— Labi, Vein, — Blenkinsops slinki novilka. *— Pieņemsim, es piekrītu jūsu apgalvojumam, ka dzīvības spēks — tā ir visur iekļūstoša radiācija, kuru var virzīt un pastiprināt. Esmu pat gatavs noticēt jūsu paziņojumam, ka šī ierīce spēj izstarot dzīvības spēka starus tikpat viegli, kā kvarca lampa izstaro cilvēkam noderīgo siltumu. — Viņš paplikšķināja pa savu milzīgo vēderu un tik spēcīgi ievilka dūmus, ka tuklo vaigu vietā izveidojās divas iedobes. — Nu, bet kas tālāk?
— Es jau nez kuro reizi jums skaidroju, — nogaudās Veins, — ka garīgās enerģijas milzīga palielināšana veicina cilvēka dvēseles atbrīvošanos.
— Zinu, zinu. — Ar vienu ievilcienu Blenkinsops sadedzināja puscollu sava cigāra un nobirdināja pelnus uz mašīnas. — Diezgan esmu atklausījies daždažādas pasaciņas, tās mīl stāstīt mistiķi: visādi radžas, faķīri, lamas un dievs vien zina kas vēl. Ar vienu tādu es pat biju pazīstams. Viņš uzdevās par Raju Svami Alažaru. Apgalvoja, ka varot atbrīvot savu astrālo ķermeni un uzlidot debesīs kā reaktīvā lidmašīna. Šausmīgas neķītrības runāja. Viņa īstais vārds bija Džo O'Hen- lons. — Blenkinsops plati pasmaidīja, un viņam piepeši uzradās četri zodi. — Starp citu, pieļauju, ka ar aparātu, ko izgudrojis tāds liels zinātnieks kā jūs, var izdarīt vēl trakāku triku.
— Es garantēju panākumus! — Veins iesaucās.
— Neiekarstiet! — Blenkinsops ieteica. — Es esmu gatavs ņemt ciet jūsu aparātu bez jebkādas pārbaudes. — Viņš nevērīgi pamāja ar tuklo roku. Milzīgais briljants uz vidējā pirksta izsvieda dzirksteļu kūli, un aiz durvīm stāvošā cilvēka acīs iedegās alkatīgs spīdums. — Es jums ticu. Es esmu vienkāršs, godīgs darba cilvēks, es tikai ekspluatēju svešas smadzenes. Mana kompānija liek cerības uz jūsu spējām radīt lietas, ko ir vērts finansiāli atbalstīt. Taču jums jāsaprot, ka šai jautājumā var būt arī citādi redzes viedokļi.
— Tie mani maz interesē, — Veins sacīja, — man ne reizi vien ir bijusi darīšana ar jūsu firmu…
•— Un tas bijis izdevīgi abām pusēm, — Blenkinsops piebilda. — Kas attiecas uz mani, esmu gatavs uzskatīt šo ierīci par jūsu talanta kārtējo lolojumu. Es ticu jūsu apgalvojumiem, ka tā spēj izpildīt solīto. Taču es ņemu vērā arī faktu, ka šī ierīce man jau ir maksājusi bargu naudu un prasīs vēl vairāk, ja es to laidīšu ražošanā. Un es uzdodu sev jautājumu: vai tā man atnesīs peļņu, kaut vai vispieticīgāko? — Viņš palūkojās uz aparātu ar vērtējošu skatienu un tad atkal pievērsās Veinam. — Jā vai nē?
— Nauda, nauda, nauda! — iesaucās Veins, un viņa sejā parādījās pretīguma izteiksme. — Vai tiešām zinātnes progress tiek vērtēts tikai no tā viedokļa, kādus ienākumus tas var dot?
— Jā gan!
— Bet mana mašīna palīdzēs cilvēkam atbrīvot savu dvēseli — savu «es»! Kādas neparastas iespējas tad pavērsies!
— Kam gan ir vajadzīgs atbrīvot savu «es»? Kas gribēs par to maksāt un cik? Velns lai parauj, mūsu dienās, kad katrs muļķis var nopirkt lidmašīnas biļeti, kam gan ievajadzēsies automātiska dvēseļu transportiera? Kad man gribas apciemot Meiziju Francijas dienvidos, es dodos turp pats — ar visu miesu un asinīm. Kāda man jēga sūtīt turp savu astrālo ķermeni? Diez vai viņai būtu kāda patika apskaut dvēseli.
— Jūs aizmirstat, ka apstarošanas procesā notiek tik milzīgs dzīvības enerģijas pieaugums, — dedzīgi iebilda Veins, — ka cilvēka dvēsele spēj atstāt savu ķermenisko apvalku un iemājot citā ķermenī — pēc savas izvēles —, uz visiem laikiem izspiežot tā iepriekšējo īpašnieku, protams, tādā gadījumā, ja šis objekts nav ticis pakļauts attiecīgai apstrādei, kas tam būtu devusi tādu pašu vai pat vēl lielāku spēku.
