Выбрать главу

Zils klusēdams raudzījās uz krāsns durtiņām; tur iekšā dūca, sprakšķēja, šņāca. Degošas priedes smarža piepildīja ceptuvi un aizvirmoja pa ielu. Pēc kāda laika Zils atvēra durtiņas, un sejā viņam iesitās karstums, nikns un smacējošs kā liesma, kas izšaujas no raķetes.

Debesis, debesis, es lidošu no malas līdz malai, es lidošu no malas līdz malai, debesis, debesis…

Spldinādams monokli, pulkvedis Pinē noliecās pār leti un iebadīja ar pirkstu pa pusei nosegtā pannā.

— Un, lūdzu, vienu tādu.

— So maizi es nepārdodu, pulkveža kungs, — Trabo paskaidroja.

— Kāpēc?

— Tā ir Zila misēklis: vēl minūte — un visi šie klaipi būtu pārvērtušies oglē. Es pārdodu tikai īstu preci. Kam gan patīk ēst ogli?

— Man, — Pinē sacīja. — Šai ziņā mana un sievas gaume nesakrīt. Viņa nekad neko kārtīgi neizcep, mūžīgi viss pusjēls. Kaut reizi dzīvē gribas panašķoties ar šādu kraukšķošu gardumu! Tā ka dodiet tik šurp man vienu no šiem Zila misēkļiem.

— Bet, mesjē …

— Nemaz nestrīdieties!

— Kundze neparko neņems pretī tādu šausmīgu maizi.

— Kundzei šodien jāiet pie friziera, un visu iepirkšanos viņa uzticēja man, — pulkvedis paskaidroja. — Un tad nu es rīkojos tā, kā man patīk. Saprotiet taču, dārgais Trabo, es nevaru laist garām šādu izdevību! Nu, kā tad būs, vai jūs būsiet tik laipns un pārdosiet man šo kārdinošo oglīti vai arī man nāksies doties uz elektrisko ceptuvi?

Trabo nodrebēja kā sāpēs, sabozās, izmeklēja pannā vismazāk apdegušo klaipu, rūpīgi to ietina, lai paslēptu no nekautrīgiem skatieniem, un neveikli pasniedza pulkvedim.

— Lai dievs žēlīgs, šis Zils piesaistīja man vienu pircēju, bet droši vien simt citu es viņa dēļ zaudēšu.

— Jūs neesat ar viņu apmierinats?. — Pinē painteresējās.

— Tīrās mocības, pulkveža kungs. Ne uz mirkli nedrīkst no viņa nolaist acis. Kolīdz pagriežu muguru, raug, tā, — Trabo parādīja, kā tieši, — še tev! Viņš jau aizmirsis savu darbu un lidinās kaut kur starp zvaigznēm kā no aukliņas norāvies gaisa balons.

— Starp zvaigznēm, jūs sakāt?

— Jā, pulkveža kungs. Mans Zils ir kosmosa iekarotājs, un viņu pie Zemes saista vienīgi nelabvēlīgu apstākļu sagadīšanās. Un no tādas mīklas man jāiztaisa maiznieks!

— Kas tic par apstākļiem?

— Māte viņam pateikusi: «Trabo ceptuvē vajadzīgs māceklis. Labākas izdevības tev nebūs. Pamet skolu, kļūsi par maiznieku.» Un tā viņš ieradās pie manis. Saprotiet, viņš jau ir paklausīgs zēns, tikai reti kad nelidinās pa mākoņiem.

— Ak, šīs mātes… — Pinē sacīja. Viņš nospodrināja savu monokli un atkal ielika to acī. — Mana māmuļa vēlējās, lai es kļūtu par suņu frizieri. Viņa teica, ka tā esot ļoti smalka nodarbošanās, turklāt visai ienesīga. Visas viņas paziņas no augstākās sabiedrības savus pūdeļus un klēpja sunīšus, protams, vedīšot tikai pie manis! — Pulkveža garie, lokanie pirksti sakustējās, it kā cirptu un sprogotu iedomātu suni, un viņa sejā parādījās pretīguma izteiksme. — Un tad es jautāju sev: kas es par cilvēku, ja taisīšu pedikīru suņiem? Ņēmu un pieteicos Kosmiskajā korpusā, un mani aizsūtīja dienēt uz Marsu. Kad mana māmuļa to uzzināja, viņu bezmaz ķēra trieka.

— Kā nu ne… — Trabo līdzjūtīgi iesprauda.

— Bet tagad viņa lepojas, ka dēls ir virsnieks

un viņam uz uzplečiem četras komētas. Visas mātes ir tādas. Absolūts loģikas trūkums.

— Tas laikam ir pat labi, — Trabo piezīmēja.

— Citādi daži no mums nekad nebūtu nākuši pasaulē.

— Rādiet man šurp to zvaigžņu sapņotāju! — Pinē pavēlēja.

— Zil! — Trabo ieaurojās, pagriezies uz ceptuves pusi un pielicis pie mutes saliektas plaukstas.

— Zil, panāc šurp!

