jums noticēt. Neaizmirstiet, ka kuģa lauskas, kuras vēl dūmodamas peld pa jūras virsmu, mums atgādina, ka tieši jūs vēlējāties mūs izcepināt; un tāpēc jūsu pašreizējais stāvoklis — ir vienkārši lielisks salīdzinājumā ar to, ko jūs gatavojāt mums. Nav mūsu vaina, ka par upuriem, mūsu vietā, kļuva Groslou un viņa cilvēki.
— Kungi! — Mordaunts izmisis iekliedzās. — Zvēru jums, ka mana nožēla ir patiesa. Kungi, es esmu vēl tik ļoti jauns, man ir tikai divdesmit trīs gadi! Kungi, es biju pakļāvies visai neizprotamām jūtām, es vēlējos atriebt savu māti; un jūs manā vietā būtu rīkojušies tieši tāpat, kā es.
D'Artanjans pamanīja, ka Atoss sāk izjust žēlumu un sirdsapziņas pārmetumus. Uz. Mordaunta pēdējiem vārdiem viņš tikai nicīgi nosmējās un nomurmināja:
— Kā teikt!
Mordauntam atlika kādi čētri vai pieci rokas vēzieni, lai pietuvotos laivai: nāves tuvums, likās, deva viņam pārcilvēcigu spēku.
— Diemžēl, — viņš no jauna iesāka, — man ir jāmirst! Jūs vēlaties nogalināt dēlu, tāpat, kā viņa māti. Bet es neatzīstu sevi par vainīgu. Pēc visiem Dieva un cilvēku likumiem dēlam ir jāatriebj sava māte. Bet, ja tas ir noziegums, — viņš piebilda, — tad es to nožēloju, un ja es lūdzu piedošanu, tad jums ir jāpiedod.
— O, mana sirds tūlīt pārlūzis! — Atoss iesaucās.
Mordaunts no jauna uzpeldēja augšā.
— Bet es, — d'Artanjans asi atteica, — uzskatu, ka ar to ir jāizbeidz. Klausieue* jūs, sava tēvoča «Icpkava, karaļa Čārlza bende, dedzinātāj, — ejiet jūs dibenā. Ja jūs pietuvosities laivai, es jums sašķaidišu galvu ar airi.
Mordaunts, izmisīgi vēzēdams, izdarīja vēl vienu vēzienu iaivas virzienā. d'Artanjans ar abām rokām pacēla gaisā airi. Atoss piecēlās.
— D'Artanjan! D'Artanjan! — viņš iesaucās. — D'Artanjan, mans dēls, es jūs lūdzu! Šis nelaimīgais tāpat aizies bojā. Pietiek, ka mēs nesniedzām palīdzīgu roku, jo tagad viņam bija vajadzīga tikai mūsu roka, lai viņu varētu glābt. O, mana sirds liedz mums tā rīkoties! Es vairs nespēju to paciest. Lai viņš dzīvo.
— Lieliski! — d'Artanjans iesaucās. — Kāpēc gan jums nesaistīt savas rokas un kājas, lai spētu sevi atdot šim nelietim? Tā būtu bijis daudz vienkāršāk. Ak, grāf de La Fēr, jūs vēlaties aiziet bojā dēļ viņa, bet es, jūsu dēls, — kā jūs tikko kā nosaucāt mani, — es to nevēlos!
Pirmo reizi d'Artanjans neizpildīja Atosa vēlēšanos, kad viņš to nosauca par savu dēlu.
Aramiss aukstasinīgi izvil!:a zobenu, kuru bija paķēris sev līdzi, kad leca ūdenī. Lidz laivai viņš aizpeldēja, to turēdams zobos.
— Ja viņš savu roku uzliks uz laivas malas, — viņš noteica, — es to atcirtīšu, par cik, tā ir slepkavas roka.
— Bet es… - Portoss iesāka, — pagaidiet…
— Ko jūs gribat darīt? — Aramiss jautāja.
— Es iemelīšos ūdenī un nožņaugšu viņu.
