Tas, kurš gāja kājām, rokās turēja medībām sagatavotu lingu, cerot, ka ceļā gadīsies trusis vai vāvere, tomēr vienīgā reize, kad akmens lidoja, nesa vilšanos. Vakarā rūpīgi izliktie slazdi rītausmā bija tukši, bet viņi neuzdrošinājās palikt vienā vietā ilgāk par dienu, un slazdi bija jāņem līdzi. Nedz viens, nedz otrs nezināja, cik vēl tālu līdz Kēmllnai, un, kamēr viņi tur nokļūs ja nokļūs droši justies nevarēja. Perins sāka prātot, vai viņa kuņģa sieniņas, trinoties viena pret otru, neizberzīs caurumu.
Jauneklim šķita, ka viņi nezaudē laiku, taču, arvien attālinoties no Arinelles un neredzot nevienu ciematu, pat ne zemnieku sētu, kur varētu pajautāt ceļu, šaubas par plānu auga augumā. Egvēna ārēji šķita tikpat pārliecināta kā pirms došanās ceļā, bet Perins zināja, ka agri vai vēlu pienāks brīdis, kad meitene paziņos: labāk riskēt un satikt trollokus nekā maldīties līdz mūža galam. Egvēna klusēja, bet viņš visu laiku gaidīja, ka to izdzirdēs.
Divu dienu gājiena attālumā no upes zemiene atkāpās ar bieziem mežiem apaugušu kalnu priekšā, kuros tāpat kā visur vēl ar nagiem bija ieķērusies ziema, bet jau nākamajā dienā kalni saruka un biezokņus
•iJV- * *
iešķēla izcirtumi bieži vien jūdzi gari vai pat plašāki. Nogāzēs vēl slēpās sniegs, rītos gaiss bija dzestrs un allaž pūta auksts vējš. Jaunieši neredzēja ne ceļus, ne apartus laukus, ne tālīna skursteņa dūmus nebija ne mazāko pazīmju, kas liecinātu par cilvēku klātbūtni vai vismaz par apdzīvotām mājām.
Kādā vietā kalna virsotni apjoza augsts, sagruvis akmens valnis. Tā iekšpusē slējās mūra mājas bez jumtiem. Mežs jau sen bija aprijis šo reiz apdzīvoto vietu, caur ēkām auga koki, bet lielos akmens klučus apvija vecu vīteņaugu tīmeklis. Citā reizē viņi nonāca pie akmens torņa ar sagruvušu augšdaļu. Tas bija apsūnojis brūns un balstījās pret milzīgu ozolu, kura lielās saknes pamazām gāza torni zemē. Taču nekur nemanīja ne vismazāko dzīvības pazīmi. Atcerēdamies Šadarlogotu, viņi turējās no drupām pa gabalu un paātrināja soli, līdz atkal tika cilvēka neskartā vietā.
Perinu miegā vajāja sapņi, baisi sapņi. Bālzamons dzinās viņam pakaļ pa labirintiem, medīja viņu, bet, cik Perins atcerējās, vaigā viņi nesatikās. Ar šo ceļojumu pietika, lai redzētu dažu labu murgu. Arī Egvēna sūdzējās, ka viņu moka sapņi par Šadarlogotu, sevišķi divas naktis pēc tam, kad viņi bija uzgājuši sagruvušo fortu un torni. Perins paturēja domas pie sevis arī tad, ja pamodās tumsā nosvīdis un drebēdams. Egvēna paļāvās, ka jauneklis viņu sveiku un veselu aizvedīs līdz Kēmlīnai, tāpēc nebija vērts viņu uztraukt, jo tāpat neko nevarēja mainīt.
Perins gāja tieši blakus Belas galvai, prātodams, vai izdosies atrast, ko likt uz zoba vakara maltītē, un pēkšņi sajuta smaržu. Nākamajā mirklī ķēve iepleta nāsis un pameta ar galvu. Perins savilka stingrāk pavadu, iekams Bela bija sākusi zviegt.
- Tur ir dūmi, Egvēna satraukti teica. Pieliekusies seglos uz priekšu, meitene dziļi ieelpoja. Kāds uz uguns kaut ko vāra. Vai cep. Trusi.
- Iespējams, Perins piesardzīgi atbildēja, un Egvēnas dedzīgais smaids apdzisa. Lingu Perins nomainīja ar bīstamo cirvja pusmēnesi. Jaunekļa plaukstas kā šaubīdamās te atvērās, te sakļāvās ap cirvja resno kātu. Tas bija ierocis, taču nedz slepenā vingrināšanās aiz smēdes, nedz Lana mācību stunda nebija Perinu pa īstam sagatavojusi cirvi izmantot dzīvē. Pat kauja pirms Šadarlogotas nebija tik labi iegūlusi atmiņā, lai Perins nešaubītos. Viņam nebija īsti padevušies arī tie paņēmieni, par kuriem runāja Rands un Sargātājs.
