- Gaužām interesanti, Egvēna teica, un Eliass viņai uzmeta bargu skatienu. Nē, es nudien tā domāju. la ir. Meitene aplaizīja lūpas. Vai varētu… ē… vai jūs varētu mums iemācīt ar viņiem sarunāties?
Eliass atkal iesprauslājās. To nevar iemācīt. Daži spēj sarunāties, citi ne. Vilki teic, ka viņš spēj. Eliass norādīja uz Perinu. Jauneklis uz Eliasa pirkstu skatījās tā, it kā tas būtu nazis. Nudien trakais. Vilki atkal uz viņu raudzījās. Perins nemierīgi sakustējās.
- Jūs sakāt, ka ceļojat uz Kēmlīnu, Eliass turpināja, bet tas neizskaidro, ko darāt te, vairāku dienu gājuma attālumā no visurienes. Atmetis atpakaļ ielāpaino kažokādas apmetni un uz tā apsēdies, Eliass atspiedās uz elkoņa un nogaidoši raudzījās.
Perins paskatījās uz Egvēnu. Agrāk, satiekot cilvēkus, viņi ātri sagudroja skaidrojumu, kurp dodas, un nekādu nepatikšanu nebija. Līdz ar to neviens nezināja, no kurienes viņi ir vai kurp iet. Ej nu sazini, vai neapdomīgs vārds neaizsniegs Izdzisušā ausis? Viņi katru dienu pie tā piestrādāja, likdami kopā detaļas un novīlēdami negludumus. Abi jaunieši nolēma, ka runātāja būs Egvēna. Meitenei stāstīšana padevās labāk nekā Perinām, turklāt viņa apgalvoja: Perina sejā uzreiz varot redzēt, ka viņš melo.
Egvēna uzreiz arī sāka raiti stāstīt. Viņi nāk no ziemeļiem, no Saldēas, no zemnieku sētām pie mazmazītiņa ciemata. Līdz šim nedz viens, nedz otrs nebija devies no mājām tālāk par divdesmit jūdzēm. Viņi bija dzirdējuši menestrela un arī tirgotāju nostāstus un paši gribēja redzēt pasauli. Kēmlīnu un Iliānu. Vētru jūru un varbūt pat leģendām apvīto Jūras tautas salu.
Perins apmierināts klausījās. Pat Toms Merilins, ja pazītu lielo pasauli tik maz kā viņi, vajadzīgajā brīdī nesacerētu labāku stāstu.
- No Saldēas, jūs sakāt? Eliass pajautāja, kad Egvēna bija beigusi stāstīt.
Perins pamāja ar galvu. Tieši tā! Vispirms gribējām apskatīt Maradonu. Protams, es gribētu redzēt Karali. Taču mūsu tēvi vispirms noteikti apmeklētu galvaspilsētu.
Tas bija Perina uzdevums: klausītājiem paskaidrot, ka viņi savu mūžu nav bijuši Maradonā. Tad neviens neiedomātos, ka viņi ir bijuši pilsētā ja nu būtu sastapušies ar kādu, kurš patiešām ir bijis Maradonā. Tas viss bija ļoti tālu no Emondāres un Ziemvakara notikumiem. Nevienam klausītājam nebūtu iemeslu domāt par Tarvalonu vai Aesu Sedajām.
- Gandrīz vai ticams stāsts, Eliass pamāja. Jā, gandrīz. Šur tur kaut kas neklapē, bet galvenais, kā saka Lāsumainā, vieni vienīgi meli. No sākuma līdz beigām.
- Meli? Egvēna iesaucās. Kāpēc lai mēs melotu?
Četri vilki nebija izkustējušies no vietas, tomēr šķita, ka tie vairs vienkārši neguļ ap ugunskuru. Dzīvnieki bija pieplakuši pie zemes, un viņu dzeltenās acis nemirkšķinot vēroja emondāriešus.
Perins neko neteica, taču jau taustīja cirvi pie jostas. Četri vilki piepeši piecēlās kājās, un puiša roka sastinga. Vilki stāvēja pavisam klusu, tikai biezā spalva uz kakla bija sacēlusies stāvus. Kāds pelēcis kaut kur
.ii/mugurē starp kokiem naktī iegaudojās. Citi atsaucās pieci, desmit, iltvdesmit līdz tumsa ietrīsējās. Tad pēkšņi visi apklusa. Perinām pār ritēja auksti sviedri.
Ja jūs domājat… Egvēna aprāvās un norija siekalas. Gaiss bija dzestrs, bet arī viņai uz sejas bija izspiedušies sviedri. Ja domājat, ka melojam, tad varbūt mums labāk uz nakti iekārtot savu apmetni tālāk no jūsējās.
- Parasti jau tā arī notiktu, meitenīt. Bet tagad es gribu zināt par trollokiem. Un Puscilvēkiem. Perins centās saglabāt aukstasinīgu sejas izteiksmi, cerēdams, ka viņam tas izdodas labāk nekā Egvēnai. Eliass turpināja runāt ikdienišķā tonī. Lāsumainā teic viņa jūsu prātos saoda l’uscilvēkus un trollokus, kamēr stāstījāt tās muļķības. Saoda viņi visi. Jūs kaut kā esat sajaukušies ar trollokiem un bezačiem. Vilki ienīst trollokus un Puscilvēkus vairāk nekā malduguni, vairāk par visu, un es tāpat.