Nekādas atbildes.

— Redzat? — Trabo bezpalīdzīgi noplātīja rokas. <— Taisni nezinu, ko darīt. — Viņš iegāja ceptuvē, un no turienes atskanēja viņa skaļā, nepacietīgā balss: — Es tevi saucu. Kāpēc tu neatsaucies? Pulkveža kungs tūlīt pat grib tevi redzēt. Pieglaud matus un pasteidzies!

Parādījās Zils. Viņš nāca negribīgi, gausiem soļiem. Viņa mati un rokas bija ar miltiem, bet skaidrās, pelēkās acis raudzījās taisni un atklāti pretī pulkveža pētījošajam skatienam.

— Tātad tu ilgojies pēc zvaigznēm, r— Pinē sacīja, ar interesi aplūkodams jaunekli. — Kāpēc?

— Kāpēc cilvēkam kaut kā gribas? — Zils atbildēja un paraustīja plecus. — Droši vien es tāds esmu radīts.

— Lieliska atbilde, — Pinē atzina. — Cilvēks tāds ir radīts. Tūkstošiem pasažieru katru stundu uztic savu dzīvību vienam vienīgam pilotam. Un nekas slikts ar viņiem nenotiek. Bet kāpēc? Tāpēc, ka šis cilvēks ir radīts, lai būtu pilots. — Pulkvedis lēnām noskatīja Zilu no galvas līdz kājām.

— Un tomēr tu cep maizi.

— Kādam jau arī maize jācep, — iejaucās Trabo. — Visi nevar lidot uz zvaigznēm.

— Klusu! — Pinē pavēlēja. — Jūs metaties uz vienu roku ar sievieti, lai nogalinātu dzīvu dvē- seliL — tātad jūs esat slepkava. Starp citu, to jau varēja gaidīt. Jūs taču esat dzimis Ronas krastos, un tur ir slepkavu ka vai biezs.

— Pulkveža kungs, es jūtos apvainots…

— Vai tu arī turpmāk gribi kalpot šim slep- kavam? — pulkvedis jautāja, pievērsdamies Zilam.

— Mesjē Trabo bija tik labs pret mani… Jūs mani atvainojiet…

— Tā tik vēl trūka, ka viņš nebūtu labs, — Pinē pārtrauca zēnu. — Viņš ir viltīgs. Trabo vien. mēr ir bijuši viltnieki. — Pulkvedis jautri pamirkšķināja maizniekam. Zils to pamanīja, un viņam kļuva Vieglāk ap sirdi. — Taču no visiem jauniesaucamajiem noteikti tiek prasīta viena īpašība, — pulkvedis jau nopietnākā tonī turpināja.

— Mēģini uzminēt, kāda.

— Apķērība, pulkveža kungs? — Zils riskēja.

— Jā, protams, taču ar apķērību vien nepietiek. Nepieciešams, lai jauniesaucamais ar visu savu būtību tiektos uz kosmosu.

— Tā jau tas ir visur, — atkal iejaucās Trabo.

— Ja cilvēks savu darbu mīl, viņš strādā centīgāk un labāk. Ņemsim, piemēram, kaut vai mani: ja man būtu vienalga, vai maize iznāk laba vai slikta, es droši vien tagad zelētu tabaku elektriskajā ceptuvē un nekad nemazgātu rokas.

— Katru gadu Kosmiskajā koledžā iestājas des- mittūkstoš jaunekļu, — Pinē sacīja Zilam. — Un vairāk nekā astoņi tūkstoši to nepabeidz. Viņiem nepietiek pulvera, lai izturētu četrus gadus neatlaidīga darba un koncentrētu visas domas un dvēseles spēkus vienam mērķim. Tik daudzi pamet iesākto pusceļā. Kauns un negods! Vai tu piekriti?

— Jā, pulkveža kungs, kauns un negods, — Zils, uzacis saraucis, apstiprināja.

— Ha! — Pinē ļoti apmierināts noteica. *— Tādā gadījumā atņemsim šim asinssūcējam Trabo viņa upuri. Mēs atradīsim viņam citu puisi, kas ir radīts, lai kļūtu par maiznieku.

— Bet, mesjē…

— Es tev došu rekomendāciju Kosmiskajai koledžai un par to prasīšu no tevis tikai vienu.

Zilam aizrāvās elpa.

— Ak, pulkveža kungs! Ko tad?

— Esi vienmēr tāds, lai man nebūtu par tevi jākaunas!

Viņš sēdēja savā kajītē, viņa acis bija iekritušas un sasarkušas aiz noguruma, bet «Rēgs» strauji traucās cauri izplatījumam. Divdesmit saspringtu, grūtu gadu laikā viņš bija uzcēlis veselas kāpnes un soli pa solim pacēlies līdz kapteiņa pakāpei. Tagad viņu daudzināja kā vienu no visgudrākajiem un apzinīgākajiem Kosmiskā dienesta komandieriem. Un visi viņa panākumi nesatricināmi balstījās uz vienu bausli, kas deva viņam spēku pašos grūtākajos brīžos: