— Pietiks, d'Artanjan! - Aloss iesaucās. — Nespēlē mundruli. Jums acīs asaras, tad būsim atklāti viens pret otru, pat ja šī atklātiba liek mums izrādīt mūsu apslēptās jūtas.
— Ko jūs, vai tad var šķirties auksasinīgi, un vēl šādā grūtā brīdī, ar tādiem diviem draugiem, kāds esat jūs un Aramiss?
— Nē, protams, ka nē! — Atoss iesaucās. — Tāpēc apkampjiet mani, mans dēls!
— Kas ar mani notiek? — Portoss ierunājās, šņukstot. — Man liekas, ka es raudu. Cik tas ir muļķīgi!
Četri draugi, neizturējuši, metās viens otra apskāvienos. Šajās savās vissirsnīgākajās jūtās šiem cilvēkiem likās, ka viņiem ir viena dvēsele un viena sirds.
Blezuā un Grimo vajadzēja doties līdzi Atosam un Aramisam, Portosam un d'Artanjanam pilnīgi pietika ar Mušketonu.
Kā vienmēr tādos gadījumos, nauda tika sadalīta brālīgi. Tad draugi vēlreiz paspieda viens otram rokas un šķīrās; vieni aizgāja uz vienu pusi, otri uz otru pusi. Vairākkārt viņi atskatījās, bet kāpu atbalss ne vienreiz vien atbalsojās no viņu saucieniem. Beidzot viņi vairs nevarēja saskatīt viens otru.
— Velns lai parauj! — Portoss iesāka, — bet man jums jāpasaka uzreiz. — es nemīlu slēpt savas domas attiecībā uz jums, — jūs zināt, d'Artanjan, es jūs vienkārši vairs nepazīstu!
— Kāpēc? — d'Artanjans pasmaidīdams jautāja.
— Tāpēc ka, kā jūs pats teicāt, Atoss un Aramiss tagad tiek pakļauti lielām briesmām, tāpēc nebija īstais laiks viņus pamest. Es atzīstos, ka biju gribējis viņus pavadīt, un arī tagad labprāt grieztos atpakaļ, neskatoties uz visiem Mazarīni, kādi vien ir uz pasaules.
— Jums būtu bijusi pilnīga taisnība, Portos, ja lietu stāvoklis būtu savādāks. Bet jūs piemirsāt vienu sīkumu, bet šis sīkums apgāž visas jūsu patiesības. Saprotiet vienu lietu, ka vislielākajās briesmās atrodamies mēs, nevis mūsu draugi, un mēs izšķīrāmies nevis tāpēc, lai pamestu viņus likteņa varā, bet tāpēc, lai viņus nckompromitētu.
— Patiešām? — Portoss pārjautāja, skatoties uz savu ceļabiedru ar izbrīnītām acīm.
— Jā, protams. Ja mūs visus četrus saņemtu ciet, viņiem draudētu tikai Bastīlija, bet man ar jums — Grēvas laukums.
— Oho! — Portoss iesaucās. — No turienes ļoti tālu līdz barona kronim, kuru jūs man solījāt, d'Artanjan!
— Varbūt arī nemaz nav tik tālu, kā jums pašreiz liekas. Jūs zināt parunu' , Visi ceļi ved uz Roniu".
— Tad kāpēc mēs pakļaujamies lielākām briesmām, nekā Aloss un Aramiss? — Portoss imteresējās.
— Tāpēc, ka viņi izpildīja tikai angļu karalienes Henrictlas uzdevumu, bet mēs nodevām Mazarīni, kurš mūs sūtīja uz Angliju; tāpēc, ka mēs aizbraucām ar vēstuli, kura bija adresēta Kromvelam, bet palikām karaļa Čārza piekritēji; tāpēc, ka mēs ne tikai nepalīdzējām karaļa Čārlza nāvessoda izpildīšanā, kurš tika piespriests ar visiem šiem Mazarīni, Kromvelicm, Džoisiem, Pridžiem, Ferfaksiem, bet pat mēģinājām, kaut arī neveiksmīgi, viņu glābt.
— Jā, velns lai parauj, taisnība, — Portoss noteica. — Bet kādā veidā jūs gribat, lai ģenerālis- Kromvels, kurš nodarbināts ar savām rūpēm, atcerētos mūs…
— Kromvels atcerās visu, viņam priekš tā ir laiks, un ticiet man, mans draugs, tāpēc arī mēs nedrīkstam zaudēt savējo; tas mums ir pārāk dārgs.
