Kad seržants, ieiedams, paziņoja, ka atvedis pēc visa spriežot divus mazarīnistus, šie trīs cilvēki kļuva piesardzīgi. Mazais, kurš bija panācis uz priekšu, pakāpās atpakaļ un pazuda ēnā.
Uzzinājis, ka jaunpienākušajiem vispār nav dokumentu, sargpostenī nolēma, ka viņus nedrīkst ielaist pilsētā.
— Man liekas, tieši otrādi, — Atoss aizrādīja, — mēs tiksim ielaisti, jo mums ir darīšana ar saprātīgiem cilvēkiem. Vajag izdarīt vienu ļoti vienkāršu lielu; vajag paziņot viņas augstības Anglijas karalienei par mūsu atbraukšanu, un, ja viņa galvos par mums, tad, cs tā ceru, jūs mūs vairs neaizturēsit.
Pie šiem vārdiem nepazīstamais, kurš sēdēja ēnā, sāka uztraukties un nodrebēja tā, ka apmetņa apkakle, kurā viņš visu laiku tinās, nobīdīja cepuri, un tā nokrita uz grīdas. Nepazīstamas steidzīgi to pacēla.
— Velns parāvis, — Aramiss nočukstēja, iebikstot ar elkoni Atosam, — jūs redzējāt?
— Ko? — Atoss jautāja.
— Šī nepazīstamā kunga seju?
— Nē.
— Man likās… Nē, bet tas vienkārši nav iespējams.
Šajā mirklī seržants, kurš bija iegājis priekšnieka kabinetā pēc pavēles, iznāca, un iedeva caurlaides trim svešiniekiem un nokliedzās:
— Pases ir kārtībā, izlaiziet šos kungus!
Trīs svešinieki pamādami ar galvām steidzās izmantot savas caurlaides. Pēc seržanta pavēles durvis viņu priekšā tika atvērtas. Aramiss viņus pavadīja ar savu skatienu un, kad mazais cilvēciņš gāja viņam garām, saķēra Atosu aiz rokas.
— Kas noticis, mīļais draugs? — Atoss jautāja.
— Es… Nē, man, laikam, būs izlicies…
Tad viņš griezās pie seržanta:
— Esiet tik laipns, pasakiet: vai jūs zināt, kas bija šie kungi, kuri tikko kā no šejienes izgāja?
— Es viņus pazīstu tikai pēc dokumentiem; tie ir — de Flamarāna kungs, de Šatiljons un de Bruī kungi; viņi ir Fronda.% piekritēji un devās pie hercoga Longvila.
— Cik savādi! — Aramiss teica, drīzāk atbildēdams pats sev, nekā seržantam. — Bet man likās, ka tas bija pats Mazarīni.
Seržants skaļi iesmējās.
— Nu, — viņš teica, atbildēdams uz Aramisa vārdiem, — kāpēc viņam vajadzētu nākt pie mums — lai nokļūtu uz karātavām? Viņš nav tik dumjš.
— Varbūt, — nomurmināja Aramiss, — varbūt, man vairs nav tik laba redze, kā d'Artanjanam.
— Kas šeit runā par d'Arlanjanu? - pēkšņi atskanēja priekšnieka balss, kurš negaidīti bija iznācis no sava kabineta.
— O! — iesaucās Grimo, izvalbīdams acis.
— Ko tas nozīmē? — vienā balsī jautāja Atoss un Aramiss.
— Planšē! — Grimo turpināja. — Planšē virsnieka formā!
— Grāf de La Fēr un ševaljē d'Erblē, — virsnieks iesaucās, — jūs esat Parīzē? O, cik es esmu priecīgs! Protams, ka jūs vēlaties pievienoties pie viņu majestātēm?
— Kā redzat, Planšē, — Aramiss atbildēja; Aloss nespēja atturēties no smaida, pazīdams tik augstā amatā bijušo Muškctona, Bazēna un Grimo biedru.
— Bet d'Artanjana kungs, par kuru jūs tikko kā runājāt, d'Erblē kungs, vai drīkstu jautāt, kur viņš ir un kā viņam klājas?
— Mēs izšķīrāmies ar viņu četras dienas atpakaļ, mans dārgais draugs, un, pēc visa spriežot, viņam vajadzēja nokļūt vēl pirms mums Parīzē.
— Nē, kungs, esmu pārliecināts, ka viņš vēl līdz šim brīdim nav atbraucis uz Parīzi. Varbūt viņš ir palicis Sen-Zermenā.
— Nedomāju. Mēs norunājām satikties „Kaz.iņā".
— Es tur biju šodien.
— Nu, bet skaistule Madlēna nezina, kur viņš atrodas? — smaidot jautāja Atoss.
— Nē, kungs, es neslēpšu no jums, ka viņa ir ļoti uztraukusies.
— Mēs. — Aramiss aizrādīja, — veltīgi laiku neesam tērējuši un steidzāmies, cik spējām. Tomēr, mans dārgais Atos, atliksim sarunas par mūsu draugu un vispirms apsveiksim Planšē kungu.
— O, ševaljē kungs! — paklanīdamies teica Planšē.
— Leitnants? — Aramiss jautāja.
— Pagaidām leitnants, bet man jau ir apsolīta kapteiņa pakāpe.
— Lieliski! — Aramiss teica. — Bet kā jūs panācāt tādu pagodinājumu?
— Vispirms, mani kungi, es izglābu grāfu Rošforu, vai jūs par to dzirdējāt?
— Nu, protams. Viņš pats mums par to stāstīja.
— Toreiz mani Mazarīni kungs gandrīz vai pakāra, bet no tā mana popularitāte tikai pieauga.
— Un šī popularitāte…
— Nē, bija kaut kas labāks. Vai jūs atceraties, kungi, ka es dienēju Pjemontas pulkā, kur man bija tas gods kalpot par seržantu?
— Jā, atcci amics.
— Nu, tad, lūk. Vienā jaukā dienā, kad neviens nevarēja apmācīt pilsētniekus kara disciplīnas pamatiem, tāpēc ka katrs gāja, kā gribēja: viens ar labo kāju, otrs ar kreiso. Tieši tajā laikā es pagadījos, un man izdevās viņus piespiest visus iet vienā solī. Pēc tā mani iecēla par leitnantu, turpat uz vietas… ja nav cīņas lauks, tad apmācības.
— Lūk, kā! — Aramiss noteica.
— Bet atļaujiet, — Atoss jautāja, — jūsu pusē taču ir ļoti daudz dižciltīgo!
— Jā. Mūsu pusē, pirmkārt, kā jums ir zināms, protams, ir princis de Kontī, hercogs Longvils, hercogs de Bcfors, hercogs d'Elbefs, maršals de La Mots, dc Luīna kungs, marķīzs de Vitrī, princis de Marsiljaks, marķīzs Nuarmutjē, grāfs dc Fiesks, marķīzs de Lcgs, grāfs dc Montrezors, marķīzs de Sevinjī un vēl daudzi citi.
— Bet Rauls dc Bražeions! — ļoti uztraukti pajautāja Atoss. — D'Artanjans man teica, ka prombraucot, viņš bija to uzticējis jums, maas dārgais Planšē.
— Jā, grāfs kungs, es no viņa, kā no paša dēla, nenolaidu acis.
— Un kas, — Atoss iesaucās no prieka drebošā balsī, — vai viņš ir vesels? Vai ar viņu ir kaut kas noticis?