Galmam par nelaimi, kurš, varbūt, būtu ieguvis daudz piekritēju, ja nebūtu tik daudz pieprasījis, šī draudīgā atbilde deva pavisam pretēju rīcību, kādu no tiem gaidīja. Tas aizskāra parlamentu, bet parlamentu atbalstīja buržuāzija, kura juta savu spēku pēc Brusela atbrīvošanas. Atbildēdams uz ultimātu, parlaments paziņoja, ka visu nesaprašanu un ķildu vaininieks ir Mazarīni, nosauca viņu par karaļa un valsts ienaidnieku ' un pavčlēja viņam aizbraukt no galma tajā pašā dienā un nedēļas laikā pamest Franciju. Pēc šī termiņa iztecēšanas, ja kardināls nepakļausies parlamenta lēmumam, karaļa pavalstnieki tika aicināti izdzīt kardinālu ar varu.
Šī satriecošā atbilde, kuru galms nekādi nebija gaidījis, uzreiz pasludināja Mazarīni un Parīzi ārpus likuma; atlika'tikai gaidīt, kurš ņems virsroku — galms vai parlaments.
Tātad, galms* gatavojās uzbrukumam, bet Parīze aizsardzībai. Pilsētnieki nodarbojās ar viņiem pierastiem tādos gadījumos darbiem: uz ielām sāka izstiept ķēdes un izjaukt pārbrauktuves, kad pēkšņi prelāts atveda viņiem palīgā princi de Kontī, prinča de Kondē brāli, un hercogu de Longvilu, viņa znotu. Divu pirmo asinsprinču piedalīšanās pilsētnieku pusē piedeva parīziešiem sparu; viņiem bija vēl viena priekšrocība — skaitliskais sastāvs. Šī negaidītā palīdzība atnāca desmitajā janvārī.
Pēc lieliem strīdiem princis de Konti tika nozīmēts par karaļa armijas virspavēlnieku Parīzē, kopā ar hercogu d'Elbefu, hercogu Bulonu un maršali. <!e La Motu ģenerālleitnanta pakāpē. Hercogs de Longvils bez noteiktas nozīmes bija kopā ar savu znotu.
Bet hercogs de Befors, kā ziņo tā laika hronika, ieradās no Vandomas, iepriecinot parīziešus ar savu neatkārtojamo izskatu, skaistajiem garajiem matiem un milzīgu popularitāti, kura viņu padarīja par elku.
Parīzes armija tika organizēta ar tādu ātrumu, ar kādu buržuā pārvēršas par karevjiem, kad viņus kaut kas pamudina uz šādu soli. Devītajā janvārī šī improvizētā armija mēģināja sevi apstiprināt, drīzāk jau tādēļ, lai pārliecinātu citus un pati sevi par savu eksistenci, nekās ar mērķi sasniegt kādus nozīmīgus rezultātus. Viņi izgāja ar karogiem, uz kuriem bija savāda devīze: „Mēs meklējam savu karali".
Nākošajās dienās notika dažādas sīkas operācijas: izdevās aizdzīt nelielu daudzumu lopu un nodedzināt divas vai iris mājas.
Pienāca februāris. Tieši pirmajā februārī mūsu draugi izkāpa kraslā pie Buloņas un pa dažādiem ceļiem devās uz Parīzi.
Ceturtās dienas vakarā Aloss un Aramiss uzmanīgi apgāja Nantcru, baidīdamies nokļūl kādas karalienes armijas daļas rokās.
Visi šie viltīgie gājieni ļoti nepatika Atosam, bet Aramiss viņam pierādīja, ka viņiem nav tiesību riskēt ar savu brīvību, tā kā viņu pirmais uzdevums izpildīt karaļa Čārlza gribu; tā bija viņu svētā misija; viņi to bija saņēmušis pie ešafota pakājes un pabeigt to viņi varēja, nekur citur, kā tikai pie karalienes kājām. Atoss piekāpās.
Priekšpilsētā mūsu ceļotājus sagaidīja pilsētas sardze — visa Parīze bija bruņojusies. Sargkareivis atteicās ielaist abus draugus, tāpēc pasauca seržantu.
Viņš iznāca ar to uzpūtīgo izskatu, kuru sev piedod buržuā, kad liktenis viņus gadījuma pēc ieliek par zemākstāvošo priekšniekiem.
— Kas jūs tādi esat? — viņš jautāja Atosam un Aramisam.
— Mēs esam franču galminieki.
— No kurienes jūs atbraucāt?
— No Londonas.
— Ko jūs vēlaties darīt Parīzē.
— Mums ir personīgas darīšanas pie Anglijas karalienes.
— Lūk, kā! Man liekas, ka šodien visiem darīšanas ir tikai pie Anglijas karalienes, — seržants noteica. — Pič mums sargtelpā jau sēž trīs augstmaņi, kuri arī vēlas apmeklēt Anglijas karalieni. Viņu caurlaides pašreiz tiek skatītas. Dodiet ari jūs savas.
— Mums nav nekādu caurlaižu.
— Kā, nekādu dokumentu?
— Nē. Mēs, kā jau jums teicām, atbraucām no Anglijas un pavisam neesam lietas kursā par šeit notiekošajiem notikumiem. Mēs atstājām Parīzi pirms visiem šiem nolikumiem.
— Ā! — teiea seržants ar aizdomīgu smīniņu. — Jūs, laikasm, esat mazarīnisti un gribat iekļūt pie mums, lai mūs izspiegotu?
— Mans draugs, — Atoss iejaucās, līdz tam atļaudams runāt tikai Aramisam, — ja mēs būtu mazarīnisti un vēlētos iekļūt pilsētā, tad mūsu papīri būtu pilnīgā kārtībā. Ticiet man, ka jūsu pašreizējā stāvoklī vismazāk vajag ticēt dokumentiem un cilvēkiem, kuriem tie ir pilnīgā kārtībā.
— Ieiesim sargtclpā, — piedāvāja seržants. — Jūs to visu paskaidrosit posteņa priekšniekam.
Padevis zīmi sargkareivim, lai viņš palaiž tos garām, seržants gāja pa priekšu, bet viņam sekoja mūsu draugi.
Sarģtelpa bija piedzīta pilna ar buržuā un cilvēkiem, kuri nākuši no vienkāršās tautas; vieni sēdēja un spēlēja, citi dzēra, vēl citi skali sarunājās.
Stūrī, kur viņus gandrīz vai nevarēja pamanīt, sēdēja trīs augstmaņi, kuri bija atbraukuši ātrāk; viņu dokumentus skatīja sardze priekšnieks, kuram gan amats, gan pakāpe atļāva sēdēt atsevišķā istabā.
Visu pirmā kustība pret jaunatnācējiem, tajā skaitā arī tic, kuri sēdēja stūrī, bija ātri slīdošais skatiens. Iepriekš atnākušie bija rūpīgi ietinušies apmetņos. Viens no viņiem, kurš bija mazāks augumā par pārējiem, godbijīgi stāvēja aiz abu draugu mugurām.