Un tad parādījās Otoo — Otoo cīnītājs. Viņš nez no kurienes bija izrāvis smagu koka vāli, un tuvcīņā tā bija daudz iedarbīgāka par šauteni. Viņš ielauzās pašā pūlī, tā ka iedzimtie nevarēja sadurt viņu ar šķēpiem, bet cirvji bija tikai par kavēkli. Viņš cīnījās par mani, cīnījās nikni kā vikings. Ar vāli viņš rīkojās apbrīnojami. Galvaskausi šķīda kā pārgatavojušies apelsīni. Tikai pēc tam, kad Otoo bija izklīdinājis uzbrucēju baru, uzvēlis mani plecos un skrēja uz laivu, viņu pirmo reizi ievainoja. Četru šķēpu trāpīts, viņš nokļuva līdz laivai, paķēra vinčestru un sāka šaut, ar katru šāvienu nokniebdams vienu ienaidnieku. Tad mēs sākām irties uz šoneri un pārsējām brūces.
Septiņpadsmit gadu mēs turējāmies kopā. Viņš padarīja mani par cilvēku. Es vēl šodien būtu kravas pārzinis, vervētājs un vispār no manis vairs nebūtu ne miņas, ja nebūtu bijis Otoo.
— Tu esi iztērējis savu naudu un vari nopelnīt vēl, — viņš reiz teica man. — Tagad ir viegli tikt pie naudas. Turpretī, kad kļūsi vecs, nauda izsīks un tu vairs nebūsi spējīgs nopelnīt. Es to zinu, kungs. Esmu izpētījis balto cilvēku paradumus. Piekrastē ir daudz sirmgalvju, kuri kādreiz bijuši jauni un spējuši nopelnīt naudu tāpat kā tu patlaban. Tagad viņi ir veci un viņiem nekā nav, un viņi gaida kādu jaunu puisi, kas nokāps no kuģa un izmaksās viņiem.
Melnādainais plantācijās ir līdzīgs vergam. Viņš saņem divdesmit dolāru gadā. Viņš strādā vaiga sviedros. Uzraugs nestrādā vaiga sviedros. Viņš jāj uz zirga un skatās, kā melnais strādā. Viņš saņem divsimt dolāru gadā. Es esmu šonera matrozis. Es saņemu piecpadsmit dolāru mēnesī. Tas tāpēc, ka esmu labs matrozis. Es strādāju vaiga sviedros. Bet kapteinis zviln audekla nojumē un sūc alu no lielām pudelēm. Es nekad neesmu redzējis, ka viņš paceltu buras vai rīkotos ar airi. Viņš saņem simt piecdesmit dolāru mēnesī. Es esmu matrozis. Viņš ir navigators. Kungs, es domāju, ka būtu ļoti labi, ja tu mācītos navigāciju.
Otoo skubināja mani to darīt. Kad es kā kapteiņa otrais palīgs devos savā pirmajā .braucienā ar šoneri, viņš devās man līdzi un bija lepnāks par mani, ka es komandēju. Bet Otoo nelikās mierā.
— Kapteinim labi maksā, kungs, bet viņa pārziņā ir kuģis, un viņš visu laiku ir nodarbināts. Kuģa īpašnieks — lūk, kas saņem vairāk. Kuģa īpašnieks ar saviem daudzajiem ierēdņiem sēž krastā un taisa naudu.
— Tiesa gan, bet šoneris maksā piectūkstoš dolāru, turklāt vecs šoneris, — es iebildu. — Es drīzāk nosirmošu nekā sakrāšu piectūkstoš dolāru.
— Baltais cilvēks ātri var kļūt bagāts, — Otoo turpināja, rādīdams uz krastu, kas bija noaudzis ar kokos- palmām.
Toreiz mēs braukājām gar Gvadalkanaras austrumu krastu, uzpirkdami riekstus.
