Выбрать главу

-     Es vairāk par visu gribētu turēties pa gabalu no Aesu Sedajām, Perins atbildēja.

Egvēna uzmeta viņam skarbu skatienu. Perins cerēja: meitene neizspers laukā, ka gribēja kļūt par Aesu Sedaju. Taču Egvēna klusēja, vien saknieba lūpas, un Perins turpināja: Mums taču nav citas izvēles.

11 olloki mūs vajā, tāpat arī Izdzisušie un drafkārs. Visi, izņemot Melndi.iugus. Mums nav kur paslēpties, un vieni mēs pretī stāties nevaram, i tu š cits mums palīdzēs? Kam vēl pietiks spēka, izņemot Aesu Sedaju?

liliass bridi klusēja, raudzīdamies uz vilkiem, visvairāk uz Lāsumaino un Apdedzināto. Perins satraukti grozījās un centās neskatīties. Pietika palūkoties, un radās sajūta, ka viņš teju vai dzird, ko Eliass un vilki saka i its citam. Pat ja tam nebija nekāda sakara ar Spēku, Perins nevēlējās iesaistīties. Nē, viņš izmeta neprātīgu joku. Es nevaru sarunāties ar vilkiem! Vic-ns no vilkiem Lēkātājs, Perins domāja paskatījās uz viņu un, šķiet, pasmaidīja. Jauneklis brīnījās, kā bija pazinis vilku.

-    Jūs varētu palikt pie manis, Eliass visbeidzot sacīja. Pie mums. Kgvēnas uzacis uzšāvās augšup, bet Perinām atvērās mute. Nu kur citur jums būs drošāk? vīrs izaicinoši jautāja. Trolloki izmantos katru izde­vību, lai nogalētu vientuļu vilku, taču metīs jūdzēm lielu līkumu, vairī­damies no bara. Un jums arī nebūs jāuztraucas par Aesu Sedajām. Šajos mežos viņas nenāk.

-     Nezinu gan. Perins centās neskatīties uz vilkiem. Viens no tiem bija Lāsumainā; Perins juta viņas skatienu. Starp citu, ne jau tikai trolloki.

Eliass salti ieķiķinājās. Redzēju, ka bars metas virsū arī bezacim. Puse dzīvnieku aizgāja bojā, taču, smaržu saoduši, vilki nepadosies. Trol­loki, mīrddrāls vilkiem viss viens. Viņi tevi grib, puis. Vilki ir dzirdējuši par citiem vīriem, kas spēj ar tiem sarunāties, bet tu esi pirmais, izņemot mani, kuru viņi ir sastapuši vaigā. Vilki pieņems arī tavu draudzeni, jums te būs drošāk nekā jebkurā lielpilsētā. Pilsētās ir Melndraugi.

-     Paklau, Perins spēji ieteicās. Manuprāt, laiks tādas runas beigt. Es nespēju to, ko jūs… nespēju, lai arī ko jūs sakāt.

-     Kā vēlies, puis! Tēlo muļķi, ja tev tā patīk. Vai patiesi negribi dzīvot drošībā?

-    Es sevi nemaldinu. Man nav iemesla sevi mānīt. Viss, ko vēlamies…

-     Mēs dodamies uz Kēmlīnu, Egvēna stingri piebilda. Bet pēc tam uz Tarvalonu.

Aizvēris muti, Perins sastapa Egvēnas skatienu: viņa bija tikpat dus­mīga kā viņš. Jauneklis zināja, ka Egvēna ļauj viņam sevi vadīt, kad pati to vēlas, un, ja negrib, tad neļauj, taču varēja vismaz dot iespēju viņam pašam sacīt galavārdu. Ko teiksi, Perin? viņš sev jautāja un pats arī

atbildēja. Es? Nu, ļaujiet padomāt. Jā. Jā, manuprāt, došos tālāk! Perins viegli uzsmaidīja Egvēnai. Tā, Egvēna, par mums abiem viss ir skaidrs. Laikam jau dosimies tālāk, jā. Pirms lēmuma pieņemšanas ir labi to visu izrunāt, vai ne? Egvēna pietvīka, taču viņas vaibsti kā bija, tā palika nelokāmi stingri.

Eliass noņurdēja: Lāsumainā teic ja izlemts, tad izlemts. Viņa saka: meitene ir stingri iesakņojusies cilvēku pasaulē, savukārt tu… viņš pamāja uz Perinu, pa pusei. Ņemot vērā apstākļus, rādās, ka uz dienvi­diem mums būs jāceļo kopā ar jums. Citādi vēl nomirsiet badā, apmal­dīsieties vai…

Apdedzinātais pēkšņi piecēlās kājās, un Eliass pagrieza galvu, lai paskatītos uz lielo vilku. Pēc mirkļa piecēlās arī Lāsumainā un pienāca tuvāk Eliasam, lai varētu ieskatīties Apdedzinātajam acīs. Šī dzīvā glezna sastinga uz vairākām ilgām minūtēm, un tad Apdedzinātais apsviedās riņķī un pazuda naktī. Lāsumainā noskurinājās un ieņēma savu vietu, apguldamās zemē, it kā nekas nebūtu noticis.

