Pašam nemanot, es sāku pārrasties mājās agrāk. Lietainās un vējainās naktīs, pašā ēverģēlību un izpriecu karstumā no manis neatstājās doma par Otoo, kas nīkst sardzē zem pilošajiem mango kokiem. Tas patiesi bija viņa nopelns, ka es kļuvu labāks. Viņš tomēr nebija nekāds puritānis. Viņš neko nezināja par kristīgo morāli. Visi Bora-Bora iedzīvotāji bija kristīti, bet viņš bija pagāns, vienīgais neticīgais salā, liels materiālists, kurš zināja, ka nomiris viņš būs beigts. Viņš ticēja cilvēku godīgumam un taisnīgumam. Sīka nelietība viņa goda kodeksā bija gandrīz tikpat smags noziegums kā zvēriska slepkavība, un es biju pārliecināts, ka viņš vairāk cienīs slepkavu nekā nožēlojamu blēdi.
Kas attiecas uz mani pašu, viņš bija pret visu, kas nāca man par sliktu. Pret spēli viņš neiebilda. Viņš pats bija aizrautīgs spēlmanis. Bet vēlas nomoda stundas, viņš paskaidroja, kaitējot veselībai. Viņš pazina cilvēkus, kuri nomiruši ar drudzi tāpēc, ka nebija rūpējušies par savu veselību. Viņš nebija atturībnieks un, strādājot uz jūras, izmircis līdz pēdējai vīlītei, labprāt iedzēra glāzi viskija. Citiem vārdiem sakot, viņš ticēja, ka alkohols ir noderīgs tad, ja to lieto ar mēru. Viņš bija redzējis daudzus cilvēkus, kurus džins vai viskijs bija iedzinis kapā vai apkaunojis.
Otoo vienmēr rūpēja mana labklājība. Viņš domāja par manu nākotni, apsvēra manus plānus un interesējās par manu likteni vairāk nekā es pats. Sākumā, kad vēl nenojautu, ka Otoo interesējas par manām lietām, viņam vajadzēja pašam uzminēt manus nodomus, kā tas, piemēram, notika Papeetē, kad es gudroju, vai pieņemt par kompanjonu kādu lapsīgu puisi, manu tautieti. Es nezināju, ka viņš ir blēdis. Neviens baltais Papeete to nezināja. Otoo arī nezināja, bet viņš redzēja, cik nešķirami mēs esam kļuvuši, un nolēma pats visu izdibināt. Tahiti piekrastē apkārt dauzās vietējie matroži no visām jūrām, un aizdomu skubinātais Otoo tikmēr pinās ar viņiem, kamēr savāca pārliecinošus faktus, kas apstiprināja viņa aizdomas. Jā, viņš daudz ko uzzināja par Rendolfu Votersu. Kad Otoo sāka man to stāstīt, es neticēju, bet, kad es to izstāstīju Votersam, viņš, ne pušplēsta vārda nebildis, ar pirmo tvaikoni aizbrauca uz Oklendu.
Atklāti sakot, sākumā mani kaitināja tas, ka Otoo bāž degunu manās darīšanās. Taču es zināju, ka tas tiek darīts pilnīgi nesavtīgi, un drīz vien biju spiests atzīt, ka viņš ir gudrs un piesardzīgs. Viņš pastāvīgi uzmanīja, ka nepalaižu garām kādu izdevību, un bija vienlaikus vērīgs un tālredzīgs. Drīz viņš kļuva par manu padomdevēju un pārzināja manas lietas labāk nekā es pats. Manas intereses viņam bija tuvākas nekā man. Tolaik es biju puiciski bezrūpīgs, devu priekšroku nevis dolāriem, bet romantikai, nevis ērtai naktsmītnei, bet piedzīvojumam. Tāpēc labi vien bija, ka mani kāds pieskata. Es zinu: ja nebūtu bijis Otoo, šodien manis vairs nebūtu starp dzīvajiem.
