Skiperis izlikās šausmīgi pārskaities, ka kuģa žurnāls atstāts tā mētājamies.
— Un visa tā dizentērija, zināt, tas viss ir blēņas, tāpat kā tie nejaušās noslīkšanas gadījumi, — Bertijs turpināja. — Ko tad īsti šī dizentērija nozīmē?
Skiperis, skaļiem vārdiem apbrīnojis sava viesa apķērību, cienīgi saslējās, lai visu to nicīgi noliegtu, bet tad labsirdīgi pieļāvās.
— Nu redzat, tas ir tā, mister Arkrait. Sīm salām jau pašām par sevi ir pietiekami slikta slava. Ar katru dienu kļūst grūtāk piedabūt baltos parakstīt līgumu uz šejieni. Pieņemsim, kāds vīrs ticis nogalināts. Sabiedrībai jāiz- grūž elles nauda, lai sadabūtu citu viņa vietā. Bet, ja šis cilvēks vienkārši nomiris ar kādu slimību, tad viss ir kārtībā. Slimošana jaunatnācējus neko neuztrauc. Bet tikt noslepkavotiem — tam gan viņi ir pretī ar rokām un kājām. Es arī domāju, ka «Arlas» skiperis miris ar dizentēriju, kad pieņēmu viņa posteni. Un tad jau bija par vēlu. Līgumu biju parakstījis.
— Pie tam, — misters Džeikobss piebilda, — salasās tā kā par daudz nejaušās noslīkšanas gadījumu. Neizskatās vairs ticami. Valdīšana pati vainīga. Baltajam cilvēkam nav nekādas iespējas aizstāvēties pret nēģeriem.
— Jā, atcerieties vien «Princesi» un to jenkiju stūrmani, — skiperis pārņēma stāstījumu. — Uz kuģa atradās pieci baltie un vēl valdības aģents. Kapteinis, aģents un kravas pārzinis ar divām laivām bija izbraukuši krastā. Tos apkāva līdz pēdējam vīram. Stūrmanis un bocmanis ar kādiem piecpadsmit matrožiem — samoiešiem un ton- giešiem — palika uz klāja. No krasta sabrauca vesels bars nēģeru. Pirms vēl stūrmanis paspēja atģisties, bocmanis un matroži jau bija pagalam pirmajā uzbrukumā. Stūrmanis pakampa trīs patronjostas'un divus vinčestrus un uzrāpās zāliņā. Viņš taču vienīgais bija paglābies dzīvs, un nav ko pārmest, ka viņš kļuva traks. Viņš tik šāva un šāva ar vienu šauteni, kamēr tā sakarsa tiktāl, ka to vairs nevarēja rokā noturēt, un tad ķērās pie otras. Klājs bija melns no nēģeriem. Viņš ņēma tos priekšā no vienas vietas. Viņš gāza tos, kamēr tie rāpās pār reliņu, un blieza tiem virsū, kad tie jau ķērās pie airiem. Tad tie salēca ūdeni un lūkoja glābties peldus, bet viņš, traks būdams, nolika vēl kādu pusduci. Un ko viņš par to dabūja?
— Septiņus gadus Fidži salās, — stūrmanis strupi atcirta.
— Valdība paziņoja, ka viņam neesot bijis tiesību šaut pēc tam, kad melnie salēkuši ūdenī, — skiperis paskaidroja.
— Un tāpēc tad viņi tagadītās sākuši apmirt ar dizentēriju, — stūrmanis piemetināja.
— Interesanti, — Bertijs noteica, juzdams sirdī ilgas, kaut kuģojurns būtu jau beidzies.
Vēlāk dienā viņš iztaujāja melno, kuru viņam bija norādījuši kā cilvēkēdāju. Sā puiša vārds bija Sumasai. Trīs gadus viņš esot pavadījis kādā Kvīnslendas plantācijā. Esot pabijis Samoa un Fidži salās, kā arī Sidnejā; par rpatrozi uz vervēšanas šoneriem izbraukājis Jaunbritāniju, Jaunīriju, Jaungvineju un Admiralitātes salas. Bet šis rnelnais bija apķērīgs blēdis, kas prata savu izturēšanos pieskaņot skipera uzsāktajam kursam. Jā, viņš esot apēdis daudzus cilvēkus. Cik daudzus? Skaitu gan šis nevarot Atgādāties. Jā, arī baltos cilvēkus; tie esot ļoti garšīgi, ja tikai neesot slimi. Reiz šis apēdis kādu slimu balto.
