Viņu pēdējais izgudrojums bija tā sauktā stī- dziņa uz sirdi.
Cilvēks, viņi sprieda, ir Zemes bērns, no viņa sirds uz Zemes sirdi jābūt kādai stīgai. Kamēr eksistē šī stīga, cilvēka prāts ir skaidrs. Viņš nodzīvos desmit gadu vientulībā un ne reizi neju- > tīsies skumju pārmākts.
Bet kā atrast šo «stīdziņu uz sirdi»?
— Cherchez la femme [2] — ieteica viens no
viņiem, pāri acenēm uzvaroši raudzīdamies uz saviem kolēģiem.
Sāka apspriest šo variantu un noraidīja: zinātniekiem iztēlē rādījās visšausmīgākās šāda soļa sekas — no slepkavības līdz bērnu piedzimšanai. Turklāt nestrādājošās vienības vajadzībām būtu jādubulto produktu krājumi, kas jānogādā tādā milzīgā attālumā.
Izslēgts!
Varbūt suns? Uz daudzām planētām, kur suns pats var atrast sev barību, tas noderētu tīri labi. Bet ko iesākt ar Bundu un tai līdzīgām planētām? Kosmisko kuģu krava tiek aprēķināta līdz gramam, un vēl nebija pienācis laiks vadāt pa Visuma tālēm barību suņiem.
Pirmā «stīdziņa uz sirdi» bija nožēlojams mehānisks aizstājējs, kaut arī tam neapstrīdami piemita viena laba īpašība: tas kliedēja klusumu, kas līdzīgi lāstam gūlās pār Bundu. Kuģis, kas reizi gadā atveda produktus, nosvieda viņam magnetofonu un piecdesmit spoles ar lentēm. Divus mēnešus viņš klausījās skaņas — ne tikai mūziku un cilvēku valodu, bet arī dzimtās Zemes balsis: piepilsētas šosejas rūkoņu sestdienas vakarā, vilcienu dārdoņu, baznīcas zvanu spēles, skolas pagalma jautro troksni starpbrīdī — vārgu atbalsi no dzīves, kas ritēja kaut kur neaptverami tālu. Pirmo reizi ieslēdzis magnetofonu, viņš bija laimīgs. Desmitā reize uzvēdīja skumju garlaicību, divdesmitā viņu noveda izmisumā. Trīsdesmitās reizes nebija.
Aparāta šautra palēcās, notrīcelējās un norima.
— Bunda-1! Bip-bip-bop!..
Magnetofons kaktā pārklājās ar putekļiem. Kaut kur tur, aiz zvaigžņu miglājiem, dzīvo viņa brāļi, tikpat vientuļi kā viņš. Tie nedzird viņu, un viņš nedzird tos. Viņi ir neaizsniedzami, viņu pasaules kustas, riņķodamas pa savām orbītām, mērodamas tam nosprausto ceļu. Bet viņš sēž, lūkodamies uz šautru, pretdabiskā klusuma apdullināts.
Pirms astoņiem mēnešiem, ja mērītu pēc Zemes laika, raķete atveda viņam pierādījumu tam, ka mācītie vīri uz Zemes joprojām pūlas novilkt stī- d/.iņu uz viņa sirdi. Kravā, ko kuģis nometa uz Bundas, viņš atrada nelielu kastīti un grāmatiņu. Atbrīvojis kastīti no mazā izpletnīša, viņš atvēra vāku un ieraudzīja briesmoni ar izvalbītām acīm. Tas pagrieza trīsstūraino galveli un ieurbās viņā 'ar saltu, nekustīgu skatienu. Pēc tam sāka kusti- nāt garos, neveiklos locekļus — gribēja līst laukā. Viņš steigšus aizcirta vāku un paņēma instrukciju.
Tur bija teikts, ka viņa jauno draugu sauc par Džeisonu, tas ir pieradināts dievlūdzējs, reti miermīlīgs radījums, kas pats atradīs sev barību: kad uz Zemes, lai pārbaudītu, viņam iedeva dažus kukaiņus no Bundas faunas, viņš tos ar patiku apēda. Nobeigumā instrukcijas autori priecīgi pavēstīja, ka daudzās Zemes valstīs bērni ļoti mīl šos kukaiņus un rotaļājas ar tiem.
Redz, kur zinātniekus bija noveduši neatlaidīgie meklējumi: viņi saprata, ka stīdziņai uz sirdi jābūt dzīvai radībai, dzimušai uz Zemes un spējīgai dzīvot svešā pasaulē. Taču viņi neņēma vērā vienu: svešumā cilvēks ilgojas pēc tā, pie kā ir pieradis. Tad jau labāk būtu viņam atsūtījuši kaķi! l iesa, uz Bundas nav piena, toties jūras pilnas ar zivīm. Nevarētu teikt, ka viņam īpaši patika kaķi, bet kaķi taču prot ņaudēt. Viņi murrā un brēc. Turpretī šis briesmīgais radījums kastītē neizdod nevienu skaņu. Ak kungs, nu kurš no Hebridu salu iedzīvotājiem kaut reizi mūžā ir redzējis
dievlūdzēju, šo maziņam marsietim līdzīgo briesmoni, kādi mēdz rādīties murgos! Vismaz viņam ar šo kukaini nekad nebija nācies sastapties, un viņš to nemaz nenožēloja.
