Выбрать главу

Nāca iekšā septiņi

Varonīgi ūsaiņi.

Vecākais bilst: «Brīnums, vīri!

Viss tik skaisti te un tīri.

Kāds mums pili apkopis,

Saiminiekus gaidījis.

Kas gan? Draudzīgs nāc un rādies,

Godam mūsu priekšā stādies:

Ja tev vecums jau ir klāt,

Tevi godāsim labprāt.

Esi jauns, nav vaigi bāli,

Tevi sauksim mēs par brāli.

Ja tu mātes gados mums,

Tiks tev mātes nosaukums.

Ja tu jauna, daiļa, zvīļa —

Kļūsti mūsu māsa mīļa.»

Te nu cara meita moža

Sveica krietnos vīrus droša,

Līdz pat zemei noliecās,

Piesarkusi taisnojās,

Ka tā, kauču nepazīta,

Nāk kā viešņa negaidīta.

Tie pēc runas tūdaļ mata,

Ka te cara meitu skata;

Viņu lūdza apsēsties,

Deva rausi mieloties,

Pilnu vīna kausu lēja,

Godinot, cik labi spēja.

Bet no vīna zaļganā

Tomēr atsacījās tā,

Tikai lauza plācentiņu,

Iebaudīja lauzumiņu,

Lūdza laist to atdusēt —

Ceļa smagmi pārvarēt.

Gaišā istabā nu viņu

Brāļi veda, daiļaviņu,

Atstāja tur vientuļu,

Lai tā miegā atspirgtu.

Diena seko dienai straujai,

Apkārt cara meitai naujai

Koki šalc; ir tīkami

Te, kur milži septiņi.

Tikko debess ausmas varā,

Brāļi sadraudzīgā barā

Prom no sētas jāj tūlīt

Meža pīles pašaudīt,

Labo roku izvingrināt,

Saraceni paplucināt

Jebšu platplecainajam

Nocirst galvu tatāram,

Vai no meža triekt kā ēnu

Pjatigorskas čerkesēnu.

Bet pa pili katrudien

Saiminiece viņa vien —

Poš un kārto rokām raitām,

Nepretojas brāļu gaitām;

Arī viņai viss tiek ļauts.

Aiziet dienu labi daudz.

Brāļi jauko daiļaviņu

Iemīlēja. Sastapt viņu

Istabā, kad rīts bij liegs,

Nāca reiz viss septītnieks.

Teica vecākais: «Jel dzirdi,

Tu mums visiem laimo sirdi,

Esam septiņi, bet tu

Vienīgā, ko mīlam nu,

Ko ikviens par savu gūtu,

Bet nav spējams; lietu grūtu

Izšķir tūdaļ, droši lem:

Vienu sev par vīru ņem,

Pārējiem 1 — kā māsa pati.

Saki — kāpēc galvu krati?

Varbūt visus noraidi?

Neesam tevis cienīgi?» —

«Ak jūs brašie, piemīlīgie

Mani brāļi godprātīgie,»

Cara meita viņiem teica:

«Ja jums meloju, lai steidz

Sodīt dievs ar uguns dvesmu;

Bet es līgava jau esmu.

Man jūs visi vienādi,

Varonīgi, prātīgi,

Jūs ar skaidru sirdi mīlu,

Taču citam mūža ķīlu

Devu es. Mans ieguvējs

Jaunais princis Jelisejs.»

Brāļi bridi nogaidīja,

Vēl aiz ausīm pakasīja.

«Bilst nav grēks. Tu neskaisties,»

Vecākais teic klanoties,

«Ja jau tā, tad nemēļošu

Vairs par to.» — «Es nedusmošu,»

Viņa klusi piebilda,

«Ne es pati vainīga.»

Precinieki palocījās,

Tūdaļ aiziet pamanījās;

Atkal tālāk saskaņā

Dzīvoja tie draudzībā.

Ļaunā care, apskaudēja,

Cara meitu atminēja;

Spogulītī niknumā

Sen vairs nelūkojās tā,

Garām ejot, dusmās šņāca;

Tomēr beidzot brīdis nāca,

Kad tam pretī nosēdās,

Tūdaļ dusmas aizmirsās.

Atkal rotāties tā steidza,

Uzsmaidīja tad un teica:

«Spogulīti, pasaki

Patiesīgi, pareizi:

Vai visskaistākā es viena

Pasaulē kā gaiša diena?»

Špoguiis teic — nav tam spīts:

«Esi skaista, veltīgs strīds;

Bet, bez gražošanās liekas,

Tur, kur mežs ar mežu tiekas,

Tur, kur milžu mājvieta,

Dzīvo tā, kas skaistāka.»

Tad nu care dusmu rīksti

Cirta Melnūksnei: «Kā drīksti

Mani krāpt? Kas gadījās? .. .»

Meiča viņai atzinās —

Tā un tā. Tad care ļaunā,

Draudot sodā gāzt un kaunā,

Piespieda (vai nāve klāt!)

Cara meitu nomaitāt.

Reiz, pie loga sēdot, bija

Cara meitai jāvērpj dzija;

Viņa brāļus gaidīja.

Pēkšņi suns pie lieveņa

Pikti rēja. Daiļā skatās:

Melna sieva sētā platā

Nāk kā ubagojot, draud

Sunim tā ar nūju. «Klau,

Vecmāmiņa, esi droša,»

Meita sauc pa logu moža,

«Iešu suni savaldīt,

Maizi došu tev tūlīt.»

Viņai atbild Melnūksnainā:

«Steidzies, bērniņ, suni gaiņā,

Tas nolādēts briesmonis

Mani gandrīz apēdis.

Redzi, kā šis sēc bez ziņas!

Paglābt nāc.» Jau daiļaviņas

Roka maizes donu tver,

Bet, kad durvis vaļā ver,

Suns pie kājām viņai spiežas,

Grib, lai prom no vecas griežas

Tikko tā sāk tuvoties,

Suns, vai zvērā pārvērties,

Vecai pretī. «Ko šis domā?

Negulējis, ļaunā omā,»

Daiļā brīnīdamās spriež.

«Satver!» Viņa maizi sviež.

Ubadzei tiek dona rokās.

Tā nu līdz pat zemei lokās:

«Lai tev dieviņš laimi ver;

Arī tev ko došu — tver!»

Un pie cara meitas lāsots,

Piebriedis, kā zeltā krāsots

Lido ābolītis košs …

Suns sāk smilkstēt, spalvu bož .

Cara meita viegli palec,

Veikli satver. «Skumjas galē,

Dārgumiņ, nu auglī kod,

Paldies tev, ka maizi dod.»

Teju vecā runu beidza,

Paklanījās, pazust steidza.

Cara meitai priekšnamā

Suns skrien līdz un žēlumā

Viņā skatās, baigi kaukdams,

It kā palīgu sev saukdams,

It kā tiektos pasacīt:

«Nomet!» Viņas roka slīd,

Maigi glāstot spalvu cietu.

«Nu, Sokolko, kas par lietu?

Guli!» Un tā iekšā iet,

полную версию книги