— Attālums starp šo divu upju grīvām ir divas jūdzes, — viņš sacīja. — Līdzenums iestiepjas tālu salā.
Pašlaik tam nav nekādas vērtības. Bet ko var zināt? Pēc gada vai diviem par šo zemi maksās bargu naudu. Te ir ērti izmest enkuru. Okeāna tvaikoņi var pienākt pie paša krasta. Tu vari nopirkt no vecā virsaiša četras jūdzes platu zemes joslu par desmittūkstoš pakām tabakas, desmit pudelēm džina un Snaidera šauteni, kas tev izmaksās ap simt dolāru. Tad tu noslēgsi darījumu ar pilnvaroto, pēc gada vai diviem pārdosi zemi un kļūsi par kuģa īpašnieku.
Es paklausīju Otoo padomam, un viņa pareģojums piepildījās, tiesa, gan nevis pēc diviem, bet pēc trim gadiem. Pēc tam nāca darījums ar pļavām Gvadalkanarā — es paņēmu uz renti no valsts divdesmittūkstoš akru zemes uz deviņdesmit deviņiem gadiem par nominālvērtību. Biju rentnieks tieši deviņdesmit dienas, pēc tam pārdevu zemi par milzu summu kādai sabiedrībai. Otoo vienmēr bija tas, kas visu paredzēja un nepalaida garām izdevību. Viņš ierosināja izcelt nogrimušo «Donkasteru», kas tika pārdota ūtrupē par simt mārciņām un pēc visu izdevumu segša nas ienesa trīs tūkstošus tīras peļņas. Pēc Otoo ierosinājuma es kļuvu par plantatoru Savaijā un tirgojos ar ko kosriekstiem Upolu.
Mēs vairs negājām jūrā tik bieži kā agrāk. Es biju kļuvis bagāts. Apprecējos un tiku uz zaļa zara, bet Otoo palika tas pats vecais Otoo, kurš klīda pa māju vai iečāpoja kantorī ar koka pīpi mutē, ģērbies par šiliņu pirktā kreklā un četriem šiliņiem pirktās biksēs. Es nevarēju piespiest viņu tērēt naudu. Viņam varēja atlīdzināt tikai a* mīlestību, un dievs mans liecinieks, ka mēs visi viņu no sirds mīlējām. Bērni viņu dievināja, un, ja vien Otoo būtu bijis samaitājams, mana sieva būtu viņu izlutinājusi.
Bet bērni! Viņš vienīgais atklāja tiem apkārtējās pasaules noslēpumus. Viņš mācīja bērniem spert pirmos soļus. Viņš sēdēja pie bērnu gultiņām, kad mazie bija slimi Citu pēc cita, kad viņi vēl lāgā neprata staigāt, Otoo ņēma bērnus līdzi uz lagūnu un padarīja par īstiem ūdens iemītniekiem. Par zivju paradumiem un zvejas paņēmieniem viņš iemācīja tiem vairāk, nekā es jebkad esmu zinājis. Viņš atklāja arī meža noslēpumus. Septiņu gadu vecumā Toms pazina mežu tā, kā man ne sapņos nebija rādījies Sešu gadu vecumā Mērija bez bailēm gāja pa stāvu klinti, bet es biju redzējis vīriešus, kam pietrūka drosmes to darīt. Tikko Frenkam bija apritējis sestais gads, viņš varēja iznirt ar naudas gabalu no piecu metru dziļuma.
— Manējiem Bora-Bora nepatīk pagāni, tur visi ir kristīgie. Bet man nepatīk Bora-Bora kristīgie, — viņš teica kādu dienu, kad gribēju pierunāt viņu iztērēt naudu, kas ar pilnām tiesībām piederēja viņam, un ar vienu no mūsu šoneriem aizbraukt uz dzimto salu. Es cerēju, ka šis ceļojums iezīmēs lūzumu Otoo psiholoģijā un viņš kļūs izšķērdīgāks.