Bertijs neredzēja, kā izsprāga pudelīte; bet, kad stūrmanis izdevīgā brīdī uzspridzināja īstu dinamīta stienīti kuģa pakaļgalā, kur tas nevienam nevarēja neko ļaunu nodarīt, Bertijs būtu gatavs apzvērēt jebkurā admiralitātes tiesā, ka viens nēģeris ticis saplosīts lupatlēveros.
Divdesmit piecu savervēto bēgšana visā visumā izmaksāja «Arlai» četrdesmit mārciņu, un, ja tie reiz samukuši krūmos, nebija vairs ne mazākās cerības dabūt tos atpakaļ. Skiperis ar stūrmani izlēma noslīcināt bēdas aukstā tējā. Aukstā tēja bija ielieta viskija pudelēs, tālab Bertijs nezināja, ka viņi tempj aukstu tēju. Viņš zināja tikai to, ka abi vīri pamatīgi apdzērās, pēc tam daiļrunīgi un ilgi ķīvējās par to, vai saspridzināto nēģeri norakstīt pie dizentērijas gadījumiem vai pie nejaušas noslīkšanas. Kad abi nolikās gulēt un sāka krākt, Bertijs palika vienīgais baltais uz klāja un līdz pat rītausmai stāvēja baigajā sardzē, nemitīgi baiļodamies, ka kuģim kuru katru mirkli var uzbrukt no krasta vai ka matroži sāks dumpoties.
Vēl trīs dienas «Arla» pavadīja šajā piekrastē, un vēl trīs naktis skiperis ar stūrmani centīgi strēba auksto tēju, atstādami Bertiju sardzē. Viņi zināja, ka uz Bertiju var pilnīgi paļauties, bet Bertijs savukārt cieši noņēmās, ja vien paliks dzīvs, ziņot par šo abu vīru žūpošanu kapteinim Malu. Tad «Arla» pēdīgi izmeta enkuru pie Remindžas plantācijas Gvadalkanārā — un Bertijs, ar atvieglojuma nopūtu izkāpis malā, paspieda roku pārvaldniekam. Misters Herivels jau bija sagatavojies viņa saņemšanai.
— Jūs nu sevišķi neiztrūcinieties, ja redzat, ka viens otrs no mūsējiem izskatās tāds sašļucis, — misters Herivels paklusām teica, pavilcis viņu pie malas. — Paklīdušas baumas par dumpi, un arī man jāatzīst, ka divas trīs aizdomīgas pazīmes esmu gan manījis; tomēr pats es domāju, ka nieki vien būs.
— Cik… cik melno tad ir jūsu plantācijā? — Bertijs jautāja, juzdams, ka sirds tam pamirst.
— Pašlaik nodarbinām četrus simtus, — misters Herivels jautrā garā atteica, — bet mēs trīs un tad vēl, protams, jūs ar «Arlas» skiperi un stūrmani — gan mēs par visiem uzliksim tiem iemauktus.
Bertijs apgriezās, lai iepazītos un sasveicinātos ar kādu Maktevišu, veikalnieku, kas pat neuzklausīja viņa nosaukto uzvārdu, tik ļoti tam svila paziņot, ka gribot atstāt darba vietu.
— Esmu tak precēts vīrs, mister Herivel, es nekādā ziņā nevaru atļauties palikt še ilgāk. Nelaime nāk nākdama, tas ir tikpat skaidri redzams kā deguns jūsu ģīmī. Nēģeri taisās dumpoties, un pie mums noteikti atkārtosies Hohono briesmas.
— Kas tās par Hohono briesmām? — Bertijs jautāja pēc tam, kad veikalnieks tomēr bija pierunāts palikt līdz mēneša beigām.
— Ak nu, viņš domā Hohono plantāciju Isabelas salā, — pārvaldnieks atteica. — Nēģeri tur nogalināja piecus baltos, kas atradās krastā, sagrāba šoneri, nonāvēja kapteini un stūrmani, un viss bars aizbēga uz Ma- laitu. Bet es jau vienmēr tiku teicis, ka tur, Hohono, viņi dzīvoja pārāk nepiesardzīgi, šeit melnie mūs nepārsteigs snaužam. Nāciet šurp, mister Ārkrait, un palūkojieties ainavā no verandas!
Bertijs bija pārāk aizņemts, gudrojot, kā varētu tikt projām uz Tulagi, uz pilnvarotā namu, tā ka no ainavas neko daudz neredzēja. Viņš vēl arvien lauzīja galvu, kad aiz muguras pavisam tuvu norībēja šautenes šāviens. Tajā pašā acumirklī viņam gandrīz vai roku izgrieza no pleca, tik steidzīgi misters Herivels rāva viņu pa durvīm istabā.
— Jā, nudien, vecais, tik tikko izsprukām, — pārvaldnieks teica, visgarām noplikšķinādams viņa augumu, lai pārliecinātos, vai nav kur trāpīts. — Nevaru ne izteikt, cik ļoti nožēloju šo gadījumu. Bet ir taču gaiša diena, man tas pat prātā neienāca.
Bertijs sāka mesties bāls.
— Sitā pat jau viņi nolaida no kājas iepriekšējo pārvaldnieku, — Maktevišs atļāvās piebilst. — Un tas tak bija viens smalks puisis. Viņa smadzenes iztraikšķīja pa visu verandu. Vai pamanījāt tumšo traipu starp kāpnēm un durvīm?
Bertijs tiešām juta nepieciešamību pēc kokteiļa, kuru misters Herivels bija tam ielējis un samaisījis; bet, pirms viņš paspēja to izdzert, ienāca kāds vīrs jājamās biksēs un zābakos.
— Kas tad nu lēcies? — pārvaldnieks noprasīja, uzmetis skatienu ienācēja sejai. — Vai atkal upe sāk pārplūst?
— Pie velna upi — nēģeri tie ir! Izlien no niedru pudura turpat pēdu desmit no manis un pūcē man virsū. Ar snaideru. Un viņš šāva, turēdams šauteni pie gūžas. Kur viņš dabūjis to snaideru — lūk, ko es gribētu zināt… O, piedodiet, lūdzu! Priecājos iepazīties ar jums, mister Ārkrait.
— Misters Brauns ir mans palīgs, — misters Herivels paskaidroja. — Bet dzeriet jel savu kokteili!
— Kur gan viņš rāvis to snaideru? — misters Brauns nerimās. — Es jau vienmēr esmu pretojies tam, ka mūsu šautenes glabā šķūnī.
— Tās visas vēl šobrīd ir turpat, — misters Herivels attrauca, rādīdamies iekaisis.
Misters Brauns neticīgi pasmīnēja.
— Iesim un paskatīsimies! — pārvaldnieks uzaicināja.
Arī Bertijs pievienojās tiem, kas devās uz saimniecības
ēku, kur misters Herivels triumfēdams norādīja uz lielu kasti kādā putekļainā stūrī.
— Nu labi, bet kur tādā gadījumā tas plukata sadabūjis snaideru? — misters Brauns neatlaidās.
Tieši tajā mirklī Maktevišs pacilāja kasti. Pārvaldnieks satrūkās, tad metās plēst kastei vāku nost. Kaste bija tukša. Baismīgā klusumā viņi raudzījās cits citā. Herivels gurdi ļāva galvai noslīgt uz krūtīm.