— O, draugi! — Atoss iesaucās izmisis, — esiet cilvēki!
D'Artanjans iestenējās. Aramiss nolaida uz leju zobenu. Portoss apsēdās.
Skatieties, — Atoss turpināja, — skatieties: nāve jau liek savu zīmogu viņa sejai, spēki viņu sāk atstāt, vēl brīdis — un viņš uz visiem laikiem nogrims jūras dzelmē. Manī draugi! Nelieciet man vēlāk visu mūžu nožēlot. Neļaujiet man nomirt aiz kauna un negoda. Dāviniet man šī nelaimīgā cilvēka dzīvību, 'un es jūs svētīšu par to, es…
— Es slīkstu! — vājā balsī iesaucās Mordaunts. — Pie manis… pie manis…
— Pagaidiet mirklīti, — Aramiss klusi teica d'Artapjanam. — Viens aira vēziens, — viņš piebilda, noliekdamies pie Portosa.
D'Artanjans neatbildēja ne ar vārdu, ne ar žestu. Viņu mulsināja iekšējā cīņa, kuru pa daļai izsauca Atosa lūgums, pa daļai, tas skats, kurš norisinājās viņa acu priekšā. Portoss pakustināja airi, laiva pagriezās uz citu pusi, un Atoss izrādījās blakus slīcējam,
— Grāf dc La Fēr! - Mordaunts iesaucās. — Grāf de La Fēr! Es griežos pie jums, es jūs lūdzu: apžēlojaties par mani… Kur jūs esat, grāf de La Fēr? Es jūs vairs neredzu… es slīkstu. . Glābiet… Pie manis…
— Esmu šeit, — Atoss noteica, noliekdamies un pastiepdams roku ar to pašu cēlsirdibu, kāda viņam bija raksturīga, — esmu šeit, ņemiet manu roku un lieniet laivā.
— Es nevaru uz to skatīties, — d'Artanjans griezās pie pārējiem draugiem. — Tāds vājums mani mulsina.
Abi draugi tāpat aizgriezās projām un cieši piespiedās viens otram klāt, it kā baidoties, pieskarties tam, kam Atoss bija nolēmis sniegt savu roku.
Mordaunls, sakopojis pēdējos spēkus, iznira no ūdens, saķēra viņam sniegto roku un ieķērās tajā, kā pie pēdējās cerības.
— Lieliski, — Atoss noteica, — tagad ar otru roku turaties pie manis.
Un viņš sniedzās pretī. Viņa galva bija līdzās Mordaunta sejai, un divi
nāvīgi ienaidnieki, apkampās, kā divi brāļi.
Mordaunts ar saviem āķīgajiem pirkstiem saķērā Atosa apkakli.
— Labi, labi, — grāfs teica, - tegad jūs esat glābts, nomierinieties.
— O… mana māte! — Mordaunts iesaucās ar degošu skatienu, kurā bija redzams vienīgi naids, kurš vienkārši nav aprakstāms. - Es varu upurēt tev tikai vienu, toties viņš būs tas, kur» izvēlējies tieši tu.
Un nepaspēja d'Artanjans iekliegties, Portoss pacelt airi, bet Aramiss noliekties, lai spētu veiklāk iedurt, .kā laiva dabūja šausmīgu triecienu. Atoss zaudēja līdzsvaru, un Mordaunts veikli aizvilka viņu sev līdzi, izkliedzis mežonīgu lāstu. Viņš žņaudza to savos apkampienos, kā čūska, viņš apvijās viņam apkārt kājām un neļāva Atosam pakustināt ne roku, ne kāju.
Nepaspēdams pat iekliegties, nedz pasaukt kādu palīgā, Atoss iekrita ūdeni. Viņš centās paiikt virs ūdens, bet Mordaunta ķermeņa svars vilka viņu uz leju. Un pamazām viņš sāka slīkt. Kādu laiku uz ūdens virsmas vēl bija redzami viņa mati, tad viss pazuda, un tikai ūdens virpulis norādīja vietu, kur abi pazuda zem ūdens; bet arī tas pazuda un viss palika kluss.