Tad Maktevišs sāka lādēties:
— To es saku un pie tā palieku — mājas kalpiem nekad nevar uzticēties.
— Izskatās_ diezgan nopietni, — Herivels piezīmēja, — tomēr galā mēs tiksim šā vai tā. Tiem asinskārajiem melnādām tikai vajag pa krietnam nolaist asinis. Esiet tik laipni, džentlmeņi, nākdami pusdienās, paņemiet līdzi savas šautenes, un jūs, mister Braun, lūdzu, sagatavojiet kādus četrdesmit vai piecdesmit dinamīta stienīšus! Degļus ielieciet pamatīgus un īsus! Gan mēs viņus izmācīsim. Bet tagad, džentlmeņi, pusdienu galds ir klāts.
Bertijs nevarēja ciest piparotu ragū ar rīsiem, un tā nu izgadījās, ka viņš vienīgais tūdaļ ķērās pie kārdinošās omletes. Viņš patlaban bija izēdis šķīvi tukšu, kad Herivels uzlika no omletes arī sev. Nogaršojis vienu kumosu, viņš ierēkdamies to izspļāva.
— Tā jau ir otrā reize, — Maktevišs zīmīgi piebilda.
Herivels vēl arvien kraukājās un spļaudījās.
— Kas par otro reizi? — Bertijs trīsošā balsī iejautājās.
— Inde, — skanēja atbilde. — Bet nu tas pavārs karāsies!
— Tādā veidā jau arī Keipmāršas grāmatvedis nonāca viņsaulē, — Brauns ieminējās. — Mira šausmīgā nāvē. «Džesijas» ļaudis stāstīja, ka šie trīs jūdžu tālumā varējuši dzirdēt viņa kaucienus.
— To pavāru es ieslēgšu dzelžos. — Herivels spļaudījās. — Labi gan, ka vēl laikus to atklājām.
Bertijs sēdēja kā paralizēts. Viņa sejā nebija ne asins lāsītes. Viņš centās runāt, bet spēja izdvest vienīgi neskanīgu gārdzoņu. Visu acis bailīgi pievērsās viņam.
— Tikai nesakiet, tikai nesakiet, ka… — Maktevišs iz- . kliedza saspringtā balsī.
— Jā, es ēdu to, apēdu daudz, veselu šķīvi! — Bertijs vai šautin izšāva, gluži kā nirējs pēkšņi atgūdams elpu.
Baigais klusums ilga vēl kādu pusminūti, un pārējo acīs Bertijs izlasīja savu likteni.
— Varbūt galu galā nemaz arī nebija indes, — Herivels drūmi ieminējās.
— Pasauciet pavāru! — Brauns sacīja.
Ienāca pavārs, melnādains jauneklis ar smaidīgu seju; viņa deguns bija caurdurts ar iesmiņu, bet ausu ļipiņās sakarināti dažādi priekšmeti.
— Paklau, Vi-vi, — ko tas nozīmē? — Herivels iebau- rojās, ar apsūdzošu žestu norādīdams uz omleti.
Vi-vi, pats par sevi saprotams, pārbijās un samulsa.
— Labs gan būt kai-kai, — viņš taisnodamies murk- šķēja.
— Lieciet, lai ēd pats! — Maktevišs ierosināja. — Tā ir vislabākā pārbaude.
Herivels piegrāba pilnu karoti ēdiena un lēkšus pielēca pie pavāra, kas trakā izbīlī aizmuka.
— Viss skaidrs, — Brauns svinīgā nopietnībā izteica savu atzinumu. — Viņš negrib to ēst.
— Mister Braun, vai jūs, lūdzami, neizietu un neuzliktu viņam roku dzelžus? — Tad Herivels laipni pievērsās Ber- tijam. — Viss kārtībā, vecais, gan pilnvarotais ar viņu izdarīsies, un, ja jums būs jāmirst, varēsiet šķirties pārliecībā, ka viņš tiks pakārts.