Viņš ne reizi nepaņēma Džeisonu rokā, ne reizi neizlaida to no kastītes. Dievlūdzējs stāvēja uz savām garajām, tievajām kājelēm, vēroja viņu ar ledainu skatienu, draudīgi grozīja galvu un klusēja. Pirmajā dienā viņš iedeva dievlūdzējam sienāzi, ko bija noķēris starp ķērpjiem. Kad Džeisons, norāvis savam upurim galvu, sāka to notiesāt, viņam kaklā sakāpa nelabums. Naktīs viņš redzēja sapņos milzīgu apmēru dievlūdzēju, kas atvāza pār viņu plēsonīgu, izsalkušu rīkli.
Pēc divām nedēļām viņš juta, ka ilgāk neizturēs. Viņš aiznesa kastīti vairākas jūdzes prom no mājas, atvēra to un izsvieda kukaini laukā. Džeisons pavērās viņā ar baziliska skatienu un nozuda krūmos. Tagad uz Bundas bija divi Zemes iemītnieki, taču palīdzēt viens otram viņi nespēja.
— Bunda-1! Bip-bip-bop! …
Lēciens, apstāšanās skalas vidū, kritiens…, Un neviena sveiciena vārda no tumsā lidojošā kuģa, nevienas skaņas visapkārt, tikai piecdesmit klusējoši mehāniski ieraksti kaktā. Svešāda, iluzo riska dzīve svešādā, iluzoriskā pasaulē, kas ar katru dienu kļūst nereālāka.
Varbūt sabojāt staciju un noņemties ar labošanu, lai radītu kaut šķietamu darbu, kas attaisno cilvēka eksistēšanu? Nē, par to samaksātu ar dzīvībām tūkstošiem cilvēku tur, starp zvaigznēm — tā būtu pārāk dārga cena par zālēm pret garlaicību.
Bet varbūt, kad viņš būs nosēdējis pie aparātiem noteikto laiku, iet uz ziemeļiem meklēt mazo briesmoni un saukt, saukt to cerībā, ka tas nekad ncatskries uz saucienu:
— Džeison! Džeiso-o-on!.. Kaut kur spraugā starp akmeņiem pagriezīsies;isa, trīsstūrainā galviņa ar lielajām, stindzinoša- j;im acīm. Ja Džeisons prastu kaut vai čirkstēt kā cikāde, varbūt viņš ar to samierinātos, pat pieķertos tam, zinādams, ka smieklīgā čirkstēšana ir dievlūdzēju valoda. Bet Džeisons klusēja tikpat naidīgi un neizdibināmi kā šī sevī noslēgusies, klusumā saspringusī Bundas pasaule.
Viņš pārbaudīja raidītāju un astoņu tukšumā rēcošo repīteru automātus, ielikās gultā un tūkstošo reizi sāka domāt, vai izturēs šos desmit gadus vai sajuks prātā.
Ja viņš sajuks prātā, ārsti neatlaidīsies no viņa, pētīs un prātos, pūlēdamies atrast slimības cēloni un zāles pret to. Viņi ir gudrinieki, lieli gudrinieki! Taču ir gadījumi, kad viņu izslavētā gudrība izrādās bezspēcīga … Viņš ieslīga smagā, mokošā miegā. Tas, ko sākumā uzskatām par muļķību, dažreiz patiesībā ir nesteidzīga prāta darbība. Vissarežģītāko problēmu var atrisināt, ja par to domā nedēļu, ^-mēnesi, gadu, desmit gadu, kaut arī atbilde mums varbūt vajadzīga šodien, tūlīt, nekavējoties. Pienāca kārta arī tam, ko dēvēja par stīdziņu uz sirdi.
Kravas kuģis «Hendersons» iznira no zvaigžņu miriādēm, kļuva arvien lielāks un lielāks, iedūcās ieslēgtie antigravitatori, un kuģis uz brīdi sastinga virs galvenā raidītāja divtūkstoš pēdu augstumā. Lai nosēstos un paceltos, tam nebūtu pieticis degvielas, tādēļ tas tikai uz mirkli apstājās, nometa to, ko bija likuši atvest zinātnieki, kas vilka stīdziņu uz sirdi, un atkal aiztraucās melnajās dzīlēs. Sis mācīto vīru pēdējā sasnieguma rezultāts nolidinājās uz tumsā tīto Bundu kā lielu, pelēku sniegpārslu virpulis …
Viņš pamodās rītausmā, nekā nezinādams par nakts viesi. Raķeti, kas reizi gadā atveda produktus, viņš gaidīja tikai pēc četriem mēnešiem. Miega aizmiglotām acīm viņš pavērās pulkstenī pie gultas un sarauca pieri, pūlēdamies aptvert, kas viņu pamodinājis tik agri. Kaut kas bija viesis neskaidru nemieru viņa miegā.
Kas tas bija?