— Goda vārds! — viņš izsaucās, kavēdamies atmiņās. — No viņš mans gauži slims ilgi būt. Mans pendēris skriet un skriet.
Bertijs nodrebinājās un sāka izvaicāt par galvām. Jā, Sumasai esot dažas galvas krastā paslēptas — labā stāvoklī, saulē žāvētas un dūmos apkūpinātas. Viena no tām Ģsot kāda šonera kapteiņa galva. Tai esot garas ūsas. To viņš esot ar mieru pārdot par divām mārciņām. Melnādaino galvas viņš pārdodot par vienu mārciņu. Vēl viņam esot arī dažas knauķu galvas — nelāgā stāvoklī, tās viņš varot atlaist par desmit šiliņiem.
Piecas minūtes vēlāk Bertijs, apsēdies uz kuģa kāpnēm, ievēroja, ka līdzās sēž kāds melnais ar šausmīgu ādas slimību. Viņš pavirzījās nostāk un pavaicājis saņēma atbildi, ka tā esot spitālība. Viņš nodrāzās kajītē un pamatīgi nomazgājās ar antiseptiskām ziepēm. Dienas gaitā viņš vēl daudzas reizes dabūja to darīt, jo ikviens iezemietis uz kuģa bija apkritis ar šādiem vai tādiem nejaukiem augoņiem un ēdēm.
Kad «Arla» iegriezās kādā enkurvietā tieši mangrovju dūksnāju vidū, reliņu visgarām apvilka ar divkāršu dzeloņstiepļu pinumu. Izskatījās tīri pēc gatavošanās uz nopietnu cīņu, un, kad Bertijs ieraudzīja pie kuģa sāniem no krasta atbraukušās laiviņas, bruņotas ar šķēpiem, lokiem un bultām, kā arī snaidera šautenēm, viņam vēl dedzīgāk sāka kāroties, kaut jel ceļojums bijis galā.
Tovakar iezemieši, saulrietam tuvojoties, tikai ļoti negribīgi vācās projām no kuģa. Vairāki no viņiem sāka nekaunīgi klaigāt uz stūrmani, kad tas raidīja viņus atpakaj krastā.
— Nekas, nekas, gan es viņiem iemiegšu astes, — noteica kapteinis Hanzens, pazuzdams kāpņu ejā.
Atgriezies viņš parādīja Bertijam pie makšķeres āķa piestiprinātu dinamīta stienīti. Tomēr gadās, ka papīrā ievīstīta hlorodīna pudelīte, no kuras rēgojas ārā pavisam nevainīgs degļa galiņš, spēj apmānīt cilvēku. Tā šoreiz apmānīja arī Bertiju, tāpat kā iezemiešus. Kad kapteinis Hanzens aizdedzināja degli un iekabināja makšķeres āķi kāda iezemieša gurnu apsēja apakšmalā, šo iezemieti pēkšņi sagrāba tik dedzīgas alkas pēc krasta, ka viņš pat neapķērās nomest savu gurnu autu. Viņš drāzās uz priekšgalu, kamēr deglis sprakšķēdams šņāca viņam aizmugurē, bet iezemieši, kas pagadījās ceļā, cits pakaļ citam pa galvu pa kaklu metās pāri dzeloņstieplēm. Bertijs stāvēja, sastindzis aiz šausmām. Kapteinis Hanzens tāpat. Viņam taču bija pilnīgi izgājuši no prāta tie divdesmit pieci savervētie, un katram no tiem viņš iepriekš bija samaksājis trīsdesmit šiliņus. Arī tie drāzās pār bortu līdz ar šejienes piekrastes iemītniekiem, un pakaļ viņiem metās tas, kura aizmugurē karājās sprakšķošā hlorodīna pudelīte.