Bertijs, sarunādamies ar kapteini Malu smēķējamā salonā, uzticēja viņam savu kvēlo vēlēšanos skatīt dzīvi Zālamana salās visā tās asiņainajā baigumā. Kapteinis Malu atzina, ka šāda vēlēšanās esot cienījama un augstu vērtējama. Tikai pēc vairākām dienām kapteinis Malu bija spiests tuvāk painteresēties par Bertiju, kad jaunais dēkainis par visu vari gribēja tam izrādīt četrdesmit ceturtā kalibra automātisko pistoli. Bertijs izskaidroja mehānismu un demonstrēja to, iebīdīdams pielādēto magazīnu izdobtajā spalā.
— Tas ir tik vienkārši, — viņš skaidroja un atvilka ārējo stobru atpakaļ gar iekšējo. — Are, ar to pašu jau ierocis ir gan pielādēts, gan arī uzvilkts. Un tad man atliek nospiest gaili — astoņas reizes, cik ātri vien spēju pacilāt pirkstu. Paskatieties uz šo drošinātāja slēgu! Tas man šajā pistolē patīk visvairāk. Pilnīga drošība. Uz to var nešaubīgi paļauties. — Viņš atkal izbīdīja magazīnu. — Jūs pats redzat, cik tas ir droši.
Kamēr viņš turēja ieroci rokā, stobra atvērums novirzījās pret kapteiņa Malu vēderu. Kateiņa Malu zilās acis nekustīgi vēroja to.
— Vai jūs nebūtu tik laipns un nevērstu ieroci citā virzienā? — viņš apjautājās.
— Bet tas taču ir pilnīgi nodrošināts, — Bertijs apgalvoja. — Es atvilku magazīnu atpakaļ. Tagad jau pistole nav pielādēta.
— Ierocis arvien ir pielādēts.
— Bet šis te nav.
— Vienalga, virziet to sānisl
Kapteiņa Malu balss bija piesmakusi, metāliska un klusa, bet viņa acis ne mirkli nenovērsās no stobra, kamēr tā vilkta līnija virzījās gar viņa ķermeni un pēdīgi projām no ta.
— Deru uz piecnieku, ka ierocis nav pielādēts, — Bertijs dedzīgi piedāvāja.
Sarunu biedrs papurināja galvu.
— Nu, tad es jums pierādīšu.
Bertijs grasījās likt stobru pats sev pie deniņiem ar nepārprotamu nodomu nospiest gaili.
— Vienu acumirkli, — kapteinis Malu mierīgi sacīja, pastiepdams roku. — Ļaujiet man to aplūkot!
Viņš pavērsa pistoli pret jūru un nospieda gaili. Norībēja spalgs šāviens, un tūdaļ mehānisms skarbi noklikšķēja, izSviezdams sānis uz klāja karstu, kūpošu patronas čaulu. Bertija žoklis izbīlī noslīga lejup.
— Es taču reiz jau izbīdīju stobru atpakaļ, vai ne? — viņš atģidās. — Esmu gan rīkojies stulbi, man jāsaka.
Viņš krikšķinādams vārgi pasmējās un atslīga klāja atzveltnes krēslā. Visas asinis bija atplūdušas tam no sejas un zem acīm spilgti iezīmējās tumši loki. Rokas trīcēja, un viņš nespēja drebošo cigareti pacelt līdz lūpām. Pasaule viņam nozīmēja pārāk daudz, un iztēlē viņš skatīja pats sevi ar sašķaidītām smadzenēm nogažamies uz kuģa klāja.
— Nudien, — viņš sacīja, — nudien …
— Glīts ierocītis, — noteica kapteinis Malu, atdodams viņam pistoli.
Uz «Makembo» klāja atradās pats pilnvarotais[2], kas atgriezās no Sidnejas, un ar viņa atļauju tvaikonis pieturēja pie Ugi salas, lai izceltu malā kādu misionāru. Pie Ugi stāvēja divmastnieks «Arla», kura skiperis bija kapteinis Hanzens. «Arla» bija viens no daudzajiem kuģiem, kas piederēja kapteinim Malu, un pēc viņa ierosinājuma un ielūguma Bertijs uzkāpa uz «Arlas» klāja, lai paviesotos četru dienu ilgajā algotņu vervēšanas braucienā gar Malaītas piekrasti. Pēc tam «Arlai» vajadzēja nogādāt viņu Remindžas plantācijā (kas arī piederēja kapteinim Malu), kur Bertijs varēs uzkavēties kādu nedēļu, un tad viņu aizvedīs uz Tulagi, valdības sēdekli, kur viņš viesosies pie pilnvarotā. Sakarā ar kapteini Malu minami vēl divi norādījumi, kurus devis viņš pazudīs no mūsu stāstījuma. Viens norādījums tika dots kapteinim Hanzenam, otrs — misteram Herivelam, Remindžas plantācijas pārvaldniekam. Abu norādījumu saturs pilnīgi sakrita, un proti — dot misteram Bertramam Arkraitam spilgtu ieskatu par skarbo un asiņaino dzīvi Zālamana salās. Paklusām vēl tika čukstēts, it kā kapteinis Malu būtu pieminējis kasti skotu viskija, kas tikšot piešķirta tam, ar kura gādību misters Arkraits dabūšot izbaudīt īpaši gleznainus iespaidus.
— Jā, Svarcs jau vienādiņ ir bijis īsts aitasgalva. Iedomājieties, viņš tak ņēmās un aizveda četrus sava kuģa apkalpes puišus uz Tulagi, lai šos tur noper — pēc likuma, saproties, — un tad kopā ar tiem brauca mājās vienā laivā. Šūpoja pa krietnam, nu, un laiva, tikusi klajā jūrā, tūliņ apgāzās. Svarcs bija vienīgais, kas noslīka. Protama lieta, nelaimes gadījums.
— Vai tiešām? — Bertijs pavaicāja, ne visai ieinteresēts, un ar acīm urbās melnajā vīrā pie stūres rata.
Ugi bija pazudusi aizmugurē, un «Arla» slīdēja pa vasarīgajiem viļņiem pretī kokiem noaugušajām Malaītas kalnu grēdām. Stūres vīrs, kurš tik ļoti saistīja Bertija acis, lepojās ar desmitpensu naglu, kas bija izdurta caur degunu kā iesms. Kaklā tam karājās bikšu pogu virtene. Ausu ļipiņu caurumos bija iesprausts konservu bundžu atgriežamais, salauzts zobu sukas kāts, māla pīpe, modinātājpulksteņa misiņa zobratiņš un vairākas vinčestra pat- rončaulas. Pār krūtīm, kaklā pakārta, šūpojās porcelāna šķīvja lauska. Pa klāju slaistījās vēl kādi četrdesmit melnie, kuri bija izgreznojušies apmēram tāpat un no kuriem piecpadsmit piederēja pie apkalpes, bet pārējie bija tikko savervētie algotņi.