Bet pulkstens deviņos no rīta, pateicoties labam ceļavējam, mūsu draugi piestāja savas dzimtenes krastos.
— Velns lai parauj! Cik labi var justies mājās, — teica Portoss, stingri nostājoties uz savām kājām krastmalas smiltīs. — Lai tikai kāds pamēģina uz mani ne tā paskatīties vai aizskart mani ar šķību skatienu! Velns parāvis! Esmu gatavs karot ar veselu lielvalsti!
— Tikai, lūdzu, nemetiet savus izaicinājumus tik ļoti skaļi, — d'Artanjans piezīmēja, — par cik uz mums jau tā visi skatās ne bez aizdomām.
— Kas tad? — Portoss nevarēja rimties. — Viņi vienkārši jūsmo par mums.
— Nu, bet es, - d'Artanjans atbildēja, nemaz netaisos izrādīties. Es, Portos, pamanīju, cilvēkus melnos apģērbos, bet pie pašreizējiem apstākļiem, man jāatzīst, baidos no cilvēkiem, kuri ir melnās drēbēs.
— Tie ir muitnieki, — Aramiss paskaidroja.
— Pie bijušā kardināla, — Atoss teica, — mums tiktu veltīta daudz lielāka uzmanība, nekā ievestajām precēm.
— Tomēr es jūtos ne visai droši, — d'Artanjans teica, — tāpēc es dodos uz kāpām.
— Kāpēc ne uz pilsētu? — Portoss jautāja. — Es labāk dotu priekšroku labai viesnīcai, nekā šīm smiltīm, kuras Dievs atvēlējis, pēc manām domām, tikai trusīšiem. Bez tam, es gribu ēst.
— Dariet, kā vēlaties, Portos, — d'Artanjans atbildēja. — Bet, es esmu pārliecināts, ka cilvēkam jūsu pašreizējās stāvoklī vislabākā un vismierīgākā vieta būtu atrasties tuksnesī.
Un d'Artanjans, pārliecināts, ka vairākums ir viņa pusē, devās, nenogaidījis Portosa atbildi, uz kāpām. Visi viņa ceļabiedri devās viņam līdzi un drīz vien visi atradās aiz smilšu kāpām, lieki nepiegriežot svešinieku pētošos ska'.'cnus
— Nu, bet tagad, — Aramiss noteica, kad viņi bija nogājuši ceturtdaļjūdzi,
— aprunāsimies.
— Nē, nē, — d'Artanjans iebilda, — tieši otrādi, ejam tālāk. Mēs izmukām Kromvelam, Mordauntam, jūrai; tie bija trīs briesmoņi, kuri bija sagatavojušies mūs aprīt, bet no Mazarīni kunga mums neizmukt.
— Jums taisnība, d'Artanjan, — Aramiss piezīmēja, — šķirsiemies, iesim katrs uz savu pusi.
Porloss gribēja iebilst pret šo priekšlikumu, bet d'Artanjans, saspiežot viņa roku, lika saprast, ka jāklusē. Portoss vienmēr pakļāvās savam draugam, vienmēr un visur, ar savu vienkāršo lēnprātību atzīdams, sava drauga pārākumu. Vārdi, kurus viņš gribēja izteikt, palika nepateikti.
— Bet kāpēc mums šķirties? — Atoss pajautāja.
— Tāpēc ka, — d'Artanjans iesāka, — mēs, es un Portoss, bijām sūtīti pie Kromvela ar uzdevumu, bet tā vietā, mēs kalpojām Čārzam Pirmajam, kas nebūt nebija tas, ko no mums gaidīja. Ja Mazarīni uzzinās, ka mēs atbraucām kopā ar ševaljē d'Erblē un grāfu de La Fēru, tad mūsu vaina tiks uzreiz pierādīta. Ja mēs atgriezīsimies vieni paši, tad mūsu vaina būs jāpierāda, bel, ja tā jāpierāda, tad notikumu secība var izvērtstics ļoli dažādi. Visādā gadījumā man ļoti gribās pamuļķot Mazarīni.
— Jā, — Portoss iesaucās, — jums ir taisnība!
