Выбрать главу

Vīrietis un sieviete arī pietraušas kājās un ļoti lēni iet viņam klāt. Un visapkārt tikai sniegs un klusums. Un debesīs trīs saules. Bet gaiss virmo dimanta putekšņos.

Un tad notika, ka es, Sitka Cārlijs, redzēju, kā vilcēni noslepkavoja cilvēku. Neviens nebilst ne varda. Tikai nepazīstamais ar bada cietēja seju drausmīgi atžņiebj zobus. Viņš grīļojas, plecos sašļucis, ceļos ielicis, stāv plaši ieplestām kājām, lai nenokristu. Vīrietis un sieviete nostājās soļus piecdesmit no viņa. Arī viņi plati iepletuši kajas, lai nenokristu, ari viņi grīļojas. Nepazīstamais ir ļoti vārgs. Viņam trīc roka, un lode, ko viņš raida vīrietim, aizspindz sniegā. Vīrietis neparko nevar novilkt dūraini. Nepazīstamais atkal šauj viņam virsū. Arī šoreiz lode paskrien garām. Tad vīrietis ar zobiem nostīvē dūraini. Bet roka viņam apsaldēta; viņš nespēj noturēt revolveri, tas nokrīt sniegā. Skatos uz sievieti. Arī viņa novilkusi dūraini, un rokā viņai lielais kolts. Citu pēc citas viņa izšauj trīs reizes. Nepazīstamais tāpat atžņieb- tiem zobiem saļimst sniegā. Viņi nepaskatās uz nošauto.

«Uz priekšu!» viņi saka.

Un mēs ejam. Taču tagad, atraduši to, ko bija meklējuši, viņi kļūst par miroņiem. Pēdējie spēki viņiem zuduši. Viņi vairs nepavisam nespēj noturēties kājās. Nespēj pat parāpties. Viņiem ir tikai viena vienīga vēlēšanās — aizvērt acis un aizmigt. Redzu netālu labu vietu apmetnei, spārdu viņus ar kāju. Man rokā ir suņu dzenamā pātaga, un es viņiem situ. Viņi skaļi brēc un paši pret savu gribu rapo uz priekšu, kaut kā aizvelkas līdz apmetnes vietai. Es iekuru ugunskuru, lai viņi nenosaltu, pēc tam piedzenu klāt nartas. Nositu nepazīstamā suņus, lai mēs nenomirtu badā. Apsedzu abus ar segām, un viņi aizmieg. Laiku pa laikam es viņus modinu un dodu viņiem paēst; viņi ēd nepamodušies. Sieviete noguļ pusotras diennaktis, tad pamostas un aizmieg atkal. Vīrietis guļ divas diennaktis, pamostas un atkal aizmieg. Pēc tam virzāmies uz piekrasti, uz Sentmaiklu. Un, kad no Beringa jūras izgājis ledus, vīrietis un sieviete aizbrauc ar tvaikoni. Taču pirms tam viņi man samaksā septiņi simti piecdesmit dolārus par katru mēnesi. Un tūkstoš dolāru vēl uzdāvina tāpat.

Taja gadā Sitka Cārlijs ziedoja lielu summu Svētā Krusta misijai.

— Kādēļ viņi nošāva nepazīstamo? — es vaicāju.

Sitka Carlijs brīdi klusēja. Vispirms viņš aizkūpināja pīpi, paskatījās uz ilustrāciju no žurnāla, nozīmīgi pamāja uz to un nesteidzīgi ierunājas:

— Esmu daudz par to domājis. Nezinu. Tā notika. Tā ir bilde, ko atceros. Gluži tā, it kā būtu ielūkojies logā un redzējis cilvēku, kas raksta vēstuli. Viņi ienāca manā dzīvē un aizgāja no tās, un bilde iznāca tada, kā teicu: bez sākuma un ar neizprotamām beigām.

— Tu stāstīdams sazīmēji ļoti daudz bilžu, — es piebildu.

— Jā, — viņš pamāja. — Bet tās visas ir bez sākuma un beigām.

— Pašai pēdējai bija beigas, — es teicu.

— Jā, — viņš atņēma, — bet kādas?

— Tas bija gabaliņš dzīves, — es sacīju.

— Jā, gabaliņš dzīves, — viņš apstiprināja.