Es pievērsu tam kapteiņa Udūza uzmanību, un viņš atbildēja, ka jau vairākas stundas skatoties, kā barometrs krītas. Neko sevišķu pasākt vairs nevarēja, taču to, kas šajos apstākļos bija darāms, kapteinis veica lieliski. Viņš nolaida visas vieglās buras, atstājot tikai vētras buras, izvilka glābšanas virves un gaidīja vēju. Viņš kļūdījās tad, kad vējš bija klāt. Viņš nolikās dreifā, un tas ir pareizi, ja kuģis atrodas uz dienvidiem no ekvatora, ja — un tas bija viņa misēklis, — ja kuģis nestāv orkānam ceļā.
Bet mēs stāvējām viesuļvētrai ceļā. Es par to spriedu no tā, ka vējš nemitīgi pieņēmās spēkā un barometrs nemitīgi kritās. Es uzskatīju, ka šoneris ir jāpagriež un jāiet ar kreiso halzi, kamēr barometrs vairs nekrītas, un tikai tad jāliekas dreifā. Es strīdējos ar kapteini, kamēr novedu viņu līdz histērijai, bet viņš palika pie sava. Pats ļaunākais bija tas, ka man neizdevās pierunāt pārējos pērļu uzpircējus atbalstīt mani. Galu galā kas tad es tāds biju, lai pazītu jūru un tās īpatnības labāk nekā daudz pieredzējis kapteinis? Tā viņi droši vien sprieda.
Vējš vēla šausmīgus viļņus, un es nekad neaizmirsīšu pirmos trīs viļņus, kas gāzās virsū «Mazajai Zanniņai». Tā sasvērās uz vienu pusi, kā palaikam mēdz notikt, kad kuģi liekas dreifā, un pirmais vilnis aizšalca pār klāju. Glābšanas virves bija domātas tikai stiprajiem un veselajiem, bet arī no tām ir maz labuma, kad sievietes un bērni, banāni un kokosrieksti, cūkas un grozi, slimie un mirstošie blīvā, spiedzošā, kaucošā masā tiek valstīti pa klāju.
Otrs vilnis aizmēza no «Mazās Zanniņas» treliņus, un, tā kā pakaļgals iegrima ūdenī, bet priekšgals uzšāvās gaisā, viss nožēlojamais dzīvās radības un kravas maisījums slīdēja lejup. Tā bija cilvēku ķermeņu straume. Tos nesa kā nu kuro — citu ar galvu, citu ar kājām, citu ar sāniem pa priekšu, citi kūleņoja locīdamies, staipīdamies, raustīdamies, čokurā vilkdamies. Laiku pa laikam kādam izdevās pieķerties pie masta vai pie virves, bet, ķermeņu blīvas spiests, cilvēks atlaida rokas vaļā.
Kāds ar galvu ietriecās labā borta slīdragā. Viņa galvaskauss pārsprāga kā ola. Es sapratu, kas mūs sagaida, un uzrāpos uz kajītes jumta, bet no turienes grotmastā. A Čuns un viens no amerikāņiem mēģināja man sekot, taču es biju par veselu lēciena tiesu viņiem priekšā. Amerikāni aizskaloja pār bortu kā salmiņu. A Cuns satvēra stūres rata spieķi un iekārās tajā. Bet dūšīga sieviete no raratonga cilts — viņa droši vien svēra divsimt piecdesmit mārciņas — uzkrita viņam virsū un apmeta roku viņam ap kaklu. Ar brīvo roku A Cuns sagrāba pie stūres stāvošo kanaku, un tieši šajā mirklī šoneris sasvērās uz labo bortu.
Ķermeņu un ūdens lavīna, kas drāzās pār kreiso bortu starp kajīti un treliņiem, pēkšņi mainīja virzienu uz labā borta pusi. Viņi visi tika aizskaloti — sieviete, A Cuns un stūresvīrs, un es, goda vārds, redzēju, ka, atlaidis rokas vaļā un krizdams lejup, A Cuns uzsmaidīja man filozofiskā mierā.
