluskrūzi un urbi.
— Tikai vispirms noskalojiet glāzes, — Grimo teica.
Tad viņš draudzīgi pamāja Mušketonam, it kā atvainodamies viņam, ka pārtraucis Mušketona darbu, tik spoži iesāktu ar viņa, bet nobeigtu ar citu palīdzību. Viņš, kā čūska ieslīdēja spraugā, urt pazuda tumsā.
Blezuā aiz sajūsmas sāka dejot. No visiem neprātīgajiem varoņdarbiem, kurus veica apbrīnojami un drošsirdīgi cilvēki, un kuriem viņam bija tas gods palīdzēt, šis varoņdarbs viņam likās pats brīnumainākais, pats skaistākais.
— Nu, tagad tu redzēsi, — Mušketons ierunājās no jauna tajā pašā pašpārliecinātajā balsī, kurai Blezuā, redzams, labprāt pakļāvās, — tagad tu redzēsi, kā mēs dzeram, vecie kareivji, kad mūs moka slāpes.
— Apmetni, — no telpas dziļumiem atskanēja Grimo balss.
— Ak, jā, — Mušketons atcerējās.
— Ko viņš grib? — Blezuā jautāja.
— Aizsegt ar apmetni sienā to vietu, kur izņemti dēļi, lai uzreiz, nevarētu pamanīt caurumu.
— Priekš kam? — Blezuā jautāja pilnīgā nesaprašanā.
— Ek, naivais! — Mušketons teica. — Bet, ja kāds pēkšņi ienāk?
— Pareizi! — Blezuā iesaucās ar īstu sajūsmu. — Bet viņš tur neko nevarēs saskatīt pa tumsu.
— Grimo vienmēr visu labi redz, — Mušketons piezīmēja, — dienā — kā nakti.
— Laimīgais, — Blezuā atbildēja. — Bet es bez sveces nevaru paiet pat pāris soļus: noteikti kaut kam uzgrūdišos.
— Tas tikai tāpēc, ka tu nekad neesi bijis karaklausībā, — Mušketons atbildēja, — citādi tu butu iemācījies atrast adatu siena kaudzē. Bet klusāk! Kāds nāk.
Mušketons klusi iesvilpās, kurš kādreiz abiem kalpiem viņu jaunības dienās bija brīdinājuma signāls. Tad steidzīgi apsēdās pie galda un pamāja Blezuā darīt to pašu. Blezuā paklausīja.
Atvērās durvis, un uz sliekšņa parādījās divi stāvi, kuri bija ietinušies apmetņos no galvas līdz kājām.
— Oho! — ierunājās viens no viņiem. — Neviens neguļ, kaut ari ir jau ceturksnis uz divpadsmitiem! Tas ir pret noteikumiem. Lai pēc ceturtdaļstundas viss tiktu nokopts, uguns nodzēsta un visi gulētu!
Abi svešinieki piegāja pie durvīm, aiz kurām bija ieslīdējis Grimo, atslēdza tās, iegāja iekšā un aizslēdza tās no iekšpuses.
— Ak, — nočukstēja Blezuā. — Viņš ir pazudis!
— Nu nē, Grimo — viltīga lapsa! — Mušketons murmināja.
Abi biedri sāka gaidīt, ieklausoties visās skaņās ar aizturētu elpu.
Pagāja desmit minūtes, kurās nevarēja sadzirdēt nevienu skaņu, kas norādītu, ka Grimo būtu saķerts nozieguma vielā.
Tad durvis no jauna atvērās, svešinieku aptītie stāvi aizgāja, vispirms rūpīgi noslēguši aiz sevis durvis un vēlreiz atgādinādami nodzēst uguni un iet gulēt.
— Ko darīt, — Blezuā leica, — nodzēst gaismu, vai?
— Viņi pateica „pēc ceturtdaļastundas"; mūsu rīcībā vēl piecas minūtes, — Mušketons teiea.
— Vai mums nevajadzētu brīdināt savus kungus? Pagaidīsim Grimo.