— Likumu kodeksā, cik atceros, tā saucas par līķu nolaupīšanu, — Blenkinsops precizēja, pasmaidījis vienu no saviem neķītrajiem smaidiem. — Savā laikā jūs izgudrojāt dažas visai jaukas lietiņas, mans mīļais, bet šoreiz jūs acīmredzot esat pārcenties. Es nedabūšu ne divarpus procenta par mehānisku līķu laupītāju, tādēļ mani šis daikts neinteresē.
— Jums ir kaut kāda iracionāla pieeja, — Veins protestēja. — Es taču runāju tikai par legālu ķermeņu apmaiņu.
— Legālu? — Blenkinsops, varen uzjautrināts, bezmaz aizrijās ar cigāra dūmiem. — Kādi ķermeņi tad var būt pakļauti legālai konfiskācijai? Un kam tas būtu izdevīgi? — Viņš iebakstīja ar resno pirkstu Veinam krūtīs. — Kas maksās par dvēseles pārvietošanu, un kās saņems šo naudu? Un kāda man tur būs daļa?
Raudzīdamies uz Blenkinsopu ar neslēptu nicinājumu, Veins atturīgi paskaidroja:
— Pagājušajā ceturtdienā nomira Kolisters. Viņš bija pasaulē ievērojamākais speciālists vēža slimībās. Tai pašā dienā tika sodīts ar nāvi Bets Melonijs — noziedznieks. Kolistera smadzenes palika aktīvas līdz pēdējam brīdim, bet viņa ķermenis bija nolietojies ilgajos gados, ko viņš kalpoja cilvēcei. Melonija dvēsele, viņa «es» bija nedziedināmi izvirtis, antisociāls, ieslēgts rupjā, bet spēcīgā un veselā ķermenī.
— Saprotu, — Blenkinsops piekrita. Viņš pastiepa roku pēc savas cepures. — Ja jums būtu teikšana, jūs iebāztu Kolisteru Melonija ķermenī. Nesākšu apspriest šā eksperimenta zinātnisko pusi, jo ticu, ka jums tas izdotos. Bet es labi orientējos likumos. Mana dzīve ir aizritējusi nevis laboratorijā starp aparātiem un mašīnām, bet mūsu grēcīgajā un nežēlīgajā pasaulē. Uzklausiet nožēlojama reālista padomu: jūs neatradīsiet likuma, kas dotu jums tiesības uz šādiem fokusiem, pat ja jūs aģitētu par to humānismu līdz pašai pastardienai.
— Bet…
— Laiks jums beidzot kļūt pieaugušam, — Blenkinsops nepacietīgi pārtrauca Veinu. — Jums ar jūsu ideālismu ir vieta tikai bērnistabā. Es nevaru laist tirgū gaisa pili, man par to nedos ne paciņu cigarešu.
Tuklā roka sniedzās pēc durvju roktura, un cilvēks, kas stāvēja otrpus durvīm, atsprāga tumsā.
— Ieteicu jums labāk palauzīt galvu gar savu stereoskopisko televizoru. Ar to varētu labi nopelnīt. Publika to grib, un kāpēc lai mēs atteiktos izpildīt masu vēlēšanos? Bet attiecībā uz šo jūsu murgu mašīnu es saku: ja jūs man vēlreiz piedāvāsiet kaut ko tādu, es nomiršu aiz smiekliem.
Un smiedamies viņš izgāja no istabas.
Un bija pagalam.
Džensens sacīja Veinam:
— Spēciņš tev kā cālim, bet uzreiz redzams, ka esi vecis ar galvu un smadzeņu pods tev strādā.
Viņš uzmanīgi aplūkoja zinātnieku un ievēroja, ka vecā vīra nogurušajās acīs kvēlo iekšēja uguns un apsēstība. Sis sirmais kraķis ir ciets rieksts, Džensens nosprieda. Viņā jūtams gara stiprums, ko nevar necienīt. Vecais, protams, sapratīs, ka pretoties būtu bezjēdzīgi, un nemēģinās lietot spēku. Bet viņš domās, domās, domās… Jātur acis vaļā, citādi, ko var zināt, ņems un pārtrumpos tevi.
— Jūsu un manis labā, — Džensens brīdināja Veinu, — jums derētu kaut ko zināt: pirmkārt, es vakar aizlaidos no nāvinieku kameras. Un nedomāju tur atgriezties. — Viņš iebelza Veinam pa plecu. — Nekad!