— Bet, ja viņu nogalināja?
— Grimo būtu iekliedzies.
— Vai tad jūs nezināt, ka viņš ir mēms, kā zivs?
— Nu tad mēs dzirdētu troksni, kad viņš kristu zemē.
— Bet, ja viņš neatgriežas?
— Lūk, viņš jau nāk.
Patiešām, šajā mirkli Grimo atbīdīja apmetni, kurš nosedza vietu, kur bija izjaukti dēļi, un no zem apmetņa parādījās viņa galva. Viņa seja bija ļoti bāla, acis aiz šausmām ieplestas, acu baltumi spīdēja, bet acu zīlītes izskatījās kā nekustīgi punktiņi. Viņš turēja rokā aluskrūzi, kura bija ar kaut ko piepildita; viņš to pienesa pie bālās gaismas un izdeva tikai īsu un vienu skaņu: „O!", bet ar tādu šausmu izteiksmi sejā, ka Mušketons nobijies atkāpās, bet Blezuā gandrīz, vai zaudēja samaņu aiz bailēm.
Tomēr viņi abi ieskatījās krūzē: tas bija piepildīts ar pulveri.
Pārliecinājušies, ka kuģis vīna vietā piekrauts ar pulveri, Grimo metās uz kuģa klāju un vienā lēcienā atradās pie durvīm, aiz kurām mierīgi gulēja četri draugi. Pieskrējis tām klāt, viņš viegli tās pagrūda. Durvis pavērās un aizķēra d'Artanjanu, kurš gulēja pie durvīm. D'Arlanjans uzreiz pamodās. .
Ieraudzījis Grimo uztraukto sejas izteiksmi, viņš uzreiz saprata, ka noticis ir kaut kas ārkārtējs, un gribēja iekliegties, bet Grimo pielika pirkstu pie lūpām un vienā mirkli nodzēsa lampu, kura dega kajītes otrajā galā.
D'Artanjans pacēlās uz elkoņa; Grimo nostājās uz ceļiem un, izstiepis kaklu, uztraucies, viņam klusi izstāstīja kaut ko tik dramatisku, ka varēja iztikt bez mīmikas un žestiem.
Kamēr viņš stāstīja, Atoss, Portoss un Aramiss mierīgi gulēja, kā cilvēki, kuri jau veselu nedēļu nezināja īstu miegu.
Pa to laiku Mušketons apakšējā klājā sākumā stāvēja kā sālstabs, tad apķērās un sāka kravāties. Blezuā, baiļu pārņemts, centās darīt to pašu.
Lūk, kas bija noticis ar Grimo.
Ieejot apakšējā vidējā klāja nodalījumā, viņš sāka savus meklējumus. Uzskrējis virsū mucai, viņš pieklauvēja pa tās sāniem. Tā izrādījās tukša; Grimo taustīdamies gāja tālāk pie citas, kura arī izrādījās tukša. Trešā muca dobji noskanēja; tā, bez šaubām, saturēja sevī dārgo veldzējošo dzērienu. Grimo notupās uz ceļiem un sāka ar roku taustīt vietu, kur ērtāk varētu izurbt caurumiņu Pēkšņi viņš sataustīja mucas krānu.
«Lieliski, - viņš nodomāja, — tas stipri atvieglos uzdevumu".
Viņš pielika krūzi pie krāna, atvēra to un sajuta, ka saturs lēnām pāriet no vienas tilpnes otrajā. Grimo piesardzīgi aiztaisīja ciet krānu un pienesa pie lūpām krūzi, lai pagaršotu, tā kā nevēlējās cienāt savus biedrus cienāt ar kaut kādu dzērienu, par kuru nevarētu galvot.
Šajā mirklī Mušketons iesvilpās. Grimo, baidoties nakts apgaitas, ielīda starp mucām un klusi noslēpās starp tām.
Patiešām, durvis atvērās, un ienāca divi cilvēki ietinušies apmetņos, tie paši, kuri pavēlēja Blezuā un Mušketonam nodzēst gaismu.
