Trīs draugi, palikdami laivā, šausmās sastinga: viņus māca galīga neizpratne un izmisums. Viņi piecēlās un palika stāvam, kā statujas, ar izvelbtām acim un izstieptām rokām. Viņi pamira, sastinga, bet neskatoties uz lo, varēja sakļausit viņu sirdspukstus.
Portoss atguvās pirmais. Viņš ielaida visus piecus pirkstus savos kuplajos matos un izrāva veselu kumšķi.
— o! — viņš iesaucās tādā balsī, kura lika nodrebēt šausmās. — (), Alos, Atos! Cēlsirdīgā sirds! Bēdas, bēdas mums, mēs nenosargājām tevi!
— O, bēdas, bēdas! — atkārtoja d'Artanjans.
— Bēdas! — Aramiss nomurmināja.
Šajā mirklī mēness apspīdētā ūdens laukumiņā, četru vai piecu soļu attālumā no laivas, atkal parādījās ūdens virpulis, līdzīgs tam, kur bija nozuduši abi ķermeņi. Tad parādījās galva, tad seja, kura bija bāla, ar atvērtām un nekustīgi ieplestām acim, lad parādījās pieci. Vilnis augstu pacēla nedzīvo ķermeni, pagriezdams to uz augšu ar seju. Mēness gaismā, visi laivā sēdošie, ieraudzīja dunča roktura zeltījuma spožo atspīdumu līķa krūtis.
— Mordaunls! Mordaunts! - iesaucās visi trīs draugi. — Tas ir Mordaunts!
— Bet kur tad ir Atoss? — d'Artanjans jautāja.
Šajā mirkli laiva saliecās uz kreiso pusi no kaut kāda jauna, nevienam nesaprotama smaguma, un Grimo, skaļi un priecīgi iesaucās. Visi alskatijās un ieraudzīja Alosu, nāves bālumā, ar izdzisušu skatienu. Drebošām rokām viņš pieķērās pie laivas malas, lai spēļu atvilkt elpu. Astoņas stipras rokas sniedzās viņam prelī, saķēra to un nolaika guļus laivas dibenā. Pēc dažiem mirkļiem, draugu kvēlās mīlestības un maiguma pilniem apliecinājumiem, Atoss atguvās un atgriezās pie dzīvības.
— Jūs neesat ievainots? — d'Artanjans jautāja.
— Nē, — Atoss atbildēja. - Bet viņš?
— O, viņš! Par laimi, šoreiz ir miris — pavisam. Skatieties!
Un d'Artanjans paradīja ar roku: dažu pēdu attālumā no viņiem, viļņu iešūpots, peldēja Mordaunta līķis ar iedurtu dunci krūtīs. Viņš gan nozuda viļņos, gan atkal parādījās viļņu pacelts, it kā novērodams savus ienaidniekus, naida un sarkasma pārpildīts.
Beidzot viņš pazuda zem ūdens. Atoss pavadīja viņu ar savu skatienu, kurš bija nožēlas pilns.
— Bravo, Atos! — d'Artanjans noteica ar tādām izjūtām, kādas viņš ļoti reti izrādīja.
— Lielisks dūriens! — Portoss iesaucās.
— Man ir dēls, — Atoss teica, — es vēlos dzīvot.
— Nu tad beidzot! — d'Artanjans aizrādīja.
— Ne es viņu nogalināju, - Atoss klusi noteica pie sevis, — tas bija Liktenis.
XXXII
Par to kā Mušketonu gandrīz vai neapēda, pēc tā pirms viņš gandrīz netika izcepts
Ilgs klusums iestājās laivā pēc šausminošās ainas, par kuru mēs tikko kā stāstījām.
Mēness uz mirkli parādījās cauri mākoņiem — it kā Liktenim gribētos, lai neviens sīkums nepaslidētu garām mūsu draugu skatieniem — un tad tas pazuda. Atkal viss iegrima melnā tumsā, kura atstāj šausminošu iespaidu tuksnešos, bet it sevišķi mitrajos ūdens tuksnešos, kurus sauc par Okeānu. Bija dzirdami tikai vēja auri, kuri dzina melnus viļņu vālus.