Trešais — vislielākais vilnis nodarīja ne mazāku postu. Kad tas uzbruka, gandrīz visi bija sakāpuši takelāžā. Uz klāja varbūt kādi desmit aizrijušies, apdullināti, pusdzīvi nelaimīgie tika valstīti šurpu turpu vai rāpus mēģināja sasniegt drošāku vietu. Viņi aizlidoja pār bortu kopā ar divu atlikušo laivu drazām. Pērļu zvejnieki un es paguvām starp diviem viļņiem iegrūst kajītē un ieslēgt tur apmēram piecdesmit sievietes un bērnus. Un tomēr tas viņus neglāba.
Bet vējš? Lai cik daudz esmu pieredzējis, es nekad nebūtu ticējis, ka var būt tāds vējš. Tas nav aprakstāms. Vai tad var aprakstīt spoku? Tad jau tikpat labi varētu aprakstīt šo vēju. Tas rāva mums nost apģērbu. Es teicu: «rRāva nost,» — un neesmu pārteicies. Es neprasu, lai jūs man ticētu Es tikai stāstu, ko redzēju un pārdzīvoju. Reizēm pats tam neticu. Es paliku dzīvs, un tas ir viss. Nevar stāties pretī šim vējam un palikt dzīvs. Tas bija kaut kas briesmīgs, bet visbriesmīgākais bija tas, ka vējš kļuva aizvien negantāks.
Iedomājieties neskaitāmus miljonus un miljardus tonnu smilšu. Iedomājieties, ka šīs smiltis drāžas ar deviņdesmit, simt, simt divdesmit jūdžu ātrumu stundā vai vēl ātrāk. Tālāk iedomājieties, ka šīs smiltis ir neredzamas, netaustāmas, lai gan pilnīgi saglabā smilšu svaru un blīvumu. Iztēlojieties to visu, un jums būs vājš priekšstats par šo vēju.
Varbūt smiltis nav īstais salīdzinājums. Uzskatiet, ka tie ir dubļi, neredzami, .netaustāmi, bet smagi kā dubļi. Nē, tas ir kaut kas vairāk! Uzskatiet, ka katra gaisa molekula ir dubļu pika. Tad mēģiniet iedomāties milzīgu daudzumu šādu kopā saplūdušu dubļu piku. Nē, man_trūkst vārdu. Valoda palīdz attēlot parastas dzīves parādības, bet ne jau tādu pārdabisku parādību kā šis vējš. Man labāk nevajadzēja mēģināt to darīt, kā es biju apņēmies sākumā.
Teikšu tikai vienu: šis vējš nosita viļņus. Vēl vairāk: šķita, ka orkāns uzsūcis sevī visu okeānu un svaidās tajā izplatījuma daļā, kur iepriekš bija gaiss.
Protams, mūsu buras jau sen bija skrandās. Bet kapteinim Udūzam uz «Mazās Zanniņas» bija ierīce, kādu es uz dienvidu jūru šoneriem nekad nebiju redzējis, — peldošais enkurs. Tas bija konisks brezenta maiss, kura augšmalu turēja atvērtu masīva dzelzs stīpa. Peldošo enkuru palaiž līdzīgi pūķim, tas ieurbjas ūdenī tāpat, kā pūķis uzšaujas gaisā, starpība vienīgi tā, ka enkurs paliek perpendikulārā stāvoklī pie pašas ūdens virsas. Ar šoneri to saista gara virve. Tāpēc «Mazā Zanniņa», vēja dzīta, pagriezās pret viļņiem ar priekšgalu.
Viss būtu bijis labi, ja mēs neatrastos viesulim ceļā. Tiesa, vējš gan norāva pie rājām piesietās buras, izkustināja mastus un samudžināja tekošo takelāžu, tomēr mēs būtu izkūlušies no nelaimes, ja nebūtu sadūrušies ar pašu viesuļvētras centru. Tas mūs arī pazudināja. Nepārtrauktās brāzmas bija mani apdullinājušas, sastindzinājušas, paralizējušas, un es jau biju gatavs padoties un mirt, kad mēs iekļuvām ciklona centrā. Mūs satrieca pilnīgs klusums. Gaisā nebija ne niecīgākās vēsmas. Cilvēks varēja vai zaudēt prātu.