Taču es jau esmu aizsteidzies pārāk tālu uz priekšu. Tātad mēs abi turējāmies pie viena vāka. Katrs no mums pārmaiņus rāpās atpūsties uz tā, kamēr otrs, līdz zodam ūdenī iegrimis, tikai turējās pie vāka ar rokām. Divas dienas un divas naktis, nepārtraukti mainīdamies vietām, mēs klīdām pa okeānu. Beigās es gandrīz visu laiku biju nesamaņā un reizēm tomēr dzirdēju, ka Otoo kaut ko murmina savā dzimtajā valodā. Mēs nenomirām aiz slāpēm tāpēc, ka atradāmies ūdenī, kaut gan jūras ūdens sālīja un karstā saule cepināja.
Beidzās ar to, ka Otoo izglāba manu dzīvību, jo es atguvos krastā divdesmit pēdas no ūdens, apklāts ar kokos- palmu lapām, lai saule nespīdētu virsū. Vienīgi Otoo varēja atvilkt mani šurp un saspraust smiltīs lapas. Viņš gulēja man blakus. Es atkal zaudēju samaņu, bet, kad pamodos, bija vēsa, zvaigžņota nakts, un Otoo pilināja man mutē kokosriekstu sulu.
Izņemot mūs abus, neviens cits no «Mazās Zanniņas» nebija izglābies. Kapteinis Udūzs acīmredzot bija aizgājis bojā no spēku izsīkuma, tāpēc ka vāks pēc dažām dienām tika izmests krastā bez viņa. Mēs nodzīvojām pie šā atola iedzimtajiem veselu nedēļu, pēc tam mūs pievāca franču kreiseris un nogādāja Tahiti. Pa to laiku mēs tomēr bijām izpildījuši vārdu apmaiņas ceremoniju. Dienvidu jūrās šī ceremonija savieno divus cilvēkus ciešāk nekā brālības saites. Iniciators biju es, un Otoo bija stāvā sajūsmā, kad es to ierosināju.
— Tas ir labi, — viņš teica tahitiešu valodā, — tāpēc ka mēs divas dienas kopā skatījāmies nāvei acīs.
— Bet nāve sastomījās, — es teicu pasmaidīdams.
— Jūs bijāt drosmīgs, kungs, — Otoo atbildēja, — un nāvei pietrūka nekaunības, lai sāktu runāt.
— Kāpēc tu sauc mani par kungu? — es jautāju, izlikdamies aizskarts. — Mēs esam apmainījušies vārdiem. Tev es esmu Otoo. Man tu esi Cārlijs. Un starp mums mūžu mūžos tu būsi Cārlijs, bet es Otoo. Tāda ir paraža. Un pēc mūsu nāves, ja mums būs lemts satikties kaut kur aiz zvaigznēm, kaut kur aiz debesīm, man tu pa vecam būsi Cārlijs, bet es tev — Otoo.
— Jā, kungs, — viņš atbildēja, acīm mirdzot klusā priekā.
— Atkal! — es sašutis iesaucos.
— Vai es varu atbildēt par to, ko izrunā manas lūpas? — viņš taisnojās. — Tās ir tikai manas lūpas. Bet klusībā es vienmēr teikšu: «Otoo». Kad es domāšu par sevi, es domāšu par tevi. Kad mani kāds sauks vārdā, es domāšu par tevi. Un aiz debesīm un aiz zvaigznēm tu man mūžīgi mūžos būsi Otoo. Vai tas ir labi, kungs?
Es apvaldīju smaidu un atbildēju, ka tas ir labi.
Mēs izšķīrāmies Papeetē. Es paliku krastā, lai atgūtu spēkus, bet viņš ar kuteri aizbrauca uz savu dzimto salu Bora-Bora. Pēc sešām nedēļām viņš bija atpakaļ. Es biju pārsteigts, tāpēc ka, braukdams prom, viņš pastāstīja man par savu sievu un savu nodomu atgriezties pie viņas un aizmirst tādus ceļojumus.
