Krastam viņi netuvojās ne dienu, ne nakti. Beils Domons gan kuģi, gan apkalpi vadīja skarbi, šķendēdamies par pretvēju, sūkstīdamies par lēno gaitu. Apkalpi viņš gānīja par slaistiem pie airiem, vilka uz zoba par katru mazāko nieku. Savā zemajā balsī kapteinis trollokus attēloja kā desmit pēdu lielus briesmoņus viņu vidū uz klāja, kuri jūrniekiem pārplēsīs rīkles. Ar divām tādām dienām bija gana, lai ikviens no viņiem satrūktos. Pēc tam nāvīgās bailes no trolloku uzbrukuma pamazām noplaka un vīri sāka kurnēt, ka derētu izlocīt kājas krastā, tāpat arī sprieda par briesmām, kas kuģotājiem draud tumsā.
Apkalpes vīri īgņojās klusītēm, ar acs kaktiņu vērodami, vai kapteinis Domons nav pietiekami tuvu, lai sarunas dzirdētu, taču viņš, šķiet, saklausīja katru uz viņa kuģa izteikto vārdu. Tikko kāds iekurnējās, kapteinis klusēdams paņēma garo sirpjveida zobenu un uz tā asmens
aukstasinīgi uzkāra cirvi, kas tika atrasts uz klāja pēc uzbrukuma. Pēc tam viņš to visu uz stundu piestiprināja pie masta. Trolloku uzbrukumā cietušie sāka taustīt apsaitētos ievainojumus, un burkšķēšana pieklusa… vismaz uz dienu, līdz kāds no apkalpes atkal iedomājās, ka nu jau trolloki noteikti atrodas tālu aiz muguras, un viss sākās no gala.
Rands ievēroja, ka Toms Merilins turas pa gabalu no apkalpes vīriem, kad tie sāk sačukstēties un īgņoties, lai gan parasti sita uz pleca, plēsa jokus un bārstīja zobgalības, tā likdams pasmaidīt pat visnogurušākajam vīram. Menestrels piesardzīgi vēroja slepeno murmināšanu, vienlaikus visu uzmanību it kā pievēršot savas garkātainās pīpes iedegšanai, arfas noskaņošanai vai nekā nedarīšanai; vienīgi apkalpei viņš šķietami neveltīja ne vismazāko ievērību. Rands nesaprata, kāpēc. Viri, šķiet, vainoja ne jau viņu trijotni, kas, trolloku vajāta, uzradās uz klāja, bet drīzāk Floranu Gelbu.
Pirmajā dienā vai divās Gelba muskuļoto augumu gandrīz vienmēr varēja manīt kāda apkalpes vīra sabiedrībā, kuru viņam bija izdevies ievilkt stūri. Viņš klāstīja savu viedokli par to nakti, kad uz klāja uzkāpa Rands un pārējie. Gelba stāstījums virzījās no aurošanas līdz vaimanām un atkal uz auriem, rādot uz Tomu vai Matu, bet sevišķi uz Randu; viņš allaž sašķobīja lūpas, cenzdamies visu vainu uzvelt jaunekļiem.
- Viņi ir svešinieki, Gelbs apgalvoja klusītēm un paturēdams acīs kapteini. Kas mums par viņiem zināms? Kopā ar šiem ieradās trolloki, tas arī viss. Viņi sadarbojas.
- Apžēliņ, Gelb, apklusti! atņurdēja vīrs ar bizītē sapītiem matiem un zilas zvaigznītes tetovējumu uz vaiga. Basām kājām, tīdams ritulī virvi uz klāja, viņš pat nepaskatījās uz Gelbu. Basām kājām staigāja visi jūrnieki par spīti aukstumam, jo zābakos uz mitrā klāja varēja paslīdēt. Sauc savu māti par Melndraugu, ja ļaušu tev malt tukšu! Atšujies! Uzspļāvis uz Gelba kājas, viņš atkal sāka ņemties ar virvi.
Visa apkalpe atcerējās, ka Gelbs nebija stāvējis sardzē, un vīrs ar bizīti viņam atbildēja vispieklājīgāk no visiem. Neviens pat nevēlējās strādāt kopā ar Gelbu. Viņš attapās, ka ir pazemināts pildīja savrupus uzdevumus, darīja visus netīros darbus, piemēram, kambīzē ar skrāpi berza taukainus podus, uz vēdera līda tilpnēs meklēt sūces, kurās gadiem ilgi bija krājušās gļotas. Necik ilgi, un Gelbs ne ar vienu vairs nerunāja. Vīra mugura aizsargājoties uzkumpa, un aizvainota klusēšana kļuva par viņa
ieradumu. Jo vairāk viri uz Gelbu skatījās, jo aizvainotāku ģīmi viņš rādīja, kaut arī pretī saņēma tikai un vienīgi ņurdēšanu. Tomēr, tiklīdz Gelba skatiens apstājās pie Randa, Mata vai Toma, pār viņa gardeguņa seju pārslīdēja slepkavnieciska ēna.