No daudziem piemēriem atļaujiet minēt vienu. Kad devos uz Paumotu pēc pērlēm, man jau bija neliela pieredze melnādaino vervēšana. Samoa mēs ar Otoo palikām krastā — īstenībā mēs bijām uz sēkļa —, kad man radās izdevība pieteikties par vervētāju uz brigas, kura piegādāja plantācijām strādniekus. Otoo pieteicās uz tās pašas brigas par vienkāršu matrozi, un turpmākajos sešos gados mēs ar dažādiem kuģiem izbraukājām vismežonīgākos Me- lanēzijas nostūrus. Otoo uzskatīja, ka vieta pie stūres aira manā laivā pieder viņam. Mēs parasti izsēdinājām vervētāju malā. Sedzēja laiva braukšanas gatavībā stāvēja pār- simt pēdu no krasta, kamēr vervētāja laiva tāpat braukšanas kārtībā palika šūpojamies viļņos pie paša krasta. Kad es ar savām precēm izkāpu malā un iespraudu smiltīs stūres airi, Otoo atstāja savu vietu un pārsēdās pie vin- čestra, kas pa ķērienam gulēja zem buraudekla gabala. Matroži otrā laivā arī bija apbruņoti, zem buraudekla stērbelēm gar bortu gulēja snaideri. Kamēr es dedzīgi centos pierunāt pinkainos iedzimtos, lai viņi brauc strādāt uz Kvīnslendas plantācijām, Otoo neizlaida viņus no acīm. Cik reižu viņa paklusais uzsauciens nebrīdināja mani par aizdomīgu rīcību vai draudošām lamatām! Dažkārt trauksmes signāls bija negaidīts šāviens, ar ko Otoo nolaida
no kājas kādu iedzimto. Kad skrēju uz laivu, viņa roka vienmēr saķēra mani lēcienā. Reiz — es atceros, tas bija tad, kad mēs braucām ar «Santa Anna», — mums uzbruka, kad laiva bija piestājusi krastā. Sedzēja laiva traucas mums palīgā, bet vairāki desmiti mežoņu pa to laiku būtu samaluši mūs miltos. Otoo ar vienu stiepienu bija krastā un ņēmās abām rokām svaidīt uz visam pusēm tabaku, krelles, kaujas cirvjus, nažus un katūna gabalus.
Tas nu sprogainajiem bija par daudz. Kamēr viņi plēsās par dārgumiem, mēs iestūmām laivu ūdenī un atīrā- mies pēdas četrdesmit no krasta. Bet pēc četrām stundām es uz tā paša krasta savervēju trīsdesmit cilvēkus.
Sevišķi man prātā iespiedies kāds gadījums Malaitā, Zālamana salu austrumu grupas vismežonīgākajā salā. Iedzimtie bija ārkārtīgi draudzīgi noskaņoti; un kā mēs varējām zināt, ka viss ciems jau divus gadus vāc cilvēku galvas, lai apmainītu tās pret baltā cilvēka galvu? Visi klaidoņi tur ir galvu mednieki — un viņi sevišķi augstu vērtē baltā cilvēka galvu. Tas, kurš to dabūjis, saņemtu visu, ko viņi sakrājuši. Kā jau teicu, viņi šķita ļoti draudzīgi noskaņoti, un todien es biju aizgājis gar krastu savus simt jardus no laivas. Otoo bija mani brīdinājis, taču es neklausīju viņam un, kā parasti, iekūlos nelaimē.
Pēkšņi es ieraudzīju no mangrovju biezokņa izšaujamies veselu šķēpu mākoni. Vismaz kādi desmit ķēra mani. Es metos skriet, bet paklupu pār šķēpu, kas bija iedūries man lielā, un pakritu. Melnie, vicinādami garos kātos iestiprinātus, ar spalvām izrotātus cirvjus, likās pakaļ un grasījās nocirst man galvu. Viņi tā kāroja iegūt galvu, ka traucēja cits citu. Sajā jūklī man izdevās izvairīties no vairākiem cirtieniem.