— Kurp tu brauksi, kungs? — Otoo vaicaja, tikko bijām paguvuši sasveicināties.
Es paraustīju plecus. Tas bija smags jautājums.
— Klejošu pa pasauli, — es atbildēju, — pa visu pasauli, pa visām jūrām un visām salām, kas atrodas šajās jūrās.
— Es braukšu tev līdzi, — viņš vienkārši teica. — Mana sieva ir mirusi.
Man nekad nav bijis brāļa, bet, ja spriež pēc citiem cilvekiem, tad jašaubās, vai kādam ir bijis brālis, kas viņam nozīmētu tikpat daudz, cik man nozīmēja Otoo. Viņš man bija gan brālis, gan tēvs, gan māte. Un es apzinājos, ka esmu kļuvis godīgāks un labāks, pateicoties Otoo. Man bija vienalga, ko par mani domā citi, bet man vajadzēja palikt godīgam Otoo acīs. Viņa priekšā es nedrīkstēju aptraipīt sevi. Viņš bija padarījis mani par savu ideālu tāpēc, ka mīlēja un dievināja mani un dažu labu reizi es būtu pastrādājis lielas muļķības, ja mani nebūtu atturējusi doma par Otoo. Viņš lepojās ar mani, līdz man izveidojās paradums nedarīt neko tādu, kas varētu ma- zinat šo lepnumu.
Es, protams, uzreiz nesapratu, kādas ir viņa jūtas pret mani. Viņš mani nekad nenopēla, nekad neaprāja, un es tikai pamazām atskārtu, cik augstu viņš mani vērtē, un pamazām aptvēru, cik sāpīgi aizskaru viņu, nebūdams tik labs, cik labs varētu būt.
Septiņpadsmit gadus mēs bijām kopā, septiņpadsmit gadus viņš bija man blakus, sargāja manu miegu, ārstēja mani, kad gulēju saslimis ar drudzi un ievainots, jā, un arī pats tika ievainots, kad metās kautiņā aizstāvēt mani. Viņš pieteicās darbā uz tiem pašiem kuģiem, uz kuriem es, un mēs kopā izbraukājām visu Kluso okeānu no Ha- vaju salām līdz Sidnejas ragam, no Torresa jūras šauruma līdz Galapagu salām. Mēs vervējām melnos no Jaunhebridu un Lainu salām līdz Luiziānai, Jaunajai Britānijai, Jaunajai Īrijai un Jaunajai Hanoverai. Trīs reizes mēs cietām katastrofu — pie_ Gilberta,_S_antakrusas un Fidži salām. Mēs pirkām un pārdevām tālāk visu, ar ko varēja nopelnīt dolāru, — pērles, perlamutru, kopru, trepangus, bruņurupuču bruņas un mantas no krasta izmestiem kuģiem.
Tas viss man kļuva skaidrs Papeetē tūlīt pēc tam, kad viņš paziņoja, ka sekos man kaut līdz pasaules malai. Tolaik Papeetē pastāvēja tāds kā klubs, kur pulcējās pērļu uzpircēji, tirgotāji, kapteiņi un visvisādi dienvidu jūru avantūristi. Spēlēts tika uz augstām likmēm un dzerts arī tika uz nebēdu, un es diemžēl aizkavējos ilgāk, nekā pie- dienējās. Lai cik vēlu es izgāju no kluba, Otoo mani vienmēr gaidīja un pavadīja uz mājām.
Sākumā es par to smaidīju, pēc tam sabāru viņu. Tad es viņam skaidri un gaiši pateicu, ka man nav vajadzīga aukle. Pēc tam, iznācis no kluba, es viņu vairs neredzēju. Pēc kādas nedējas es pavisam nejauši atklāju, ka viņš joprojām pavada mani uz mājām, lavīdamies pa ielas otru pusi mango koku ēnā. Ko es varēju darīt? Un tad es sapratu, kas jādara.