Kad Rands ieminējās Matam, ka Gelbs agri vai vēlu viņiem sagādās nepatikšanas, draugs, pārlaidis skatienu kuģim, atbildēja: Bet vai tad mēs kādam te varam uzticēties? Kaut vienam? Pēc tam Mats devās meklēt vietiņu vienatnei, cik jau nu viens varēja būt uz kuģa, kurš no priekšgala līdz pakaļvadnim ar stūres airiem nebija ne trīsdesmit soļu garš. Rands domāja, ka pēc nakts Šadarlogotā Mats pārāk daudz laika pavada vientulībā.
Toms ieteicās: Nepatikšanas ja tās būs nenāks no Gelba puses, puis. Vismaz pagaidām ne. No apkalpes neviens viņu neatbalstīs, un kaut ko uzsākt vienam šim pietrūks dūšas. Bet pārējie…? Domons, šķiet, ir teju vai pārliecināts, ka trolloki vajā tieši un personiski viņu, bet citi sāk domāt, ka briesmas palikušas pagātnē. Varbūt nosprieduši, ka nu jau pietiek. Viņiem ir līdz kaklam, tā gan! Toms paraustīja ielāpaino apmetni, un Randam šķita, ka menestrels pārbauda paslēptus nažus, savu otro labāko komplektu. Ja viņi sadumposies, puis, tad pasažierus dzīvus neatstās. Karalienes likums tik tālu no Kēmlīnas varbūt nav spēkā, bet pat ikkatrs pilsētas galva kaut ko darītu. Tad arī Rands sāka nemanīti vērot apkalpes vīrus.
Toms deva savu artavu, novēršot apkalpes uzmanību no dumpja. Katru rītu un vakaru viņš stāstīja stāstus, krietni vien tos izpušķodams, bet pa vidu spēlēja visas dziesmas, ko vīri pieprasīja. Lai pierādītu, ka Rands un Mats grib kļūt par menestrela mācekļiem, Toms ik dienu atlicināja laiku mācību stundām, un arī tās izklaidēja apkalpi. Protams, viņš nedz vienam, nedz otram neļautu pieskarties arfai, un puišu flautas spēles nodarbības vismaz sākumā lika apkalpes vīriem sāpīgi viebties vai izsauca smieklus, kaut arī visi spieda pie ausīm plaukstas.
Menestrels palīdzēja zēniem apgūt vieglākos nostāstus, vienkāršu akrobātiku un, protams, žonglēšanu. Mats sūrojās, ka Toms ir pārlieku prasīgs, bet menestrels tik pūta ūsās un nikni paglūnēja.
- Puis, nezinu gan, kā rotaļājoties var kaut ko iemācīt. Es vai nu mācu, vai nemācu. Paklau! Pat lauku ķirbim jāprot nostāties uz rokām. Augšā, augšā!
Apkalpes viri, kas tajā brīdī bija brīvsolī, allaž spiedās ap trijotni. Daži Toma mācību stundās paši centās iemēģināt roku, smejoties par savu neveiklību. Gelbs stāvēja savrup, drūmi vērodams un visus ienīzdams.
Katru dienu labu laiku Rands pavadīja, atspiedies pret margām un raugoties uz krastu. Viņš gan īpaši negaidīja, ka tur pēkšņi parādīsies Egvēna vai kāds cits no savējiem, taču kuģis slīdēja tik lēni, ka dažbrīd viņš cerēja gan. Kuģi jāšus varētu panākt, pārāk nesteidzoties. Ja viņi ir izbēguši. Ja viņi vēl ir dzīvi.
Upe viļņojās, un tajā nemanīja nedz vismazāko dzīvības pazīmi, nedz kādu laivu; te bija vienīgi “Šalts”. Tomēr nevarētu teikt, ka nebija nekā, ko redzēt un par ko pabrīnīties. Pirmās dienas vidū Arinelle aptuveni pusjūdzi tālu vijās starp stāviem krastiem. Visa šī posma garumā klintīs bija izcirsti tēli vīrieši un sievietes simt pēdu augsti, un kroņi galvās apliecināja, ka tie ir karaļi un karalienes. Šajā karaliskajā procesijā nebija divu vienādu tēlu, un pirmo no pēdējā šķīra daudzi gadi. Vējš un lietus bija nogludinājis tēlus ziemeļu pusē, gandrīz izdzēšot sejas pantus, bet, jo tālāk uz dienvidiem, jo sejas un detaļas kļuva skaidrāk saskatāmas. Statuju kājas apņēma upe, noskalojusi tās līdz gludiem akmens gabaliem, ja vien no tām kas vispār bija atlicis pāri. Nez cik ilgi tās jau te stāv, Rands prātoja, cik gadu upei vajag, lai tā sagrauztu klinti? Neviens no apkalpes vīriem neatrāvās no darba, labi, ja uzmeta mirkli, antīkos grebumus viņi bija redzējuši ne vienu reizi vien.