Viens no viņiem nesa stikla lukturi, tā kā liesmas nāca tikai pa luktura augšu. Bez visa tā, luktura stikli bija piesegti ar papīru, kurš nomāca, vai, tiešāk, noņēma gaismas siltumu un spožumu. Šis cilvēks bija Groslou.
Otrs turēja rokās kaut ko garu, lokanu, ballu, satītu līdzīgi trosei. Cilvēka seja nebija redzama, jo to nosedza cepure ar lielām malām. Grimo nodomāja, ka cilvēku^ atveda iurp tā pati vajadzība, kas viņu pašu — vēlēšanās iedzert portvīnu. Viņš vēl ciešāk piekļāvās pie mucām un nolēma, ka pat, ja viņu atradīs, noziegums galu galā nav tik milzīgs, lai par to čellu lielu traci.
Pieejot pie mucas, aiz kuras bija paslēpies Grimo, ienācējs apstājās.
— Vai deglis ir pie jums? — angliski jautāja tas, kurš turēja lukturi.
— Lūk, tas, — skanēja atbilde.
Pie šīs balss skaņām Grimo sāka trīcēt, jūtot, ka ledains aukstums pārņem visu viņa ķermeni. Viņš klusi paskatījās uz mucām, pie kurām stāvēja ienācēji. No zem cepures ar lielām malām viņš, gulēdams zemē, saskatīja Mordaunta seju.
— Cik ilgu laiku deglim būs jādeg? — Mordaunls griezās pie sava biedra.
— Domāju, ka minūtes piecas, — atbildēja šķipers.
Arī šī balss Gromo izlikās pazīstama. Viņš paskatījās uz Mordaunta pavadoni un pazina Groslou seju.
— Tādā gadijumā, — Mordaunls teica, — jūs brīdiniet mūsu cilvēkus būt trauksmes gatavībā, bet nesakiet īstos iemeslus. Vai laiva ir piesieta kuģa pakaļgalā?
— Kā suns aiz saimnieka, kurš piesiets ar stipru virvi.
— Tad, lūk, kad pulkstens nositīs ceturksni uz vieniem, jūs sasauksit kopā savus cilvēkus un, ievērojot pilnīgu klusumu, nokāpsit laivā…
— Bet vispirms vajadzēs aizdedzināt degli.
— Tā būs mana darīšana. Es vēlos būt pārliecināts par lo, ka mana atriebība piepildīsies. Vai airi ir laivā?
— Viss gatavs.
— Lieliski.
— Tātad, viss norunāts.
Mordaunts nometās uz ceļiem un diezgan dziļi mucas krānā iebāza degļa galu, tā, ka atlika tikai aizdedzināt tā otru galu.
Pabeidzis šo darbu, viņš piecēlās un paskatījās pulkstenī.
— Jūs atcerēsities? Ceturksni uz vieniem, vārdu sakot…
Viņš ieskatījās pulkstenī.
— Pēc divdesmit minūtēm.
— Lieliski, - Groslou piezīmēja, — tikai es uzskatu par savu pienākumu jūs vēlreiz brīdināt, ka jūs esat uzņēmies pašu bīstamāko uzdevuma daļu un būtu bijis daudz labāk to uzticēt kādam no mūsu cilvēkiem.
— Mans dārgais, Groslou, — Mordaunts atbildēja, — ir tāda franču paruna: „Katrs pats sev ir vislabākais kalps". Es vēlos to pielietot dzīvē.
Ģrimo, ja arī ne visu saprata, tad visu dzirdēja: runātāju sejas mīmika viņam izskaidroja nezināmo vārdu nozīmi. Viņš dzirdēja un redzēja musketieru nāvīgākos ienaidniekus. Viņš redzēja, kā Mordaunts ielika degli mucā. Viņš dzirdēja parunu, kura tika pateikta franču valodā. Beidzot, viņš vairākas reizes ar roku taustīja krūzes saturu, kuru viņš turēja rokā, un viņa pirksti, vīna vietā, kuru tik kaislīgi gaidīja Mušketons un Blezuā, drupināja pulvera smalko malumu.