— Jūs esat aizmirsis, — Atoss iebilda d'Artanjanam, — ka mēs esam jūsu gūstekņi. Mūsu vārds paliek spēkā, un, ja jūs mūs aizvedīsit uz Parīzi, kā gūstekņus…
— Pietiks, Atos! — viņu pārtrauca d'Artanjans, — patiešām, brīnos, kā cilvēks ar tādām apdāvinātām prāta spējām, kādas ir jums, varat runāt tik nožēlojamas frāzes, kuras nokaunētos teikt pat skolnieks. Ševaljē d'Erblē,
— d'Artanjans turpināja, pagriezdamies pret Aramisu, kurš stāvēja atspiedies uz zobena un, redzams, jau no pirmajiem Atosa vārdiem viņam piekrita, kaut arī pirms tam bija pavisam citos ieskatos, — ševaljē d'Erblē, saprotiet, ka šajā gadījumā, es, ka vienmēr, parādu savu piesardzību, varbūt — pārāk lielu. Bet galu galā, Portoss un es ne ar ko neriskējam. Bet, ja tiešām notiks tā, ka mūs mēģinās apcietināt jūsu acu priekšā, — jūs taču saprotat, ka ar septiņiem ir daudz grūtāk likt galā, nekā ar trijiem, — nāksies laist darbā zobenus, un mūsu stāvoklis, kurš jau tāpat ir nožēlojams, var izvērties par tādiem notikumiem, kuri pazudinās mūs visus. Ja nelaime, pieņemsim, piemeklēs divus no mums, tad pārējie, kuri paliks brīvībā, varēs palīdzēt atbrīvot šos divus ar visiem pieņemamiem un nepieņemamiem līdzekļiem. Un kas lai zina, varbūt atsevišķi, jūs pie karalienes, bet es pie Mazarīni, izlūgsimies piedošanu, kuru mēs nekad nesaņemsim, ja būsim kopā. Tātad, uz priekšu! Atos un Aramis, jūs ejat pa labi; jūs Portos, nāeiet man līdzi pa kreisi. Lai mūsu draugi dodas uz Normandiju, bet mēs pa visīsāko ceļu — uz Parīzi.
— Bet, ja mūs sagūstīs, kā lai mēs jums paziņojam par to? — Aramiss jautāja.
— Ļoti vienkārši, — d'Artanjans atbildēja, — norunāsim ļoti konkrētu maršrutu un ļoti stingri pie tā pieieturēsimies. Vispirms brauciet uz Scn-Valerī, tad uz Djcpu, bet tad taisnā ceļā uz Parīzi; bet mēs dosimies uz Abbcvilu, Amjenu, Pcronnī, Kompjēnu un Sanlisu, un katrā viesnīcā, katrā mājā, kur mēs apstāsimies, mēs ar nazi uz sienām vai ar dimantu uz stikla atstāsim kaut kādas zīmes, pēc kurām mēs varēsim vadīties savos meklējumos, tas ir tic, kuri būs palikuši brīvībā.
— Ak, mans dārgais! Man tā gribētos pateikt jums, ka labākais, ko es esmu redzējis savā dzīvē, tā ir — jūsu galva! Bet nē, ir vēl kaut kas labāks ari par to — tā ir jūsu sirds.
— Pietiks, Atos, vai tad lapsa ir gudra? — gaskonietis noteica, paraustīdams plecus. — Nē, viņa tikai māk zagt vistas, sajaukt pēdas un atrast nakti ceļu ne sliktāk, kā dienā. Lūk, arī viss. Tātad, viss ir izlemts?
— Izlemts.
— Tādā gadījumā, sadalīsim naudu, — d'Artanjans turpināja. — Jums palika apmēram divsimt pistoļu. Grimo, cik palika?
— Simts astoņdesmit pusluidoru.
— Tā. Lūk, arī saulīte! Lai dzivo, dārgā saulīte! Kaut arī tu šeit neesi tāda, kā manā mīļajā Gaskonijā, tad tu esi līdzīga, vai arī izskaties tai līdzīga, Esi sveicināta. Sen es neesmu tevi redzējis!