— Protama lieta, tas bija nelaimes gadījums, — atkal ierunājās «Arlas» stūrmanis Džeikobss, slaids, tumšacains vīrietis, kas vairāk izskatījās pēc profesora nekā pēc jūrnieka. — Džonijam Bedipam nesen gadījās gluži tāda pati nejaušība. Viņš arī veda dažus melnos atpakaļ no pēršanas, un tie apgāza laivu. Bet Džonijs prata peldēt tikpat labi ka melnie, un noslīka divi no šiem. Viņš esot izmantojis laivas sēdekļa dēli un revolveri. Arī tas, protams, bija nelaimes gadījums.
— Tādi gadījumi ir gaužām parasti, — piezīmēja skiperis. — Vai redzat to puisi pie stūres rata, mister Ār- krait? Tas ir cilvēkēdājs. Pirms pusgada viņš kopā ar pārējiem matrožiem noslīcināja toreizējo «Arlas» kapteini. Viņi to izdarīja uz klāja, ser, tieši tur pakaļgalā pie be- zanšotes.
— Klājs gan izskatījās šausmīgs, — stūrmanis piebilda.
— Vai man būtu jāsaprot tā, ka… — Bertijs iesāka, bet aprāvās.
— Jā gan, taisni tā, — kapteinis Hanzens atteica. — Viņš nejauši noslīka.
— Bet uz klāja? …
— Taisni tā. Varu jums vēl piebilst — tas, protams, lai paliek starp mums, — ka viņi lietoja cirvi.
— Tie paši matroži, kas jums ir tagad?
Kapteinis Hanzens pamāja ar galvu.
— Iepriekšējais skiperis jau vienādiņ par maz piesargājās, — stūrmanis paskaidroja. — Viņš tak bija taisni uzgriezis muguru, kad tie viņam gāza.
— Mums jau te, šajos ūdeņos, rokas kā sasietas, — skiperis žēlojās. — Valdīšana katrā ziņā aizstāvēs nēģeri pret balto. Tu nekad nedrīksti šaut pirmais. Tev gribot negribot jāgaida, lai papriekš izšauj nēģeris, citādi valdīšana nosauks to par slepkavību un tu nonāksi Fidži salās. Tāpēc jau arī te tik bieži gadās nejaušas noslīkšanas.
Aicināja pusdienās, un Bertijs ar skiperi nokāpa kajītē, atstādami stūrmani apsargāt klāju.
— Paturiet acīs to melno sātanu Auiki! — skiperis aiziedams piekodināja. — Man ne visai patīk viņa lūrēšana pēdējās dienās.
— Labs ir, — stūrmanis atteica.
Visi vēl pusdienoja, un skiperis pilnā sparā stāstīja par to, kā kuģis «Skotu virsaiši» atgriezts no krasta.
— Jā, — viņš pašlaik teica, — tas bija skaistākais kuģis visā piekrastē. Bet tam nelaimējās uz reizi piegriezt pie krasta, un vēl tas nebija atdūries rifā, kad laivas jau metās tam virsū. Uz kuģa atradās pieci baltie un kādi divdesmit matroži — Santakrusas puiši un samoieši, bet izglābās vienīgi kravas pārzinis. Bez tam vēl uz kuģa bija šešdesmit algotņi. Tos visus kai-kai. Ķai-kai? Ak tā, lūgtu piedošanu. Gribēju teikt, ka tos visus apēda. Un kur tad «Džeimss Edvardss», uz to lepnāko aptakelēts …
Sinī acumirklī no klāja atskanēja stūrmaņa treknie lāsti un vesels koris mežoņu brēcienu. Trīs reizes noblīkšķēja revolveris, un pēc tam padzirdās skaļš plunkšķis ūdenī. Kapteinis Hanzens acumirklī metās augšup pa kuģa kāpnēm, un Bertijs šausmās pamanīja, ka skriedams viņš izrauj revolveri. Bertijs kāpa augšup daudz piesardzīgāk un brīdi vilcinājās, pirms pabāza galvu ārā no stāvās kāpņu ejas. Tomēr nekas nenotika. Stūrmanis drebēja satraukumā, rokā turēdams revolveri. Tikai reiz viņš satrūkās un ar lēcienu apsviedās pa pusei apkārt, it kā draudētu briesmas no mugurpuses.
— Viens iedzimtais pārvēlās pār bortu, — stūrmanis teica dīvaini aizžņaugtā balsī. — Viņš neprata peldēt.
— Kurš tas bija? — skiperis noprasīja.
— Auiki, — skanēja atbilde.
— Bet, zināt, man likās — es dzirdēju šāvienus, — Bertijs ieminējās, trīsēdams aiz ziņkāres, jo viņš še nojauta dēku, pie tam vēl tādu, kas nu jau laimīgi beigusies.
Stūrmanis apcirtās pret viņu un uzbrēca:
— Nolādēts, tie ir meli! Neviens te nav šāvis. Tas nēģeris pārkrita pār malu.
Kapteinis Hanzens pavērās Bertijā, un viņa nespodrās acis pat nepamirkšķinājās.
— Es… es domāju… — Bertijs sl^mījās.
— Šāvieni? — kapteinis Hanzens miegaini ierunājās. — Šāvieni? Vai jūs dzirdējāt kādu šāvienu, mister Džei- kobs?
— Neviena paša, — misters Džeikobss atteica.
Skiperis triumfējoši palūkojās savā viesī un piebilda:
— Acīmredzot nelaimes gadījums. Kāpsim nu lejā, mister Arkrait, un pabeigsim maltīti.
Bertijs to nakti pārgulēja kapteiņa kajītē, niecīgā, bet lepni iekārtotā, no kopkajītes atdalītā stūrītī. Priekšgala šķērssiena bija greznota ar šauteņu komplektu. Virs kojas karājās vēl trīs šautenes. Zem kojas atradās liela atvilktne, kuru atvilcis Bertijs pārliecinājās, ka tā pildīta ar munīciju, dinamītu un vairākām detonatoru kārbām. Viņš labāk izvēlējās gulēšanai tahtu pie pretējās sienas. Uz maza galdiņa redzamā vietā rēgojās «Arlas» kuģa žurnāls. Bertijs nezināja, ka kapteinis Malu licis to speciāli sagatavot šim gadījumam, un izlasīja tajā, ka divdesmit pirmajā septembrī divi apkalpes locekļi pārkrituši pār bortu un noslīkuši. Bertijs lasīja starp rindiņām un saprata labāk. Vēl viņš izlasīja, kā «Arlas» laivai pie Suu salas^iizbrukuši mežoņi un trīs vīri gājuši bojā; kā skiperis ,kf7gājis pavāru uz kuģa pavarda sutinām cilvēka gaļu, ko matroži pagādājuši pastaigā pa Fuī salu; kā signalizācijas laikā nejaušs dinamīta sprādziens nogalinājis kādu no kuģa apkalpes; par nakts uzbrukumiem; par enkurvie- tām, no kurām kuģis aizbēdzis pirmsausmas melnumā; par bušmeņu uzbrukumiem mangrovju purvos un par sālsūdens laivinieku flotiļu uzbrukumiem lielākajās lagūnu ieejās. Un viena atzīme allaž atkārtojās: miris ar dizentēriju. Šausmās viņš ievēroja, ka tādā nāvē miruši arī divi baltie — viesi uz «Arlas» tāpat kā viņš.
— Zināt ko, — Bertijs nakamaja diena sacīja kapteinim Hanzenam. — Es pašķirstīju jūsu kuģa žurnālu.