Es saku «ar vienu no mūsu šoneriem», kaut gan pēc likuma tie toreiz piederēja man. Es ilgi stīvējos ar Otoo, lai piedabūtu viņu kļūt par manu kompanjonu.
— Mēs esam kompanjoni kopš tās dienas, kad nogrima «Mazā Zanniņa», — viņš beidzot sacīja. — Bet, ja tava sirds tā vēlas, būsim likumīgi kompanjoni. Es neko nedaru, bet tas ir dārgs prieks. Es daudz dzeru, ēdu un smēķēju — tas izmaksā lielu naudu, es zinu. Es par brīvu spēlēju biljardu, jo tas ir tavs galds, bet nauda izļet. Prieku ķert zivis uz rifa var atļauties tikai bagātnieks. Aķi un makšķerauklas maksā bargu naudu. Jā, mums nepieciešams kļūt par likumīgiem kompanjoniem. Man vajadzīga nauda. Es to saņemšu kantorī no vecākā klerka.
Attiecīgie dokumenti tika uzrakstīti un noformēti. Pēc gada es saku gausties.
— Čārlij, — es teicu, — tu esi nejauks vecs krāpnieks, nelaimīgs sīkstulis, nožēlojams sauszemes krabis. Paskaties, tava peļņas daļa šajā gadā ir bijusi vairāki tūkstoši dplaru. So papīru maņ iedeva vecākais klerks. Te rakstīts, ka tu gadā esi iztērējis astoņdesmit septiņus dolārus un divdesmit centus.
— Vai man vēl kas pienākas? — Otoo nobažījies jautāja.
— Es taču teicu — tūkstošiem dolāru, — es atbildēju.
Otoo atplauka, it kā akmens būtu novēlies viņam no sirds.
— Tas ir labi, — viņš sacīja. — Pielūko, lai vecākajam klerkam rēķini būtu kārtībā! Kad man vajadzēs, es paņemšu naudu, un tā kā netrūktu ne centa.
Ja trūks, — viņš cieti teica, — tad atvilks no klerka algas.
Bet šajā laikā, kā es vēlāk uzzināju, Amerikas konsula seifā jau glabājās Karuzersa sastādītais testaments, saskaņā ar kuru es biju vienīgais mantinieks.
Bet pienāca gals, tāpēc ka visam reiz pienāk gals. Tas notika Zālamana salās, kur mēs neprātīgās jaunības dienās bijām strādājuši kā negudri un kur bijām ieradušies vēlreiz, galvenokārt lai atpūstos un pie viena apraudzītu, kā klājas mūsu zemes gabaliem Floridas salā un cik izdevīga ir pērļu zveja Mboli jūras šaurumā. Mēs bijām izmetuši enkuru pie Savo, cerēdami ietirgot kaut ko vērtīgu.
Nu, ap Savo čum un mudž no haizivīm. Iedzimto paraža apbedīt mirušos jūrā bija padarījusi haizivis par tuvējo ūdeņu pastāvīgām iemītniecēm. Man, kā vienmēr, bija tā laime braukt ar niecīgu, pārlādētu iedzimto laiveli, kura apgāzās. Tajā bija, pareizāk sakot, pie tās turējās četri melnie un es. Līdz šonerim bija kādi simt jardi. Tieši tajā brīdī, kad es kliedzu, lai nolaiž no šonera laivu, kāds iedzimtais sāka vaimanāt. Viņš turējās pie laiveles gala, un viņu kopā ar laiveli vairākas reizes pavilka uz leju. Tad viņš atlaida vaļā rokas un pazuda. Viņš bija kritis par upuri haizivij.
Trīs palikušie iedzimtie mēģināja izrāpties no ūdens uz laiveles dibena. Es kliedzu, lamājos, tuvākajam pat iegāzu ar dūri, bet nekas nelīdzēja. Viņi bija neprātīgu baiļu varā. Laivele varēja noturēt labi ja vienu no viņiem. Kad uz laiveles uzrāpās trīs, tā saslējās stāvus un sazvēlās uz sāniem, iesviezdama viņus ūdenī.