Mēs varēsim justies drošībā tikai tad, kad būsim likušies ar Mazarīni, un arī tad…
— Velns lai parauj! — Porloss noburkšķēja. — Bet ko mēs teiksim Mazarīni?
— Atļaujiet man rīkoties, man ir savs plāns. Saldi smejas tas, kurš smejas pēdējais. Kromvels ir stiprs, Mazarīni viltīgs, un tomēr es labāk cīnos ar viņiem, nekā ar nelaiķi misteru Mordauntu.
— Ak, — Portoss nespēja noturēties, — cik tas skan patīkami manām ausīm: nelaiķis misters Mordaunls!
— Nu, pietiks, — d'Arlanjans leica, — tagad dosimies ceļā.
Un viņi abi, netērējot ne mirkli dārgā laika, devās pa vistaisnāko ceļu uz Parīzi. Viņiem sekoja Mušketons; visu nakti viņš sala, bet tagad, jau pēc ceturtdaļstundas viņam kļuva ļoti karsti.
XXXIII atgriešanās
Atoss un Aramiss devās ceļā, kuru bija uzdevis d'Arlanjans. Viņi gāja lik ātri, cik vien varēja. Viņiem likās, ka pat, ja viņus apcietinās, tad labāk, lai tas notiek Parīzes tuvumā.
Kairu vakaru, baidoties likt apcietinātiem naktī, viņi zīmēja vai nu uz sienām, vai uz. logiem norunātās zīmes; bet katru rītu viņi sagaidīja — viņiem par lielu pārsteigumu — brīvībā.
Pēc tā kā viņi tuvojās Parīzei, lielie notikumi, kuri satrauca viņus Londonā, sāka izzust no viņu atmiņas, kā sapnis; tieši otrādi, tie, kuri notika viņu prombūtnē Parīzē un Francijā, tagad viņiem likās daudz satraucošāki.
Viņu prombūtnes laikā, tas ir sešās nedēļās, kamēr viņi atradās svešumā, Francijā notika tik daudz, nelielu notikumu, ka kopā tie sastādīja vienu lielu. Parīzieši vienā jaukā rītā, pamodušies uzzināja, ka palikuši bez. karaļa un karalienes. Tas viņus lā pārsteidza, ka viņi nekādi nespēja atgūties, pal tad, kad uzzināja, ka kopā . ar karali un karalieni nozudis, viņiem par lielu gandarījumu, arī Mazarīni.
Pirmā sajūta, kura pārņēma Parīzi, kad tā uzzināja par bēgšanu uz Scn-Žcrmēnu, — ar kuras sīkāku aprakstu lasītājs jau iepazinās, — bija izbīlis, kaut kas līdzīgs tam, kāds pārņem bērnu, kad viņš pēkšņi naktī
pamostas un redz, ka viņš ir viens un neviena nav blakus. Parlaments uztraucās; tika nolemts izvēlēt dcputāciju, kurai bija jādodas pie karalienes un jāpielūdz karaliene, lai viņa neliedz Parīzei savu karalisko klātbūtni.
Bet karaliene, no vienas puses, vēl atradās Lansē uzvaras iespaidā, no otras puses — bija lepna ar savu izdevušos bēgšanu. Deputāti ne tikai nepanāca audienci pie karalienes, bet viņiem lika nostāvēt uz ielas, kamēr kanclers — tas pats kanclers Segjē, ar kuru mēs sastapāmies ,.Trijos musketieros", kad viņš tik cītīgi meklēja vēstuli gandrīz, vai pašas karalienes korsāžā, — neatnesa viņiem galma ultimātu, kurā bija teikts, ka, ja parlaments nesamierināsies ar karalisko varu un neizteiks vienbalsīgu nožēlu visos jautājumos, kuri izsauca strīdu ar galmu, tad Parīze jau rīt tiks aplenkta: to iepriekš paredzēdams, Orleānas hercogs ir jau ieņēmis Scn-KIū tiltu, bet princis Kondē, lepns par savu uzvaru pie Lansē, ir aizņemts ar sava karaspēka izvietošanu pie Šarantas un Sen-Denī.