Apdedzinātais grib jūs piebeigt. Zīmi uz viņa pleca atstāja trolloki, kad viņš bija gadu vecs. Apdedzinātais teic: nav vērts spēlēt spēlītes, un jūs esat taukāki par jebkuru pēdējā mēnesī redzēto briedi. Mums jūs jāpiebeidz. Bet Apdedzinātais allaž ir nepacietīgs. Kāpēc jūs paši man nepateicāt? Ceru, ka Melndraugi neesat. Man nepatīk nogalināt ļaudis pēc tam, kad esmu viņus pamielojis. Ielāgojiet: ja melosiet, vilki to zinās, un pat Lāsumainā jau ir teju tikpat sarūgtināta kā Apdedzinātais. Eliasa acis, dzeltenas kā vilkiem, sarunas laikā ne reizi nesamirkšķinājās. Nudien vilka acis, Perins domāja.
Sajuzdams Egvēnas skatienu, jauneklis saprata: Egvēna gaida, lai viņš izšķiras, ko darīt. Gaisma, pēkšņi es atkal esmu vadītājs! Jau pašā sākumā viņi bija nolēmuši, ka neriskēs un nevienam neatklās patiesību, tomēr tagad tā šķita vienīgā iespēja, kā tikt prom pat ja viņam izdotos izvilkt cirvi, pirms…
Lāsumainā dziļi rīklē ierūcās, un viņai atsaucās pārējie trīs vilki pie uguns, bet pēc tam arī ciltsbrāļi tumsā. Nakti piepildīja baisa rūkoņa.
- Nu labi! Perins aši sacīja. Labi! Rūkšana asi un spēji aprāvās. Egvēna atlaida vaļā dūrēs sažņaugtos pirkstus un pamāja ar galvu. Viss sākās dažas dienas pirms Ziemvakara, Perins iesāka, kad mūsu draugs Mats ieraudzīja vīru melnā apmetnī…
Eliasa sejas izteiksme ne brīdi nemainījās, tāpat arī nekustīgā sānguļas poza; vien galvu viņš bija pieliecis tā, ka mati cēlās stāvus. Kad Perins
sāka runāt, četri vilki apsēdās; jauneklim šķita, ka ari viņi klausās. Runāja Perins ilgi un gandrīz visu ari izstāstīja. Pie sevis puisis paturēja tikai Bērlonā kopīgi redzēto sapni. Perins jau gaidīja zīmi no vilkiem, ka viņš to ir noklusējis, tomēr pelēči tikai raudzījās. Lāsumainā šķita draudzīga, bet Apdedzinātais dusmīgs. Līdz stāsta beigām Perins aizsmaka.
- …un, ja viņa mūs Kēmlīnā neatradīs, mēs dosimies uz Tarvalonu. Mums nav citas izvēles kā tikai pieņemt Aesu Sedajas palīdzību.
- Trolloki un Puscilvēki tik tālu dienvidos, Eliass prātoja. Jā, būs ko padomāt. Notupies blakus Perinām, viņš sniedza ādas maisu ar ūdeni, tikpat kā neveltīdams puisim uzmanību. Laikam jau domāja. Pagaidījis, kamēr Perins padzeras, Eliass aizkorķēja ūdens maisu un tikai tad sāka runāt. Es neatbalstu Aesu Sedajas. Sarkanie ajahi tie gan mīl medīt cilvēkus, kas ņemas ar Vienspēku. Savulaik gribēja arī mani pieklusināt. Pateicu šiem acīs, ka viņi ir Melnie ajahi, Melnā kalpi, tā es teicu, un šiem tas nebūt nepatika. Notvert mani, kad biju ticis mežā, viņi nespēja, bet mēģināt gan mēģināja. Jā, tā bija! Šaubos, vai pēc visiem notikumiem Aesu Sedajas man izrādītu laipnību. Man taču bija jānogalina pāris Sargātāju! Diez kas nav tā Sargātāju nogalināšana. Man nepatīk.
- Bet runāšana ar vilkiem, Perins nobažījies ieteicās, vai… tai ir kāds sakars ar Spēku?
- Protams, nav, Eliass norūca. Nomierināšana neizdevās, taču tā mani padarīja traku viņu vēlme to pamēģināt. Sena padarīšana, puis. Senāka par Aesu Sedajām. Senāka par visiem, kas izmanto Vienspēku. Sena kā pati cilvēce. Sena kā vilki. Arī tas Aesu Sedajām nepatīk. Senais atgriežas. Ne jau es vien! Ir arī citas lietas, citi ļaudis. Tas Aesu Sedajas uztrauc, liek viņām kurnēt par seno robežu vājināšanos. Viss brūk un jūk, tā šīs teic. Viņas baidās no Melnā. Pietiks tik vienam izsprukt! Jūs taču nedomājat, ka esmu vainīgs, ka citi uz mani skatās greizi. Ne jau Sarkanie ajahi vien, ir arī citi. Amīrlinas tronis… ak vai! Es turos no viņām pa gabalu lielākoties un tāpat arī no Aesu Sedaju draugiem. Arī jūs tāpat darīsiet, ja būsiet gudri.