Es atstāju laiveli un peldēju uz šonera pusi cerībā, ka mani uzņems pretī izsūtītā laiva. Viens no iedzimtajiem sekoja man, un mēs plecu pie pleca peldējām uz priekšu, ne vārda nerunādami un laiku pa laikam iegremdēdami seju ūdenī, lai redzētu, vai mums neuzglūn haizivis. Pie laiveles palikušā cilvēka kliedziens pavēstīja mums, ka viņam uzklupušas plēsoņas. Iebāzis galvu ūdenī, es ieraudzīju lielu haizivi papeldam garām tieši zem manis. Tā bija ne mazāk kā sešpadsmit pēdas gara. Es redzēju, kā tas viss notika. Haizivs sagrāba iedzimto aiz vidukļa, un prom bija nabadziņš. Galva, pleci un rokas visu laiku rēgojās virs ūdens, un nelaimīgais kliedza sirdi plosošā, balsī. Tā viņš tika nests vairākus simtus pēdu, kamēr pazuda zem ūdens.
Es stūrgalvīgi īros tālāk, cerēdams, ka tā ir pēdējā izsalkusi haizivs. Taču parādījās vēl viena. Vai tā bija viena no tām, kas bija uzbrukušas iedzimtajiem sākumā, vai bija krietni pamielojusies kaut kur citur, es nezinu. Lai nu kā, šī haizivs nesteidzās tā kā citas. Es vairs nejaudāju peldēt tik ātri, tāpēc ka daudz spēka patērēju, cenzdamies neizlaist to no acīm. Es redzēju, kā tā sāka pirmo uzbrukumu. Man laimējās ar abām rokām iesist tai pa purnu un, kaut gan plēsoņas pēkšņais trieciens bezmaz pagrūda mani zem ūdens, tomēr izdevās to padzīt nost. Haizivs pagriezās un sāka mest lokus ap mani. Otrreiz es izglābos ar tādu pašu manevru. Trešais trieciens bija neveiksmīgs abām pusēm. Haizivs pagriezās tajā mirklī, kad manas dūres bija pie paša purna un uzbrucēja sāni, kas atgādināja smilšpapīru, norāva vienai rokai ādu no elkoņa līdz plecam (man bija mugurā jaka bez piedurknēm).
Tagad es biju pavisam nokausēts un zaudējis jebkuras cerības. Līdz šonerim bija atlikušas divsimt pēdas. Kad biju iegremdējis seju ūdenī un vēroju haizivi, kas gatavojās nākamajam uzbrukumam, starp mums garām papeldēja brūns ķermenis. Tas bija Otoo.
— Peldi uz šoneri, kungs! — viņš uzsauca. Un viņa balss bija jautra, it kā viss notiekošais būtu joks, nekas vairāk. — Es pazīstu haizivis. Haizivs ir mans brālis.
Es paklausīju un lēni iros uz priekšu, bet Otoo peldēja man apkārt, visu laiku turēdamies starp mani un haizivi, atvairīdams uzbrukumus un drosminādams mani.
— Laivceltņiem norauta takelāža, un viņi nostiprina falles, — Otoo pēc kāda brīža paskaidroja un tūlīt ienira, lai atvairītu kārtējo uzbrukumu.
Kad līdz šonerim bija vēl trīsdesmit pēdas, man vairs galīgi nebija spēka. Es tikko kustināju rokas un kājas. No borta mums svieda virves, taču tās krita pārāk tālu. Haizivs, redzēdama, ka tās nenodara nekā ļauna, kjuva drošāka. Vairākas reizes tā tikko nesagrāba mani, bet izšķirošajā mirklī iejaucās Otoo. Protams, viņš varēja glābties kurā katrā laikā. Viņš tomēr palika pie manis.