Mordaunts un šķipers gāja projām. Pie durvīm viņi apstājās un ieklausījās.
— Vai jūs dzirdat, kā viņi guļ? — viens no viņiem jautāja.
— Patiešām, pa griestu augšu bija dzirdama Portosa krākšana.
— Pats Dievs viņus atdod mūsu rokās, — Groslou noteica.
— Un šoreiz, domājams, pats nelabais viņus vairs neizglābs, — Mordaunts piebilda.
Ar šiem vārdiem viņi aizgāja.
XXX
Portvīns (turpinājums)
Grimo dzirdēja, kā iečirkstējās slēdzene. Tad, pārliecinājies, ka viņš ir palicis viens, viņš nekavējoties piecēlās un taustoties gar sienu sāka iet uz priekšu.
— Ak, — viņš izdvesa, slaukot no pieres izspiedušās sviedru lāses, — kāda laime, ka Mušketonam un Blezuā sagribējās dzert!
Viņš steidzās nokļūt pie cauruma sienā. Viss notikušais viņam likās sapnis, bet pulveris krūzē bija īsts un tas pierādīja, ka viss nolicis īstenībā, ka bija daudz sliktāk par jebkuriem murgiem.
D'Artanjans, kā mēs viegli varam to iedomāties, uzklausīja to visu ar pieaugošu satraukumu un, nenoklausījies stāstu līdz. galam, viegli uzlēca kājās un pieliecās klāt pie gulošā Aramisa, saspiezdams viņa plecu, lai atvairītu jebkuru strauju kustību.
— Ševaljē, — viņš klusi iečukstēja viņam ausī, — ceļaties, bet pacenšaties nesacelt ne mazāko troksni.
Aramiss pamodās. D'Artanjans atkārtoja savu lūgumu, saspiezdams viņa roku. Aramiss paklausīja.
— Pa kreisi no jums guļ Atoss, — viņš teica Aramisam, — brīdiniet viņu tāpat, kā es to izdarīju ar jums.
Armiss bez. grūtībām brīdināja Atosu, kurš gulēja ļoti traulu miegu, kā visi nervozi cilvēki; bet ar Portosu iznāca maza aizķeršanās. Viņš gribēja sākt izjautāšanu, par ko un kāpēc, tika izjaukts viņa miegs, kas viņam bija ļoti nepatīkami; bet d'Artanjans paskaidrojumu vielā vienkārši ar roku aizspieda viņa muti. Tad gasķonietis pastiepa rokas, apkampa savus draugus pie kakliem, cieši tos piekļaujol klāt un nočukstēja:
— Draugi, mums nepieciešams momentāli pamest šo kuģi, citādi mēs visi aiziesim bojā.
— Kā? — Atoss ierunājās. — Atkal?
— Vai jūs zināt, kas ir mūsu kuģa šķiperis?
— Nē.
— Kapteinis Groslou.
D'Artanjans juta, kā nodreb viņa draugu pleci, un saprata, ka viņa vārdi ir atstājuši vajadzīgo iespaidu.
— Groslou! — Aramiss nočukstēja. — Nolādēts!
— Kas tas par Groslou? — Portoss jautāja. — Es neatceros tādu.
— Tas ir tas pats varonis, kurš iesita pa galvu Parri brālim, bet tagad viņš grib iesist pa mūsu.
— Oho!
— Vai jūs zināt, kas ir viņa palīgs?
— Viņa palīgs? — Atoss jautāja. — Kāds palīgs? Vai tad šķiperam uz kuģīša, kur tikai četri matroži mēdz būt palīgs? Vai tad tas būtu četrmastu burinieks?
— Jā, bet Groslou kungs ir viduvējs šķiperis un tāpēc viņam ir arī palīgs. Un viņa palīgs ir Mordaunts.
Pie šīs ziņas musketieri ne tikai nodrebēja, bet tikko novaldījās, lai neiekliegtos. Pie visas viņu drošsirdības šis vārds uz viņiem atstāja noslēpumainu iespaidu: viņiem visiem palika baismi, pat tad, kad tikai izrunāja šo vārdu.
— Ko darīsim? — Atoss jautāja.
— Pārņemsim savās rokā kuģi, — Aramiss ieteica.
— Un nelieti nogalināsim, — Portoss piebilda.
— Liellaiva ir mīnēta. Mucas, kuras mēs uzskatījām, ka tās piepildītas ar portvīnu, izrādījās ir piepildītas ar pulveri. Kad Mordaunts ieraudzīs, ka viņa plāns ir uzminēts, viņš visus uzspridzinās, gan draugus, gan ienaidniekus. Bet, patiešām, šis kungs ir no tādas sugas, ka man nav ne
- mazākās vēlēšanās doties ar viņu kopā ne uz elli, ne uz Debesīm.
— Tātad jums ir kaut kāds plāns? — Atoss jautāja.
— Jā.
— Kāds?
— Vai jūs man uzticaties?
— Pavēli, kas mums jādara! — vienā balsī teica visi trīs draugi.
— Lieliski; tad ejam.
D'Artanjans piegāja pie iluminātora, kurš nebija lielāks par vēdlodziņu, bet tomēr pietiekami plats, lai pa to varētu izlīst cilvēks; viņš klusi izņēma logu no eņģēm.
— Lūk, glābšanas ceļš, - viņš teica.
— Velns parāvis, — Aramiss teica. — Auksti, mans draugs.
— Ja nevēlaties, — palieciet, bet es jūs brīdinu, ka šeil būs ļoti karsti.
— Bet mēs nevaram aizpeldēt līdz krastam!
— Pie kuģa ir piesieta laiva. Mēs iesēdīsimies tajā un pārgriezīsim tauvas, las arī ir viss. Uz priekšu, draugi.
— Vienu mirklīti, — Atoss iebilda. — Bet mūsu cilvēki?
— Mēs esam šeit, — noteica vienā balsi Mušketons un Blezuā, kurus Grimo atveda, lai sakopotu visus spēkus vienā kajītē; viņi nemanāmi izlida pa lūku uz šo klāju, kurš atradās pie šīs kajītes pašām durvīm.
Un tomēr visi trīs draugi sastinga, redzēdami baismo skatu, kas atvērās viņu priekšā pa mazu spraugu, kuru bija atvēris d'Artanjans.
Patiešām, kas to būtu redzējis,, tas piekristu, ka nav nepievilcīgāka skata, par bangojošu jūra, kura veļ savus melnos vālus bālajā ziemas mēness gaismā.
— Mans Dievs! — d'Artanjans iesaucās. — Man liekas, ka mēs svārstāmies? Bet, ja mēs svārstāmies, lad ko mēs varēsim prasīt no mūsu cilvēkiem?
— Es nesvārstos, — Grimo paziņoja.
— Kungs, — šļupstēja Blezuā, — es māku peldēt tikai upē, es jūs brīdinu par to,
— Bet es vispār nemāku peldēt, — noteica Mušketons.
Pa to laiku d'Artanjans jau bija izlīdis cauri iluminatoram.