Parādījās Egvēna, uzmanīgi vezdama Belu. Pavadu meitene piesēja pie mazāka ozolzara un, kad Perins viņu iepazīstināja ar Eliasu, pieklājīgi nomurmināja dažus vārdus, taču viņas skatiens aizklīda pie trušiem. Egvēna laikam nebija ievērojusi svešinieka acis. Kad Eliass viņus mudināja ēst, meitene labprāt piekrita. Tikai brīdi vilcinājies, Perins viņai piebiedrojās.
Kamēr abi jaunieši ēda, Eliass klusēdams gaidīja. Perins bija tik izsalcis, ka plēsa gabalos karstum karstu gaļu, ko pirms likšanas mutē vajadzēja mētāt no rokas rokā. Pat Egvēna demonstrēja vien niecīgu daļu no ierastās pieklājības; viņai gar zodu tecēja taukaina cepeša sula. Diena pamazām satumsa mijkrēslī, un viņi ēda jau lēnāk. Tikmēr ap ugunskuru saslēdzās tumsa bez mēnesnīcas, un Eliass ierunājās.
- Ko jūs te darāt? Līdz tuvākajai mājai no šejienes ir piecdesmit jūdzes visos virzienos.
- Mēs dodamies uz Kēmlīnu, Egvēna atbildēja. Varbūt jūs varētu… Viņa iepleta acis, jo Eliass, atgāzis galvu, pilnā kaklā smējās. Perins uz viņu skatījās, truša kāju pacēlis pusceļā līdz mutei.
Kēmlīnu? Kad Eliass atkal varēja parunāt, viņa acis viltigi spī■ It ļ.i. Pēdējās divas dienas jūs dodaties pa ceļu tādā virzienā, kas beigās |iin aizvedis vismaz simt jūdžu uz ziemeļiem no Kēmlīnas.
Mēs jau gribējām kādam pajautāt, Egvēna aizstāvējās, bet līdz •.un neesam redzējuši nevienu ciematu vai zemnieku sētu.
Un arī neredzēsiet, Eliass smīkņādams atbildēja. Iedami uz to pusi, varat aizklimst līdz pašai pasaules korei un nevienu nesatikt. Protams, ja vien jums izdotos uzkāpt korē, Aijelu tuksnesī jūs dažus sastaptu, bet tur jums nepatiktu. Dienā jācepinās, naktī jāsalst un visu laiku jāmirst slāpēs. Aijeliem ūdeni tuksnesī iegūt nav viegli, un svešinieki viņiem diez kā nepatīk. Ne pārāk, es teiktu. Eliasam uznāca vēl trakāka smieklu lēkme, un šoreiz viņš vārda tiešā nozīmē vārtījās pa zemi. Nepavisam nepatīk, vīrs visbeidzot izdvesa.
Perinām sametās neomulīgi. Vai mēs ēdam kopā ar trako?
Egvēna sarauca pieri, tomēr pagaidīja, līdz Eliasa smieklu izvirdums aprimst, un tad ievaicājās: Varbūt jūs varētu mums parādīt ceļu? Izklausās, ka šī apkaime jums ir daudz labāk pazīstama.
Eliass beidza smieties. Virs pacēla un uzlika galvā apaļo kažokādas cepuri, kas, viņam vārtoties pa zemi, bija nokritusi, un caur pieri glūnēja uz Egvēnu. Man cilvēki diez ko nepatīk, viņš neskanīgi izmeta. Pilsētas pilnas ar cilvēkiem. Ciematiem vai pat tikai zemnieku sētām tuvumā eju reti. Ciematniekiem, zemniekiem nepatīk mani draugi. Es nebūtu palīdzējis pat jums, ja jūs neklīstu apkārt tik bezpalīdzīgi un nevainīgi kā tikko dzimuši kucēni.
- Bet jūs taču vismaz pateiksiet, uz kuru pusi mums jāiet, Egvēna uzstāja. Ja parādīsiet ceļu uz tuvāko ciematu kaut vai piecdesmit jūdžu no šejienes, tur noteikti zinās pateikt, uz kuru pusi ir Kēmlīna.
- Klusu! Eliass teica. Mani draugi nāk.
Bela izbailēs pēkšņi iezviedzās un sāka raustīt pavadu. Perins pa pusei piecēlās, jo visapkārt tumstošajā mežā parādījās ēnas. Bela rāvās sāņus un zviegdama dīžājās.
- Nomierini ķēvi! Eliass teica. Neviens viņu neaiztiks. Un arī jūs neaiztiks, ja būsiet mierīgi.
Uguns gaismā iznāca četri vilki, sapinkājušies, lielumā aptuveni cilvēkam līdz viduklim; viņu žokļi varētu sadragāt cilvēka kāju. It kā Perinu un
Egvēnu nemanīdami, vilki devās uz uguns pusi un apgūlās. Tumsā starp kokiem no visām pusēm liesmu gaismā spīdēja citu vilku acis.
Dzeltenas acis, Perins nodomāja. Tādas pašas kā Eliasam. Tieši to viņš pirmīt centās atcerēties. Uzmanīgi vērodams gulošos vilkus, Perins taustījās pēc cirvja.
- Es tavā vietā to nedarītu, Eliass sacīja. Ja viņi sapratīs, ka tev ir ļauni nodomi, tad vairs nebūs tik draudzīgi.