— Nedomāju vis, ka valdība to darīs, — Maktevišs neticīgi iebilda.
— Bet, džentlmeņi, džentlmeņi, — Bertijs vaimanāja, — padomājiet jel par mani arī!
Herivels līdzcietīgā nožēlā paraustīja plecus.
— Ļoti žēl, vecais, bet tā ir kāda iedzimto inde, un iedzimto indēm nekādi pretlīdzekļi nav zināmi. Mēģiniet saņemties un, ja …
Divi spalgi šautenes rībieni ārpusē pārtrauca šo sarunu, un Brauns ienācis izlādēja savu šauteni, pēc tam apsēdās pie galda.
— Pavārs ir pagalam, — viņš teica. — Drudzis. Ārkārtīgi pēkšņa lēkme.
— Es nupat stāstīju misteram Ārkraitam, ka pret iezemiešu indēm nav nekāda pretlīdzekļa …
— Vienīgi džins, — Brauns aizrādīja.
Herivels nolamāja sevi par idiotu bez galvas un aizsteidzās pēc džina pudeles.
— Tīra manta, cilvēks, nesajaukta, — viņš brīdināja Bertiju, kas, vienā guldzienā izrijis lielu glāzi, gandrīz
pilnu ar stipro dzērienu, kāsēja un rīstījās no dedzinošā šķidruma, kamēr asaras sāka tecēt pa vaigiem.
Herivels paraudzīja viņa pulsu un pārbaudīja temperatūru, mēģinādams izskatīties noraizējies, un izteica šaubas, vai omlete vispār bijusi saindēta. Brauns un Maktevišs arī likās šaubāmies; bet Bertijs saklausīja viņu balsīs neīstu skaņu. Ēstgriba viņam bija zudusi, un zem galda viņš slepus pats taustīja savu pulsu. Nebija ne mazāko šaubu — pulss nemitīgi paātrinājās, tomēr viņam neienāca prātā, ka tam varētu būt kāds sakars ar izdzerto džinu. Maktevišs ar ieroci rokā izgāja uz verandas izlūkot apkārtni.
— Pie virtuves ēkas tie pulcējas bariem, — viņš ziņoja. — Un snaideru tiem — bez gala. Es domāju, ka vajadzētu slepus aplīst apkārt otrā pusē un uzbrukt tiem no flanga. Dot sitienu pirmajiem, zināt. Vai jūs nāksiet, Braun?
Herivels tikai mierīgā garā turpināja maltīti, bet Bertijs atklāja, ka viņa pulss paātrinājies vēl par pieciem pukstiem. Tomēr, kad sāka rībēt šautenes, viņš tik un tā pielēca kājās. Caur snaideru sprakstiem varēja saklausīt Brauna un Makteviša vinčestru dobjos būkšķus, un fonu šai mūzikai gādāja velnišķīgi ķērcieni un kaucieni.
— Viņi piespieduši tos bēgt, — Herivels piezīmēja, kad balsis un šāvieni izdzisa tālumā.
Tikko Brauns un Maktevišs bija atgriezušies pie galda, Maktevišs tūdaļ izklāstīja stāvokli.
— Viņi ir sadabūjuši dinamītu, — tas teica.
— Tad arī mēs viņus apsvētīsim ar dinamītu, — Herivels ierosināja.
Sabāzuši kabatās katrs pa pusducim stienīšu un apgādājušies ar degošiem cigāriem, viņi devās uz durvīm. Un tieši tad tas notika. Vēlāk viņi par to vainoja Makte- višu — un tas arī atzinās, ka lādiņš padevies mazliet par stipru. Tomēr šā vai tā — dinamīts sprāga tieši zem mājas, kam viens stūris palēcās uz augšu un tad atkal noslīga atpakaļ uz pamatnes. Puse porcelāna trauku uz galda sašķīda drumslās, bet astoņdienu pulkstenis apstājās. Brēkdami pēc atriebības, visi trīs vīrieši izdrāzās ārā nakts tumsā, un tad sākās bombardēšana.