Aiz muguras caur kokiem slīpi krita saules gaisma, un mežu vēl caur.1 t .lvoja raibas ēnas. Visapkārt bija jūtama viegla malkas dūmu smarža un i eptas gaļas aromāts. Tas varētu būt trusis, Perins domāja, un viņa vēders Icburkšķējās. Bet tikpat labi arī kaut kas cits, viņš sev atgādināja. Perins pameta skatienu uz Egvēnu; meitene viņu jau labu bridi vēroja. Vadltājam taču ir savi pienākumi.
- Pagaidi tepat, viņš klusi piekodināja. Egvēna savilka pieri, taču nepaguva ierunāties, jo Perins viņu pārtrauca. Un netrokšņo! Mēs vēl nezinām, kas tur ir. Egvēna pamāja ar galvu. Negribīgi, tomēr pamāja. Kāpēc viņa nebija tik paklausīga, kad Perins mēģināja izlaist savu kārtu zirga mugurā? Dziļi ievilcis elpu, viņš pagriezās uz dūmu pusi.
Tik bieži kā Rands vai Mats Emondāres apkaimes mežos Perins nebija klaiņojis, tomēr trušu medībām gan nodevās. Puisis zagās no koka uz koku, nenolauzdams ne zariņa. Necik ilgi, un viņš jau stāvēja aiz augsta ozola stumbra, kura resnie, izplestie, līkumotie zari liecās līdz zemei un pēc tam atkal cēlās augšup. Turpat netālu dega uguns, un pie tās tuvu liesmām stāvēja kalsns, saulē nobrūnējis vīrs; viņš bija atbalstījies pret vienu no resnajiem zariem.
Trolloks, par laimi, tas nebija, tomēr tik dīvainu puisieti Perins vēl nebija redzējis. Viss viņa apģērbs, šķiet, bija no zvērādām ar visu spalvu pat zābaki un neparastā cepure. Svešinieka dīvainais apmetnis bija darināts no trušu un vāveru ādām, bikses laikam no brūnbaltas garspalvas kazādas. Brūnos, iesirmos matus, kas viņam sniedzās līdz viduklim, zem pakauša saturēja aukla. Bieza bārda spurojās pusceļā līdz vīra krūtīm. Pie jostas karājās garš nazis, gandrīz vai zobens, bet pret kāju pa ķērienam bija atsliets loks un bultu maks.
Vīrietis aizvērtām acīm šūpojās, acīmredzot aizmidzis, tomēr Perins savā slēptuvē pat nepakustējās. Virs svešinieka ugunskura bija slīpi salikti seši līki iesmi, un uz katra no tiem bija uzdurts trusis; no apbrūnējušajiem cepešiem ugunī sīkdami pilēja tauki. Tik tuvu sajūtot ēdiena smaržu, Perina muti pārplūdināja siekalas.
- Gribas ēst? Atvēris aci, vīrs palūrēja uz Perina slēptuvi. Varat abi ar draudzeni apsēsties un kaut ko iekost. Pēdējās pāris dienas nemanīju, ka jūs būtu diži ēduši.
Brīdi vilcinājies, Perins nesteidzīgi piecēlās, vēl aizvien cieši satvēris cirvi. Jūs mani vērojat jau divas dienas?
Dziļi svešinieka rīklē noguldzēja smiekli. Jā, es tevi novēroju. Un glīto meiteni arī. Rausta tevi kā cukurgailīti, vai ne? Vairāk jau klausījos. Vienīgi zirgs no jums trim nemīdās tik skaļi, ka var dzirdēt jūdzēm tālu visriņķī. Vai iesi un viņu paaicināsi vai arī esi nolēmis visu trusi notiesāt viens pats?
Perins sabozās. Viņš taču nemaz tā netrokšņoja! Lai Ūdensmežā ar lingu nomedītu trusi, trokšņot nedrīkstēja. Tomēr cepeša smarža viņam atgādināja, ka arī Egvēna ir izsalkusi, un, protams, meitene viņu gaidīja, lai uzzinātu, vai smarža nenāk no trolloku uguns.
Perins ieslidināja cirvja kātu cilpā pie jostas un jau skaļāk iesaucās:
- Egvēna! Viss kārtībā! Te ir trusis! Sniegdams svešajam roku, viņš jau normālā tonī teica: Mans vārds ir Perins. Perins Aibara.
Vīrs brīdi skatījās uz viņa plaukstu un tikai tad to neveikli saņēma, it kā nebūtu radis tā sasveicināties. Mani sauc Eliass, pacēlis skatienu, viņš sacīja. Eliass Mašera.
Perinām aizrāvās elpa, un viņš gandrīz izlaida vira roku no savējās. Svešinieka acis taču bija dzeltenas kā nospodrināts zelts! Prāta nostūrī Perinām kaut kas atausa atmiņā, bet tūlīt arī pagaisa. Tobrīd jauneklim galvā bija viena doma: trollokiem bija redzētas tikai gandrīz melnas acis.