— Nu, Muston, — Portoss griezās pie viņa, — ko tu tā pūt? Tas jau paliek apnicīgi.
— Tāpēc ka ir auksls, kungs, - Musketons atbildēja.
— Muļļiības! — Portoss teica
— Ka muļķības? — Mušketons izbrīnījies jautāja.
— Protams. Tavs ķermenis ir klāts ar lielu tauku virskārtu, tā kā aukstumam līdz. tavam ķermenim nemaz nenokļiīt. Nē, šeit ir kaut kas cits, runā tiešu valodu.
— Nu, ja runājam atklāti, tad tieši šī tauku kārta, kā jūs izteicāties, mani ari baida.
— Bet kāpēc, Muston? Saki droši, mēs tev at|aujam.
— Es atcerējos, kungs, ka de Brasjē pils bibliotēkā bija daudz ceļojuma aprakstu, kurus sarakstīja Žans Mokē un slavenais jūrasbraucējs Anrī Ceturtais.
— Nu un kas?
— Tad, lūk, kungs, — Mušketons turpināja, — šajās grāmatās bija daudz aprakstu par jūras piedzīvojumiem, līdzīgi tiem, kurus mums nākas piedzīvot pašlaik.
— Turpini, turpini, Muston, tas kļūst interesanti.
— Tad, luk, kungs, līdzīgos gadījumos ceļotāji, izsalkuma mocīti, kā rakstīja Zans Mokē, sāka ēst viens otru, iesākot ar…
— Ar pašiem treknākajiem! — d'Artanjans iesaucās, nespēdams valdīt smieklus, neskatoties uz stāvokļa dramatismu.
— Jā, jā, kungs, — Mušketons atbildēja, mazliet apjukdams no negaidītiem smiekliem, — un ļaujiet man piezīmēt, ka es šeit neredzu neko smieklīgu.
— O, lūk, īsts pašaizliedzības piemērs! Cēlsirdīgais Muston! — Portoss teica. — Esinu gatavs dot galvu ķīlā, ka tu redzēsi, kā tevi sadalīs pa gabaliņam, līdzīgi alnim, kad viņu sagriež gabalos, — un tavu trekno karbonādi ēdis tavi kungi.
— Jā, kungs, kaut arī par šo prieku, kuru jūs ar tādu sajūsmu paredzat, es, man jāatzīst, izjūtu tikai dziļas skumjas. Tomēr es nenožēlošu, ja būšu pārliecināts, ka mirstu jūsu labklājības dēļ.
— Muston, — iesaucās aizkustinātais Portoss, — ja mums būs lemts kādreiz atkal redzēt Pjerfonas pili, tad tu saņemsi vinogulāju plantācijas, kuras atrodas aiz. fermas, savā īpašumā.
— Un tu, protams, to nosauksi par ..Pašaizliedzības vīnogulāju", — Aramiss teica, — lai mūžam saglabātu savā atmiņā savu lielo pašaizliedzību.
— Sevaljē, — smiedamies, iejaucās sarunā d'Artanjans, — bet jūs, protams, nogaršosit Mustonu bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem ne ātrāk, kā pēc divu vai triju dienu badošanās.
— Nu, nē, — teica Aramiss, — es dotu priekšroku Blezuā; mēs viņu pazīstam ne tik ilgi, kā Mustonu.
Kamēr draugi apmainījās ar saviem jociņiem, galvenokārt mēģinot izklaidēt Atosu no drūmajām domām par tikko pārdzīvotajiem notikumiem, kalpi tomēr jutās kaut kā ne sevišķi omulīgi, atskaitot vienīgi Grimo, kurš bija pārliecināts, ka, lai cik ,slikti klātos, viņu šī nelaime neskars.
Viņš nepiedalījās nevienā sarunā, klusēja, kā parasti, un no visa spēka airēja ar abiem airiem.
— Tu visu laiku airē?
Atoss griezās pie viņa.
— Grimo piekrītoši pamāja.
— Kāpēc?
— Es sildos.
Patiešām, ja citiem zobs uz zoba nestāvēja, tad Grimo piere vizēja no smalkām sviedru lāsītēm.
Pēkšņi Mušketons skaļi un priecīgi iesaucās. Viņš pacēla virs galvas savu roku, kurā bija sažņaugta pudele.
— O! — viņš līksmoja, dodot pudeli Portosam. — O, mans dārgais kungs, mēs esam glābti. Laivā ir arī ēdamais.
Viņš sāka cītīgi rakņāties zem sola, no kura apakšas viņš izvilka dārgo mantu. Izrādījās, ka tur vēl ir daudz tādu pudeļu, maize un gabals kūpinātas desas.
Nav vajadzības teikt, ka šis atradums visus uzjautrināja, atskaitot Atosu.
— Velns lai parauj! — Portoss iesaucās (bet lasītājs atcerās, ka viņš bija izsalcis jau tad, kad uzsēdās uz kuģa), — brīnums, kā no uztraukuma kuņģis kļūst tik tukšs!
Viņš vienā rāvienā izdzēra veselu pudeli, un viens pats apēda kādu trešdaļu visas maizes un desas krājumu.
— Nu, bet tagad mēģiniet gulēt vai arī pacenšaties aizmigt, — Atoss tcica. — Es palikšu sardzē.
Visiem citiem cilvēkiem, ne tik norūdītiem, kādi bija mūsu drošsirdīgie piedzīvojumu meklētāji, līdzīgs priekšlikums liktos vienkārši smieklīgs. Patiešām, viņi visi bija izmirkuši lidz pēdējais vīlītei, pūta ledains vējš, vienīgi pārdzīvotie uztraukumi liedza viņiem uzreiz iemigt. Bet šiem liktens izmeklētajiem cilvēkiem ar dzelzs gribu, norūdītiem pret visādiem negadījumiem, nekas nespēja kavēt viņu miegu, ja pienāca laiks atpūtai un tā viņiem bija nepieciešama.
Un tā katrs no viņiem, pilnīgi uzticoties Atosam, ērtāk iekārtojās un centās izpildīt Atosa rīkojurnv. Aloss, sēdēdams pie stūres un skatīdamies debesīs, kur viņš centās atrast ceļu uz Franciju, palika atkal sēžot viens, kā bija solījis draugiem, ja domīgi vadīja laivu pēc sava nospraustā ceļa.
Pēc dažu stundu atpūtas un miega draugi tika Atosa pamodināti.
Pirmie rītausmas stari jau sārtojās pie apvāršņa. Viņu priekšā, desmit muskešu šāvienu attālumā, varēja redzēt trīsmastu burenieku, kurš bija tievš un garš, kā bezdelīgas spārns.
— Kuģis! — vienā balsī priecīgi iesaucās visi draugi, kuriem kā atbalss, skanēja kalpu balsis.
Patiešām, tas bija transporta kuģis, kurš devās no Dunkeras uz Buloņu.
Četru musketieru varenās balsis, Blezuā un Mušketona kliedzieni salija kopā vienā spēcīgā un varenā sirēnā, kura vēlās pāri gludajam ūdens spogulim, bet Grimo klusēdams uz. airu gala uzlika cepuri un pacēla to augstu gaisā, mēģinot pievilkt to cilvēku uzmanību, kuri atradās uz kuģa.
Pēc ceturtdaļstundas laiva, kura bija atsūtīta no kuģa, paņēma mūsu ceļinieku laivu tauvā; viņi tika aizvesti līdz kuģim, kur visi pārkāpa uz. dunkeru kuģa klāju. Grimo sava saimnieka vārdā piedāvāja kuģa šķiperam divdesmit ginejas.