Atgriezušies viņi Bertiju neatrada. Tas bija aizvilcies uz šķūni, tur aizbarikādējies un tad novēlies uz grīdas džina reibuma murgos, kuru laikā viņš paspēja nomirt tūkstoš nāvēs, kamēr ap viņu turpinājās drosmīgā kauja. No rīta viņš džina paģirās ar sliktu dūšu un sāpošu galvu izlīda ārā, lai ieraudzītu, ka saule vēl arvien spīd pie debesīm un arī dievs, jādomā, nav tās pametis, jo viņa saimnieki visi bija sveiki un veseli.
Herivels centās viņu pierunāt paviesoties ilgāk, bet Bertijs palika nelokāms un nekavējoties aizbrauca ar «Arlu» uz Tulagi, kur tad, gaidīdams nākamo tvaikoņa pienākšanas dienu, nespēra ne soli ārpus pilnvarotā mājas. Uz tvaikoņa, kas izgāja jūrā, atradās tūristes, un Bertijs atkal bija varonis, kamēr kapteinis Malu, kā parasti, palika nepamanīts. Bet no Sidnejas kapteinis Malu atsūtīja divas kastes vislabākā skotu viskija, kāds vien dabūjams, jo viņš nespēja izšķirties, kurš tad īsti — kapteinis Hanzens vai misters Herivels — sniedzis Bertijam Ārkraitam visgleznainākos iespaidus par dzīvi Zālamana salās.