Šajā laikā Groslou un viņa jūrnieki sanāca uz kuģa klāja.
— Ņemiet tauvu,— Groslou komandēja, - un pievelciet laivu.
Viens no jūrniekiem paspēja ar vienu roku ieķerties tauvā, ar otru
roku, pieturoties pie borta malas, viņš sāka vilkt. Tauva padevās viegli.
— Tauva pārgriezta! — iesaucās jūrnieks. — Laivas nav.
— Kā nav laivas? - Groslou iesaucās, skrienot pie borta malas. — Tas nevar būt!
— Bet tas tā ir, — jūrnieks atbildēja. — Ska! ieties pats, lauva ir pārgriezta, lūk, tās gals.
Pārliecinājies par jūrnieka vārdiem, Groslou izmisis iekliedzās, kuru dzirdēja arī mūsu draugi.
— Kas notika? — iesaucās Mordaunts, kāpdams augšā uz kuģa klāja.
Ar lāpu rokās viņš metās pie kuģa borta.
— Mūsu ienaidnieki aizbēga. Viņi pārgrieza trosi un aizbrauca mūsu laivā.
Ar vienu lēcienu Mordaunts pieskrēja pie francūžu kajītes durvīm un no visa spēka iespēra ar kāju pa tām.
— Tukšs! — viņš iekliedzās. — O, velni tādi!
— Mēs viņus panāksim, — (iroslou tcica, — viņi nevarēja aizpeldēt tālu, un mēs viņus noslīcināsim, apgāžot laivu.
— Jā, bet uguns… — Mordaunts iestenējās, — es jau aizdedzināju…
— Ko?
— Degli.
— Tūkstoš velnu! — Groslou ierēcās, mezdamies pie lūkas. — Varbūt vēl nav par vēlu!
Mordaunls atbildēja ar mežonīgiem smiekliem. Viņa sejas vaibsti izķēmojās no šausmās un aklā naida. Viņš pacēla pret debesīm savas iekaisušās acis, it kā mezdams turp savus pēdējos lāstus, nometa lāpu jūrā un tad iemetās jūrā pats.
Tajā pašā mirklī, kad Groslou paspēja uzkāpt uz pirmā trepju pakāpiena, klājs nokrakšķēja; no spraugām, it kā no vulkāna krātera, ar šausmīgu troksni, kurš bija līdzīgs tūkstoš zalvēm, izrāvās uguns liesmas. Nakts tumsā gaisā uzšāvās milzīgs ugunsstabs, izsvaidīdams uz visām pusēm ugunīgas kuģa atliekas.
Tad šī šausmīgā uguns apdzisa, kuģa lauskas viena pēc otras grima juras dzelmē, sprēgādamas un dzisdamas, un pēc dažiem mirļiem nekā vairs nebija, atskaitot gaisa vibrāciju, cits nekas vairs nenorādīja par traģēdiju.
Tikai liellaiva pazuda jūras viļņos, bet kopā ar to Groslou ar trīs jūrniekiem.
Četri draugi to visu redzēja; bet neviens sīkums nepagāja viņu skatieniem nepamanīts. Uz mirkli arī viņus apžilbināja sprādziena gaisma, kā arī jūru, kura atradās viņiem visapkārt. Viņi ieraudzīja viens otru pusnosalušus dažādās pozās, un višu sejās bija neaprakstāmas šausmas, neskatoties uz to, ka viņu krūtis pukstēja drosmīgas un bezbailīgas sirdis.
Liels daudzums degošā kuģa lausku atlidoja arī lidz laiviņai. Kad uzliesmojošais vulkāns nodzisa, tumsa atkal apņēma laivu un trakojošo okeānu no visām pusēm.
Minūti laivā valdīja klusums. Portoss un d'Artanjans sēdēja, krampjaini saspiežot airus, un bezapzinīgi turpināja tos turēt virs ūdens, pieliekušies uz priekšu ar visu ķermeni.
— Zvēru pie Dieva! — Aramis pirmais pārtrauca iestājušos klusumu, — šoreiz, man liekas, patiešām viss ir beidzies.
— Pie manis, kungi! Šurp! Palīgā! Palīgā! — līdz viņiem vēja nesta atlidoja žēlabaina balss, it kā saūklu kāda jūras būtne.
Visi saskatījās. Atoss nodrebēja.
— Tas ir viņš! Tā ir viņa balss! — viņš teica.
Visi klusēja, tāpēc ka, līdzīgi Atosam, visi pazina šo balsi. Ar šausmās ieplestām acīm visi skatījās uz to vietu, kur jūras dzelmē pazuda kuģis, un, cik varēja saredzēt, ieskatījas melnās nakts tumsā.
Pēc mirkļa virs ūdens parādījās cilvēks; viņš peldēja, ar spēku šķeļot jūras viļņus. Atoss lēni parādīja saviem biedriem uz peldošo cilvēku.
— Jā, jā, — noteica d'Artanjans. — Es viņu ļoti labi redzu.
— Atkal viņš! — aizrādīja Portoss. — Viņš, laikam, ir no dzelzs.
— Mans Dievs, — čukstēja Atoss.
Aramiss un d'Artanjans sačukstējās.
Mordaunts izdarīja vēl dažus vēzienus un izmisis pacēla vienu roku.
— Kungi, palīdziet, visu Svēto vārdā, palīdziet! Es jūtu, ka spēki mani sāk pamest… es slīkstu…
Balss, kura lūdza palīdzību, tik ļoti drebēja, ka žēlums iekļuva Atosa sirdī.
— Nelaimīgais! — viņš murmināja.
— Tikai tā vēl trūka! — piezīmēja d'Artanjans. — Jūs atkal viņu žēlojat! Bet viņš peld tieši pie mums. Vai tiešām viņš domā, ka mēs viņu uzņemsim laivā? Airējiet, Portos, airējiet!
Un, sniedzot piemēru, d'Artanjans sāka intensīvi strādāt ar savu airi. Divi spēcīgi airu vēzieni uzreiz pavirzīja laivu par divdesmit pēdām uz priekšu.
— O! Jūs nepametīsit mani, neļausit man aiziet bojā, pažēlojiet nelaimīgo! — iesaucās Mordaunts.
— Ahā! — viņam kliedza Portoss. — Tagad jūs, liekas, esat iekļuvis lamatās: tagad jums vairs neaizbēgt, ja nu vienīgi uz elli!
— O, Portos, — žēlabainā balsī noteica grāfs de La Fērs.
— Lieciet mani mierā, Atos. Ja jāsaka atklāti, tad jūs paliekat vienkārši smieklīgs ar savu cēlsirdību, mans draugs. Brīdinu, ja viņš piepeldēs tuvāk par desmit soļiem pie laivas, es viņam sadragāšu galvu ar airi, kurš man ir rokā.
— O, esiet žēlsirdīgi, nepametiet mani! Apžēlojaties par mani! — kliedza jaunais cilvēks.
Brīžiem viļņi vēlās pāri viņa galvai un viņš nebija redzams, bet virs ūdens bija redzami gaisa burbulīši, no viņa nevienmērīgās elpošanas.
Pa to laiku, d'Artanjans, kurš vērīgi sekoja visām Mordaunta kustībām, beidza sarunāties ar Aramisu un piecēlās.
— Kungs, — viņš griezās pie peldētāja, — lūdzu jūs atstāt mūs. Jūsu nožēla ir nākusi par vēlu, lai mēs varētu pēc visa, kas notika, vēl spētu