Eliass Perina acīs redzēja jautājumu. Lāsumainā ir barvede, viņš paskaidroja. Daži vilki kritiskā brīdī izvēlētos viņu, bet Lāsumainā arī neapstrīdami ir visgudrākā, un visi to zina. Viņa ir izglābusi baru ne vienu reizi vien. Savukārt Apdedzinātais domā, ka bars zaudē laiku, ņemoties ar jums trim. Naids pret trollokiem viņam ir viss, un, ja trolloki jau ir iespiedušies tik tālu dienvidos, Apdedzinātais labāk dosies tos nogalināt.

-     Mēs jūs labi saprotam, Egvēna atviegloti nopūtās. Mēs patie­šām varam paši…. protams, ja neliegsiet mums dažas norādes.

Eliass pameta ar roku. Es taču teicu, ka baru vada Lāsumainā! No rīta došos uz dienvidiem kopā ar jums un vilki arī. Izskatījās, ka šī nav labākā ziņa, ko Egvēna ir dzirdējusi.

Perins sēdēja, iegrimis savā klusuma pasaulē. Puisis juta, ka Apdedzi­nātais aiziet. Un vilks ar rētu nebija vienīgais ducis citu, visi jauni tēviņi, lēkšoja tam nopakaļ. Perinām gribējās ticēt, ka tā ir tikai Eliasa rotaļa ar viņa iztēli, tomēr tas neizdevās. Aizejošie vilki izgaisa no prāta, taču brīdi pirms tam Perins juta domu, kura, kā viņš zināja, nāca no Apdedzinātā, tik smalki un skaidri, it kā tā būtu viņa paša doma. Naids. Naids un asins garša.

Divdesmit ceturtā nodala

y

Bēgšana pa Arinelli

K

aut kur tālumā pilēja ūdens un bija dzirdama neskanīgu pakšķu

atbalss un atbalss no atbalss, kas uz visiem laikiem zaudēja savu

avotu. Visapkārt redzēja akmens tiltus un rampas bez margām -

visas uz platiem torņiem ar līdzeniem jumtiem, gludi noslīpētas un sar-

kanas un zelta krāsas cauraustas. Līmenis uz līmeņa, labirints, kas kāpj

augšup un krīt lejup pustumsā; tam neredzēja ne gala, ne malas. Katrs

tilts aizveda līdz smailei, katra platforma līdz citai smailei un citiem

tiltiem. Lai kur Rands pagriezās un lai cik tālu sniedzās viņa skatiens,

visur neskaidri vīdēja viens un tas pats gan augšā, gan apakšā. Nebija tik

gaišs, lai visu skaidri saskatītu, un tas gandrīz vai priecēja. Dažas rampas

veda uz platformām tieši virs tām. Rands neredzēja nekādu pamatu. Jau-

neklis pielika soli, gribēdams izkļūt brīvībā, apzinādamies, ka tā ir tikai

ilūzija. Viss bija ilūzija.

Randam ilūzijas nebija svešas; pārāk bieži viņš bija tām sekojis, tāpēc jau zināja. Lai cik tālu viņš devās augšup, lejup, vienalga, uz kuru pusi, visur spīdēja akmens mūris, mūris vien. Tomēr gaisā jautās dziļi, svaigi raktas zemes mitrums un pretīgi saldena trūdu smaka. Nelaikā atvērta kapa smaka. Rands centās aizturēt elpu, taču smirdoņa cirtās degunā, iezīdās ādā kā eļļa.

Uztvēris zibensātru kustību, Rands sastinga, pieplakdams pie no­slīpētās aizsargsienas ap smailes virsotni. Nebija kur slēpties. Viņš būtu redzams no tūkstoš vietām. Gaiss bija ēnu pilns, bet dziļas ēnas, kurā nobēgt, nebija. Gaisma neplūda nedz no lampām, nedz laternām vai lāpām tā vienkārši bija, un viss, it kā būtu izsūkusies no gaisa. Lai nu

kā, bija pietiekami gaišs, lai kaut ko saskatītu, un pietiekami gaišs, lai kāds ieraudzītu viņu. Klusums necik daudz nesargāja.

Rands atkal apjauta kustību, nu jau pavisam skaidri. Tālumā pa rampu soļoja vīrs, nebēdādams, ka margu nav un viņš var nokrist lejā nekurienē. Vīram cienīgi soļojot, apmetnis plandījās, un viņš grozīja galvu, nebeigdams vien pētīt. Attālums līdz viņam bija pārāk liels, lai Rands tumsā redzētu ko vairāk par siluetu, taču nemaz nevajadzēja būt tuvāk, lai zinātu, ka vīra apmetnis ir sarkans kā svaigas asinis, bet meklē­jošās acis deg kā divas krāsnis.