— Nekas, kungs.
— Kur tad viņš ir?
— Kā parasti, viņš atrodas viesnīcā „Lielais Saris".
— Un pavada laiku…
— Vai nu pie Anglijas karalienes, vai pie de Ševrēzas kundzes. Viņš un grāfs dc Hišs ir nešķirami.
— Pateicos jums, Planšē, pateicos! — Atoss noteica, sniedzot viņam roku.
— O, grāf! — aizkustināts iesaucās Planšē, uzmanīgi pieskaroties ar pirkstu galiņiem viņa rokai.
— Ko jūs darāt, grāf? Tas taču ir bijušais kalps? — Aramiss mēģināja viņu atturēt.
— Mans draugs, — Atoss viņam atbildēja, — viņš mani iepriecināja ar ziņām par Raulu.
— Nu, bet tagad, — Planšē viņiem teica, nedzirdēdams Aramisa aizrādījumu, - ko jūs domājat darīt?
— Atgriezties Parīzē, ja tikai, protams, jūs, mans dārgais draugs, — dosit mums atļauju, — Atoss atbildēja.
— Kā, es jums došu šo atļauju? Jūs smejaties par mani, grāfa kungs: esmu vienmēr jūsu rīcībā.
Un viņš godbijīgi paklanījās.
Tad, pagriezies pie savas komandas, iesaucās:
— Palaidiet šos kungus, es viņus pazīstu: lie ir de Befora kunga draugi.
— Lai dzīvo dc Befors! — vienā balsī atbildēja visa komanda, atkāpjoties Atosa un Aramisa priekšā.
Tikai seržants pienāca pie Planšē un klusi jautāja:
— Kā, bez caurlaidēm?
— Bez caurlaidēm, — Planšē atbildēja.
— Atcerieties, kapteini, — pie viņa griezās seržants, nosaucot pakāpi, kura viņam vel likai bija apsolīta, — atcerieties, ka viens no iepriekšējiem trijiem kungiem man lika no viņiem piesargāties un neuzticēties šiem kungiem.
— Bet es, — pašpārliecināti teica Planšē, pazīstu viņus personīgi un pilnīgi atbildu par viņiem.
To pateicis, viņš paspieda Grimo roku, kuram tāds pagodinājums, varēja redzēt, bija ļoti pa prātam.
— Uz redzēšanos, kapteini, — Aramiss atvadījās no Planšē izsmējīgā tonī. — Ja mums ko ievajadzēsies, mēs griezīsimies pie jums.
— Kungs, — Planšē viņam atbildēja, — šādos gadījumos, kā vienmēr, esmu jūsu kalps.
— Ir gan viltīgs un lokans blēdis, un pat ļoti, — Aramiss aizrādīja sēžoties zirgam mugurā.
— Kā lai viņš tāds nebūtu, — Atoss piekrita, sēžoties seglos, — ja viņš tik daudzus gadus kalpoja savam kungam?
XXXIV
Sūtņi
Abi draugi tūlīt pat devās ceļā un sāka kāpt lejā pa priekšpilsētas stāvo krauju. Kad viņi nonāca pie uzkalna, viņi ieraudzīja, sev par lielu pārsteigumu, ka Parīzes ielas pārvērtušās upēs, bet laukumi ezeros. Ilgstoša lietus rezultātā, kurš lija visu janvāra mēnesi, Sēna izkāpa no saviem krastiem un pārplūdināja pusi pilsētas.
Atoss un Aramiss sākumā drosmīgi iebrauca ar visiem zirgiem ūdeni, bet tas sniedzās nabaga lopiņiem līdz pašām krūtīm. Nācās nomainīt zirgus pret laivu, ko mūsu draugi arī izdarija, piesakot saviem kalpiem gaidīt viņus pie tirgus.
Ar laivu viņi tika līdz pašai Luvrai. Iestājās nakts. Parīze, kura bija vāji apgaismota ar šiem mirguļojošiem ezeriem, ar visām šīm laivām, kurās atspīdēja ieroču aukstais spīdums, kad brauca patruļas, ar nakts sargkareivju sasaukšanos posteņos, pārsteidza Aramisu, kurš ļoti ātri pakļāvās kara noskaņojumam.
Viņi bija piebraukuši pie pils.
Viņi lika pieteikt sevi Anglijas karalienei. Kalps piedāvāja uzgaidīt, tā kā karaliene pašlaik pieņēma divus kungus, kuri bija atnesuši vēstis no Anglijas.
— Bet mēs arī, — Atoss leica kalpam, kurš bija atnesis šo ziņu, — mēs ari tikko kā atbraucām no Anglijas un atvedām karalienei vēstis.
— Tādā gadījumā atļaujiet pajautāt jūsu vārdus, — teica kalps.
— Grāfs dc La Fērs un ševaljē d'Erblē, — Aramiss atbildēja.
— O, tad, — uztraukti teica kalps, dzirdēdams šos vārdus, kurus karaliene i tik bieži pieminēja ar lielām cerībām, — tādā gadījumā viņas augstība
man nekad nepiedos, ja es likšu jums gaidīt kaut vienu minūti. Lūdzu, sekojiet man.
Viņš aizgāja pa priekšu, Atosa un Aramisa pavadībā.
Kad viņi pienāca pie karalienes istabas durvīm, kalps viņus apstādināja un atvēra durvis.
— Jūsu augstība, es iedrošinājos pārkāpt jūsu pavēli un atvest uz šejieni divus kungus, kurus sauc grāfs de La Fērs un ševaljē d'Erblē.
Dzirdot šos vārdus, karaliene priecīgi iesaucās, ko dzirdēja arī mūsu draugi ottajā istabā.
— Nabaga karaliene! — Atoss nomurmināja.
— O, lai viņi ienāk, lai viņi ienāk! — savukārt iesaucās jaunā princese, mezdamās pie durvīm.
Nabaga bērns nepameta savu māti, kura bija šķirta no otras savas meitas un abiem dēliem.
— Nāciet, kungi! — viņa iesaucās, pali atvērdama durvis.
Atoss un Aramiss ienāca. Karaliene sēdēja krēslā, un viņas priekšā stāvēja divi cilvēki, kurus mēs jau redzējām sargpostenī.
Tie bija Flamarāns un Gaspārs de Kolinjī, Šatiljonas hercogs, tā hercoga brālis, kurš tika nogalināts sešus vai septiņus gadus atpakaļ Karaliskajā laukumā divkaujā Longvila kundzes dēļ. Pie mūsu draugu ienākšanas istabā viņi atkāpās pāris soļus atpakaļ un sāka klusi sačukstēties.
— Tātad, — iesaucās Anglijas karaliene, ieraudzīdama Atosu un Aramisu, — beidzot jūs tomēr esat atbraukuši, mani uzticamie draugi! Bel karaļa kurjeri, kā redzat, ir jūs apsteigusi. Galmam tika ziņots par Londonas notikumiem tajā brīdī, kad jūs tikai tuvojāties Parīzei. Un, lūk, Flamarāna un de Šatiljona kungi man paziņoja pēc viņas augstības Austrijas Annas rīkojuma pēdējos jaunumus no Anglijas.
Aramiss un Atoss saskatījās. Miers, un pat prieks, kurš staroja no viņas acīm, viņus pārsteidza.
— Turpiniet, es jūs lūdzu, kungi - viņa pateica, griežoties pie Flamarāna un Šatiljona kungiem. — Tātad, jūs teicāt, ka viņa majestāte Čārlzs Pirmais, mans visuaugstais pavēlnieks, bija notiesāts uz nāvi, neskatoties uz. lielākā vairākuma viņa pavalstnieku protestiem?