Perins ievēroja, ka visi četri vilki raugās uz viņu. Šķita, ka arī citi starp kokiem skatās. Jauneklim uzmetās zosāda. Piesardzīgi viņš noņēma roku no cirvja. Likās, ka vilki atslābst. Lēnītēm Perins atkal apsēdās drebošām rokām, līdz visbeidzot apķēra ceļgalus, lai nomierinātos. Egvēna bija tā sastingusi, ka teju vai trīcēja. Viens no vilkiem, gandrīz melns, ar gaišāku pelēku plankumu uz purna, gulēja tuvu, tuvu Egvēnai.
Bela vairs nebrēca un neslējās pakaļkājās, bet stāvēja drebēdama un mīdīdamās, cenzdamās paturēt acīs visus vilkus. Ķēve brīdi pa brīdim spārdījās, pelēčiem rādot, ka tik lēti savu dzīvību neatdos. Vilki nelikās redzam nedz Belu, nedz kādu citu. Izkāruši mēles, viņi mierīgi gaidīja.
- Nu, Eliass teica, nu jau ir labāk.
- Vai viņi ir pieradināti? Egvēna izdvesa vāri, bet arī ar cerību.
- Viņi ir… mājdzīvnieki?
Eliass iespurdzās. Vilki nav piejaucējami, meitenīt, pat vēl lielākā mērā nekā cilvēki! Viņi ir mani draugi. Uzturamies cits cita sabiedrībā, kopā medījam, savā ziņā sarunājamies. Kā jau draugi. Vai tā ir, Lāsumainā? Vilks, kura spalva vizēja desmitiem dažādos pelēkos toņos, gaišākos un tumšākos, pagrieza galvu un uzlūkoja Eliasu.
- Jūs ar viņiem sarunājaties? Perins brīnījās.
- Tā nav gluži sarunāšanās, Eliass nesteidzīgi atbildēja, bet vārdiem taču nav nozīmes un arī īstas jēgas tiem nav. Vilcenes vārds nemaz nav Lāsumainā. Iztēlojieties ēnu rotaļu meža rāvā ziemas vidū rītausmā. Ūdens virsmu ņirbina vēja pūsma, un, ja tam pieskaras ar mēli, ir jūtama ledus piegarša un nāk prātā sniega jausma gaisā īsi pirms nakts. Rau, tā sarunājas vilki. Tomēr arī ne gluži. Vārdos jau to nevar izteikt. Tās vairāk ir sajūtas. Tā vilki sarunājas. Pārējo vārdi ir Apdedzinātais, Lēkātājs un Vējš. Apdedzinātajam uz pleca bija sena rēta, iespējams, ar to varētu izskaidrot viņa vārdu, bet pārējiem diviem gan neredzēja nekādu pazīmju, kas būtu saistītas ar viņu vārdiem.
Lai arī cik rupjš bija šis vīrs, tomēr Perinām šķita viņš ir apmierināts, ka var parunāt ar cilvēkiem. Katrā ziņā tā izskatījās. Perins uzmeta skatienu uguns gaismā spīdošajiem vilku zobiem un nosprieda, ka ir vērts sarunu turpināt. Bet kā, Elias… kā jūs iemācījāties runāt ar vilkiem?
- To atklāja vilki, Eliass atbildēja, ne jau es. Un ne uzreiz. Cik man zināms, tā parasti notiek. Vilki atrod tevi, nevis tu viņus. Daži ļautiņi domā, ka to man iemācīja Melnais, jo, kur vien gāju, visur parādījas vilki. Laikam jau arī man pašam dažreiz tā likās. Vairums cienījamu ļaužu sāka no manis vairīties, bet tos, kuri meklēja manu sabiedrību, es pats daža laba iemesla dēļ negribēju ne pazīt. Pēc tam ievēroju, ka dažkārt vilki šķiet zinām, ko es domāju, un atsaucas uz manām domām. Tas bija īstais sākums. Viņi pret mani izjuta ziņkārību. Vilki sajūt cilvēkus, bet šis bija īpašs gadījums. Viņi priecājās, ka ir mani atraduši. Vilki teic viņi jau ļoti sen nav gājuši medībās kopā ar cilvēku, un, kad viņi saka “sen”, man ir sajūta, ka jau kopš Pirmās dienas nerimus ir gaudojis auksts vējš.
- Savu mūžu neesmu dzirdējusi, ka cilvēks ietu medībās kopā ar vilkiem, Egvēna sacīja. Meitenes balss neizskanēja pilnīgi mierīgi, taču tas, ka vilki tā vienkārši gulēja blakus, laikam piešķīra viņai drosmi.
Ja arī Eliass dzirdēja Egvēnas sacīto, viņš to neizrādīja. Vilki atceras citādi nekā mēs, cilvēki, viņš skaidroja. Vīrieša dīvainās acis skatījās tālumā, it kā viņš atmiņu vilnī peldētu prom. Katrs vilks zina visu vilku vēsturi, vismaz aptuveni. Kā jau sacīju, vārdos to precīzi izteikt nevar. Vilki atceras, ka savulaik ir skrējuši blakus cilvēkam pa medību taku, taču tas bijis tik sen, ka tā ir drīzāk ēnas ēna nekā atmiņas.