Portoss pirmais pārtrauca klusumu.
— Esmu daudz ko redzējis savā mūžā, bet nekas mani nav tā satriecis, kā šis atgadījums. Un tomēr, kaut arī satraukums vēl nav rimis, es jums paziņoju, ka esmu dziļi laimīgs. Man liekas, it kā kalns būtu novēlies no maniem pleciem, un es beidzot varu brīvi uzlepot.
Savu vārdu apstiprinājumam Portoss skaļi ievilka elpu, ka varēja vienīgi apskaust viņa plaušām.
— Bet es, — ierunājās Aramiss, — nevaru to pašu pateikt par sevi. Esmu satriekts, es neticu tam, ko rāda manas acis, es šaubos par to, ko cs redzēju savām acim, man ir bail, man visu laiku liekas, ka šis nezvērs tūlit-tūlit iznirs no ūdens, turot rokās dunci, kuru mēs visi redzējām iedurtu viņa krūtis.
— O, es gan par to esmu pilnīgi mierīgs, — Portoss atbildēja. — Dūriens iznāca zem piektās ribas, un duncis tika iegrūsts līdz spalam. Es jums nepārmetu, Atos; pavisam otrādi — ja dur ar dunci, tad tikai tā. Tagad esmu dzīvs, jautrs, un man ir viegli elpot.
— Nesteidzieties svinēt uzvaru, Portos! — viņu pārtrauca d'Artanjans — Vēl nekad mēs neesam bijuši tādās briesmās, kā tagad, jo vieglāk ir tikt galā ar otru cilvēku, nekā ar dabas stihiju. Mēs esam atklātā jūrā, naktī, bez locmaņa, mazā laivelē; viens lielāks vēja pūtiens un mēs varam apgāzties — tad mēs visi aiziesim bojā.
Mušketons dziļi nopūtās.
— Jūs esat nepateicīgs, d'Artanjan, — Atoss ierunājās. — Jā, nepateicīgs savam Liktenim, kurš jūs un mūs visu laiku ved uz priekšu, — pēc visa tā, kad mēs visi izglābāmies un palikām dzīvi. Izbēgt tik daudzām nelaimēm tikai tāpēc, lai pēc tam aizietu bojā? O, nē! Mēs izbraucām no Grinvičas jūrā, kad pūta rietumu vējš. Šis pats vējš pūš arī tagad.
Atoss, skatīdamies debesis, uzmeklēja Polārzvaigzni.
— Lūk, Lielais Lācis, tātad tur ir Francija. Mūsu laivu dzen vējš, un, ja tas neizmainīsies, tad mēs nokļūsim Kalē vai Buloņā. Ja laiva apgāzīsies, lad mēs esam tik stipri un tik labi protam peldēt, — vismaz pieci no mums, — ka spēsim to atkal pagriezt atpakaļ, bet, ja mums^tas neizdosies, tad visi turēsimies pie laivas malas. Galu galā, mēs atrodamies ceļā no Duvras līdz Kalē un starp Portsmutu un Buloņu. Ja ūdens saglabātu kuģu noietos ceļus, tad šeit būtu dziļas slieces. Es ne mirkli nešaubos, ka dienas laikā mēs noteikti satiksim kādu zvejnieka laivu vai kuģi, kurš mūs paņems uz sava borta.
— Bet, ja mēs nevienu nesaliksim, vai, ja vējš sagriezīsies uz ziemeļiem?
— Tqad tā ir cita lieta: tad mēs zemi ieraudzīsim tikai tajā Okeāna pusē.
— Citiem vārdiem sakot, nomirsim badā, — Aramiss paskaidroja.
— Jā, tas ir iepējams, — atbildēja grāfs de La Fērs.
Mušketons atkal smagi nopūlās. Šoreiz tas bija daudz skumjāks un dziļāks, nekā pirmais.