Rands centās ar skatienu izsekot labirintu, lai redzētu, cik posmu Bālzamonam jāpārvar, lai līdz viņam tiktu, tomēr beigās bija vien jāatmet ar roku, jo nebija jēgas. Attālumi šeit bija mānīgi kārtējā mācību stunda. Tas, kas šķita tālu, varbūt bija aiz nākamā stūra, bet tas, kas izskatījās tuvu, varbūt bija neaizsniedzams. Atlika vienīgi kustēties kā jau no paša sākuma. Ne brīdi neapstāties, nedomāt. Rands zināja, ka domāt ir bīstami.
Novērsies no Bālzamona silueta tālumā, Rands nespēja nedomāt par Matu. Vai arī draugs maldās labirintā? Bet varbūt ir divi labirinti un divi Bālzamoni? Prāts šādu domu atvairīja, jo šķita pārāk baisi pie tās kavēties. Vai būs tāpat kā Bērlonā? Bet kāpēc tad viņš nespēj mani atrast? Tas jau šķita mazliet labāk. Mazs mierinājums. Mierinājums? Pelni un asinis, kas tas par mierinājumu?
Divas trīs reizes viņi pabrāzās viens otram tuvu garām, lai gan Rands nespēja to skaidri atcerēties, tomēr ilgi jo ilgi cik ilgi? viņš bija bēdzis un Bālzamons neveiksmīgi sekojis. Vai patiešām būs kā Bērlonā, vai ari tas ir tikai nakts murgs, vien parasts sapnis?
Un tad acumirklī viena elpas vilciena ilgumā Rands zināja, kāpēc domāt ir bīstami, par ko ir bīstami domāt. Tāpat kā iepriekš, ikreiz, kad viņš atļāvās pakavēties pie sapnī ap sevi redzētā, visapkārt ievirmojās gaiss un skatienu aizsedza migla. Gaiss pārvērtās želejā, nelaida viņu vaļā. Vien uz brīdi.
Liels karstums durstīja ādu, un, līkumojot pa labirintu ar dzelkšņaino dzīvžogu abpus, Randam jau sen bija izkaltusi mute. Cik ilgi viņš tā maldījās? Sviedri iztvaikoja, nepaguvuši nopilēt, acis dedzināja. Virs galvas un mazliet augstāk mutuļojošos, negantos tērauda mākoņus cauršāva melnas šautras, taču labirintā nejuta ne vēsmiņas. Brīdi Randam šķita,
ka ir jūtamas izmaiņas, taču arī šī doma karstumā izkūpēja. Te viņš bija jau labi ilgi. Domāt ir bīstami to jauneklis zināja.
Gludi akmeņi, bāli un noapaļoti, dažviet veidoja kaut ko līdzīgu ietvei; tā daļēji bija iegrimusi pārkaltušajās smiltīs, kurās pat vieglākais solis sacēla putekļu mākoni. Deguns kņudēja, draudot ar nodevīgām šķavām, taču, kad Rands mēģināja elpot ar muti, rīklē saķepa putekļi, viņu teju vai nosmacējot.
Šī bija bīstama vieta viņš jau tāpat to zināja. Sev priekšā augstajā ērkšķu sienā puisis ievēroja trīs spraugas, bet ceļš aizlocījās uz citu pusi. Jebkurā brīdī no kāda stūra varēja iznirt Bālzamons. Divas trīs reizes viņi jau gandrīz bija saskrējušies, tomēr neko vairāk Rands nespēja atcerēties vien to, ka tā bija noticis un viņam bija izdevies glābties… kaut kā. Pārāk daudz domāt bija bīstami.
Karstumā pūzdams un elsdams, Rands apstājās un sāka pētīt labirinta mūri. Biezi savijušies, brūnie ērkšķu krūmi izskatījās nokaltuši; to nežēlīgie melnie ērkšķi atgādināja collu garus āķus. Krūmi bija pārāk augsti, lai tiem redzētu pāri, un pārāk biezi, lai kaut ko varētu saskatīt cauri. Uzmanīgi pieskāries ērkšķainajam mūrim, Rands izdvesa vaidu. Par spīti piesardzībai, pirkstā bija iedūries ērkšķis, tas dedzināja kā nokaitēta adata. Jauneklis steberēja atpakaļ, aizķerdamies aiz akmeņiem un purinādams roku; no brūces tecēja biezas asinis. Vairs tik asi nededzināja, taču pukstēja visa roka.
Un tad Rands piepeši aizmirsa par sāpēm. Ar papēdi viņš bija apgriezis otrādi gludu akmeni, izspēris to laukā no izkaltušās zemes. Puisis skatījās uz to, bet viņam pretī raudzījās tukši acu dobumi. Galvaskauss. Cilvēka galvaskauss. Rands pārlaida skatienu pār taku ar gludajiem, bālajiem akmeņiem, pēc skata pilnīgi vienādiem. Viņš asi cēla gaisā kāju, bet iet šeit varēja tikai pār galvaskausiem un arī stāvēt vajadzēja uz tiem. Prātā pavīdēja nejauša doma, ka varbūt nav tā, kā izskatās, bet jauneklis to nežēlīgi pārtrauca. Šeit bija bīstami domāt.
