— Jā, jūsu augstība, — Šatiljons nošļupstēja.
Aramiss un Atoss saskatījās. Viņu pārsteigums pieauga.
— Un, kad viņu veda uz ešafotu, — karaliene turpināja, — manu mīļo dzīvesbiedru, karali! — sašutusi tauta viņu atbrīvoja?
— Jā, jusu augstība, - Šatiljons teica lik klusi, ka Atoss un Aramiss, neskatoties uz visu savu sasprindzināto uzmanību, tik tikko kā varēja saklausīt viņa piekrītošo atbildi.
Karaliene salika rokas ar aizkustinājuma un pateicības pilnu sejas izteiksmi. Bet viņas meita apvija rokas apkārt mātes kaklam un skūpstīja viņas acis, kuras bija asaru pilnas aiz priekiem.
— Tagad mums atliek tikai pateikties jūsu augstībai par augsto godu, ko jūs mums parādījāt, — tcica, steigdamies ātrāk nobeigt šo aizkustinošo, bet viņam apgrūtinošo scēnu, Šatiljons, nosarkdams pie Atosa vērīgā un asā acu skatienas.
— Vēl mirklīti, kungi, — karaliene tcica, viņus aizturot. — Vienu mirklīti. Grāfs de La Fērs un ševaljē d'Erblē, kā jūs jau dzirdējāt, tikko kā atgriezās no Londonas. Kā aculiecinieki, viņi pastāstīs, varbūt, daudz sīkumu, kurus jūs nezināt un kurus jūs varēsit nodot karalienei, manai mīļai māsai. Runājiet, kungi, es jūs klausos. Neslēpiet, neslēpiet it neko. Ja jau karalis ir dzīvs un viņa gods ir glābts, viss pārējais man nav svarīgs.
Aloss nobālēja un piespieda roku pie sirds. Karalienes skatienam nepalika apslēpta šī kustība un Atosa bālums; viņa atkārtoja:
— Runājiet, grāf, lūdzu jūs!
— Atvainojiet, jūsu augstība, — beidzot, Atoss noteica, — bet es nepiebildīšu neko vairāk pie šo kungu stāstījuma, pirms viņi neatzīs, ka, varbūt, viņi ir kļūdījušies.
— Kļudījušies! — satrauktā balsī iesaucās karaliene. — Kļūdījušies? Ko es dzirdu? Mans Dievs!
— Kungs, — Flamarāns teica Atosam, — ja mēs esam kļūdījušies, tad arī Francijas karalienei ir nepatiesas ziņas. Ceram, ka jūs nemēģināsit izkliedēt šīs šaubas, jo vai tas nenozīmētu arī apšaubīt karalienes vārdu patiesīgumu?
— Karalienes? — Atoss jautāja mierīgā skanīgā balsī.
— Ja, - murmināja Flamarāns, nolaižot skatienu.
Atoss skumji pasmaidīja.
— Bet vai ne tā cilvēka, kurš jūs pavadīja un kuru mēs redzējām kopā ar jums sargpostenī pie Parīzes vārtiem? Vai gadījumā ne no viņa nāk šīs ziņas šādā formā? — jautāja Aramiss aizskarošā pieklājībā. — Ja tikai ari mēs nekļūdamies, tad grāfs de La Fērs un es, pie Parīzes vārtiem jūs redzējām trijatā.
Šaliljons un Flamarāns nodrebēja.
— Paskaidrojiet, grāf, ko tas viss nozīmē? — iesaucās karaliene, ar katru minūti sākdama uztraukties jo vairāk. — Es izlasīju jūsu sejā bēcfās, jūs neiedrošinieties man pateikt šausminošo vēsti, jūsu rokas dreb… Ak, Kungs! Ak, Dievs! Kas ir noticis?
— Kungs, — Šatiljons noteica, — ja jūs esat atnesis bēdu vēsti, tad būtu pārāk nežēlīgi to teikt karalienei.
Aramiss gandrīz cieši pienāca klāt pie Šatiljona.
— Kungs, — viņš teica, skatīdamies acīs, — ccru, ka jūs nedomājat norādīt grāfam de La Fēram un man, kas mums jāsaka!
Pa to laiku Atoss, vēl joprojām turēdams roku uz sirds, pienāca pie karalienes un noliecis galvu sāka stāstīt:
— Jūsu augstība, karaļiem pēc sava stāvokļa tāpat ir vajadzīga sirds, kura ir spējīga pārciest visus likteņa sitienus, kuri nav panesami vienkāršajiem cilvēkiem. Tāpēc, man liekas, ar karalieni, tādu, kā jūs, vajag apieties ne tā, kā ar vienkāršu sievieti. Nelaimīga karaliene, lūk, mūsu misijas nobeigums, ar kuru mēs jūs pagodinājām.
Atoss noliecās ceļos karalienes priekšā un izņēma no krūšu kabatas kastīti, kurā atradās ordenis, nosēts ar briljantiem, kuru karaliene bija iedevusi pirms prombraukšanas lordam Vintcram, un laulības gredzenu, kuru karalis iedeva Aramisam pirms nāves. Šīs divas lietas Atoss, no tā brīža kopš tās saņēma, visu laiku glabāja pie savām krūtīm. Viņš atvēra kastīti un iedeva to karalienei ar dziļu skumju un mēmu sejas izteiksmi.
Karaliene pastiepa roku, paņēma gredzenu, krampjaini to saspieda un pielika pie savām lūpām un, nespēdama vairs pateikt ne skaņu vai kaut nopūsties vai iešņukstēties, nobālēja un bezsamaņā iekrita savas meitas rokās.
Atoss noskūpstīja nelaimīgās atraitnes tērpa maliņu un piecēlās svinīgā klusumā, kas atstāja uz pārējiem dziļu iespaidu.
— Es, — Atoss tcica, — grāfs de La Fērs, augstmanis, kurš nekad neesmu melojis, es zvērēju, sākumā Dievam, tad nelaimīgajai karalienei, ka visu, ko spēšu izdarīt Anglijā karaļa glābšanai — es izdarīšu; mēs izpildījām šo zvērestu. Bet tagad, ševaljē, — viņš nobeidza, griežoties pie d'Erblē, — iesim, mēs izpildījām savu pienākumu.
— Ne līdz galam, — Aramiss teica, — mums vēl jāpasaka daži vārdi šiem kungiem.
Un viņš griezās pie Šatiljona:
— Kungs, vai jūs nevēlaties iziet kopā ar mums uz kādu mirkli, lai uzklausītu pāris vārdus, kurus es uzskatu par nepieklājīgiem runāt karalienes klātbūtnē?
Šatiljons klusēdams pamāja ar galvu, dodot piekrišanas zīmi. Atoss un Aramiss izgāja pirmie. Šatiljons un Flamarāns viņiem sekoja. Izejot cauri priekštelpai, viņi iznāca uz terasi, kurai bija viens liels logs.
— Kungs, jūs tikko kā iedrošinājāties ar mums apieties pārāk izaicinoši. Es to nespēju nekādā gadījumā pieļaut, un vēl jo vairāk no personas, kura dod nepatiesas ziņas karalienei, kas sastādītas uz melu pamatiem.
— Kungs! — Šatiljons iesaucās.
— Bet kur jūs esat likuši dc Bruī kungu? — Aramiss ironiski jaulāja. — Vai viņš gadījumā neizgāja izmainīt savu ģīmi, kurš ir pārāk līdzīgs Mazarīni? Pale-Rojālā, cik mums ir zināms, ir ļoti daudz visādu itāļu masku un kostīmu, sākot no Arlekīna un beidzot ar Pantaloni.