— Mans draugs, vai jūs esat izlēmis? — Atoss jautāja.
— Jā, — gaskonietis atbildēja, — sekojiet ari jūs pēc manis. Jūs esat |oti vispusīgs cilvēks, lai jūsu gars ņem virsroku pār jūsu miesu. Jūs, Aramis, nokomandējiet cilvēkus, bet jūs, Portos, iznīciniet visu un visus, kas stāsies mūsu ceļā.
D'Artanjans paspieda Atosa roku, izmantoja momentu, kad liellaiva visvairāk noliecās uz jūras pusi un ūdens viņu nošļāca līdz jostasvietai slapju, tad viņš atlaida rokas, kuras turēja pie iluminātora malas, un leca ūdenī.
Nepaspēja liellaiva noliekties uz otru pusi, kad viņam sekoja Aloss. Tad kuģa borts sāka celties uz augšu, un viņi ieraudzīja, kā no ūdens parādījās tauva, kuras galā bija piesieta laiviņa.
D'Artanjans peldēja pie laivas, kuru drīz vien panāca.
Viņš pieķērās pie tauvas un turējās pie tās, lik tikko izbāzdams galvu no ūdens. Pēc minūtes pie viņa piepeldēja Atoss.
Tad pie kuģa borta parādījās vēl divas galvas: tie bija Aramiss un Grimo.
— Mani uztrauc Blezuā, — Atoss piebilda. — Jūs dzirdējāt, d'Artanjan, viņš teica, ka mākot peldēt tikai upē.
— Ja viņš māk peldēt, tad var peldēt visur, — d'Artanjans atbildēja. — Pie laivas, pie laivas!
. - Bet Portoss? Es neredzu Portosu!
— Nomierinieties. Portoss tūlīt būs. Viņš peld, kā delfīns.
Tomēr Portoss nekur nebija manāms. Uz liellaivas tajā laikā norisinājās traģikomiska aina.
Mušketons un Blezuā, nobijušies no lielajiem viļņiem, vētras auriem, šausmās sastingdami no melnās šņācošās jūras, ne tikai gāja uz priekšu, bet pat sāka kāpties atpakaļ.
— Nu, ātrāk, uz priekšu! — viņus bikstīja Portoss.
— Bet, kungs, es nemāku peldēt, — Mušketons lūdzās. — Atstājiet mani šeit.
— Un mani ari, — Blezuā lūdza.
— Ticiet man, es jūs tikai apgrūtināšu tajā mazajā laiviņā, — Mušketons centās pārliecināt Portosu.
— Bet es pat neaizpeldēšu līdz tai, es vienkārši noslīkšu.
— Ak, lūk, kā!.. Nu tad es jūs nožņaugšu, ja jūs neiesit ūdenī! — Portoss paziņoja, ķerot ar rokām abus kalpus pie kakla. — Uz priekšu, Blezuā!
Blezuā zem Portosa dzelzs rokas tvēriena iebrēcās, tad sastinga, par cik gigants satvēra viņu aiz rokām un kājām un iemeta ar galvu ūdenī.
— Tagad tava kārta, Muston. Es ceru, ka tu nepametisi savai kungu?
— O, kungs, kāpēc jūs iestājāties atkal karaklausībā? Cik labi bija Pjerfonu pilī!.. — ar asarām acīs tcica Mustons.
Un bez neviena pārmetuma, skumīgi un paklausīgi, pa daļai no pieķeršanās savam saimniekas, pa daļai pēc Blezuā piemēra, viņš uz galvas metās ūdenī. Tas bija īsls varoņdarbs, tā kā Mušketons zināja, ka iet drošā nāvē.
Bet Portoss nebija tāds, kurš varētu pamest savu biedru nelaimē.
Viņš tik ātri metās viņam pakaļ ūdenī, ka Muškelona ūdens šļaksti sakrita ar Portosa ielēkšanu ūdenī. Un, kad Mušketons no pirmā pārbīļa uzpeldēja ūdens virspusē, tad viņu uzķēra Portosa stiprā roka, un viņš tika lidz laiviņai, nepakustinot ne roku, ne kāju, kā kāda dievišķa būtne delfīna mugurā.
Tajā pašā mirklī Portoss ieraudzīja, ka luvumā kāds šļakstinās. Viņš to saķēra aiz matiem; las bija Blezuā, pie kura peldēja Atoss.
— Nevajag, grāf, nevajag! — Portoss kliedza. — Es tikšu galā bez jūsu palīdzības.
Un patiešām, ar dažiem spēcīgiem vēzieniem, paceļoties, kā Adamastors, pāri bangojošajai stihijai, viņš pievienojās pārējiem.
D'Artanjans, Aramiss, Grimo palīdzēja Mušketonam un Blezuā ielīst laivā. Tad iestājās Portosa kārta, kurš lienot pāri laivas borta malai, gandrīz vai apgāza to.
— Bet Aloss? — jautāja d'Artanjans.
— Esmu šeit, — atsaucās Atoss, kurš ar rokām turējās pie laivas malas. Viņš, kā ģenerālis, kurš piesedz atkāpjošos armijas daļu, uzskatīja par savu pienākumu iekāpt laivā pēdējam. — Vai visi ir laivā?
— Visi, — d'Artanjans atbildēja. — Atos, vai jums ir līdzi duncis?
— Ir.
Tad pārgrieziet tauvu, un ātrāk lieniet laivā.
Atoss izņēma aiz jostas aizbāzto dunci un pārgrieza tauvu.
Liellaiva sāka attālināties, un laiva sāka brīvi šūpoties jūras viļņos.
— Atos, šurp! — komandēja d'Artanjans, sniedzot viņam roku.
(irāfs de La Fērs ātri ielīda laivā un ieņēma savu vielu.
— Pats pēdējais laiks, — gaskonietis noteica, — tūlīt mēs redzēsim kaut ko aizraujošu.
XXXI likteņa pirksts
Tiklīdz d'Artanjans pateica šos vārdus, tā uz liellaivas, kura jau saka zust nakts miglā, varēja saklausīt svilpienu.
— Jūs labi saprotat, — piezīmēja d'Artanjans, — ka tas kaut ko nozīmē.
Tajā mirklī uz kuģa klāja parādījās luktura gaisma, un pie kuģa borta
parādījās cilvēku silueti.
Pēkšņi atskanēja šausmīgs kliedziens, izmisuma kliedziens, kurš nesās pāri jūrai. Likās, tas izklīdināja mākoņus, kas aizsedza mēnesi, kurš ar savu bālo gaismu apspīdēja liellaivas klāju un bortus. Tumšās ēnas apjukušas mētājās pa kuģa klāju, izkliedzot sāpju un galēja izmisuma kliedzienus.
Pēkšņi mūsu draugi ieraudzīja, ka uz augšējā klāja parādījās Mordaunts ar lāpu rokās.
Ēnas, kuras skraidīja pa kuģa klāju, nozīmēja sekojošo.
Noteiktajā laikā Groslou sasauca savus ļaudis kopā uz kuģa klāja. Mordaunts iznāca no savas kajītes, ieklausīdamies pie francūžu kajītes durvīm, vai viss ir kluss. Tad viņš nokāpa lejā, būdams ļoti apmierināts ar klusumu uz kuģa.
Patiešām, vai kāds varēja uzminēt to, kas bija noticis īstenībā?
Mordaunts atvēra durvis uz nodalījumu, kur atradās mucas, un metās pie degļa. Atriebības kāres dzīts, pašpārliecināts par savām spējām, kā jebkurš, kuru apžilbina Likteņa sauciens, viņš pielika uguni deglim.