Rands drebēdams mēģināja saņemt sevi rokās. Arī palikt vienā vietā bija bīstami. Šī bija viena no lietām, ko viņš zināja miglaini, bet bija pilnīgi pārliecināts par to. Asinis no pirksta vairs netecēja, tikai lēni pilēja, un arī roka tikpat kā nemaz nepukstēja. Sūkādams pirksta galu, Rands devās projām pa taku, kur acis rāda. Šeit visi ceļi bija vienādi.
Tagad puisis atcerējās reiz dzirdēto: no labirinta var izkļūt, allaž griežoties uz vienu pusi. Pie pirmās spraugas ērkšķainajā sienā viņš pagriezās pa labi, pēc tam atkal un atkal pa labi. Un nokļuva tieši aci pret aci ar Bālzamonu.
Bālzamonam pār seju pārslīdēja pārsteigums, un viņa asinssarkanais apmetnis, spēji apstājoties, krita uz leju. Acis ieliesmojās, tomēr karstajā labirintā Rands tikpat kā nejuta Bālzamona skatiena versmi.
- Cik ilgi tu domā no manis vairīties, puis? Cik ilgi, tavuprāt, vari bēguļot no sava likteņa? Tu esi mans!
Steberēdams atpakaļ, Rands brīnījās, kāpēc viņa roka taustās gar jostu, it kā zobenu meklējot. Gaisma, palīdzi man! jauneklis murmināja. Gaisma, palīdzi man! Viņš nespēja atcerēties šo vārdu nozīmi.
- Gaisma tev nepalīdzēs, puis, un Pasaules acs tev nekalpos! Tu esi mans suns, un, ja neklausīsi manām pavēlēm, es nožņaugšu tevi ar Lielās čūskas līķi!
Bālzamons pastiepa roku, un piepeši Rands zināja glābiņu; miglaini atmiņu apveidi kliedza par briesmām, taču ne par briesmām, kad pieskaras Melnais.
- Sapnis! Rands iekliedzās. Šis ir sapnis!
Bālzamona acis arvien vairāk iepletās pārsteigumā vai bailēs, vai abējādi un tad gaiss sāka virmot un viņa seja izšķīda un pagaisa.
Rands pagriezās un raudzījās. Viņš redzēja savu atspulgu tūkstošiem atspulgu, kas krita uz viņu atpakaļ. Desmittūkstoš atspulgu. Virs viņa melnēja tumsa, tāpat arī lejā, bet ap viņu visriņķl stāvēja spoguļi, spoguļi ikkatrā stūrī, spoguļi, cik vien tālu sniedzās Randa skatiens. Visos spoguļos bija redzams viņš salīcis, griezdamies ap sevi, plati ieplestām acīm un pārbiedēts.
Pār spoguļiem plīvoja sarkana migla. Rands apsviedās apkārt, cenzdamies to noķert, bet it visos spoguļos migla aizpeldēja aiz viņa paša attēla un izgaisa. Pēc tam atgriezās, taču tā vairs nebija migla. Pār spoguļiem soļoja Bālzamons, desmittūkstoš Bālzamonu, meklēdami, turp un atpakaļ šķērsodami sudrabotos spoguļus.
Rands attapās lūkojamies savas sejas atspulgā, bālā un spalgajā salā trīcošā. Aiz attēla izauga Bālzamona aprises un raudzījās uz viņu, neko neredzēdamas, tomēr tās raudzījās. Ikkatrā spoguli aiz Bālzamona sejas plosījās liesmas, aptverdamas un aprīdamas viņu un saplūzdamas ar viņu.
Rands gribēja kliegt, taču rīkle bija aizsalusi. Šajos bezgalīgajos spoguļos bija tikai viena seja. Viņa seja. Bālzamona seja. Viena seja.
Rands sarāvās un atvēra acis. Visapkārt bija tumsa, ko mazliet mazināja bāla gaisma. Tik tikko elpodams, jauneklis stingi gulēja, grozīdams vien acis. Viņu līdz pleciem klāja rupja vilnas sega, galva atdusējās uz rokām. Zem tām viņš juta gludus koka dēļus. Klāja dēļus. Naktī čīkstēja takelāža. Rands gari nopūtās. Viņš bija uz “Šalts”. Tas bija garām… vismaz līdz citai naktij.
Nedomādams Rands iebāza mutē pirkstu. Sajutis asins garšu, jauneklis aizturēja elpu. Pēc tam viņš lēni pielika roku tuvu pie sejas, lai varētu to apskatīt blāvajā mēnesnīcā, un ieraudzīja pirksta galā riešamies asins lāsi. Asinis no ērkšķa dūriena.
Lai arī kā “Šalts” steidzās, tomēr uz priekšu pa Arinelli tā virzījās lēni. Pūta spēcīgs vējš, bet ne no vajadzīgajiem virzieniem. Kapteinis Domons bija pieprasījis palielināt ātrumu, tomēr kuģis vienalga vilkās uz priekšu gliemeža gaitā. Naktī vīrs kuģa priekšgalā ar spilgtu laternas gaismu bija raidījis signālu, stūrmanim izkliedzot dziļumu; tikmēr straume rimti nesa viņus lejup pret vēju. No klintīm Arinellē nebija jābaidās, bet sēkļu gan te netrūka; kuģis ar dubļos iegrimušu priekšgalu te varēja iestrēgt uz ilgu laiku līdz palīgu ierašanās brīdim. Protams, ja palīgi paspēja ierasties. Vīri airēja visu dienu no rītausmas līdz saulrietam, bet vējš cīnījās pretī, it kā gribēdams dzīt kuģi atpakaļ pa upi.