Kādu dienu austrumu krasts atkal pārvērtās līdzenā pļavā, ko posmu pa posmam sašķēla krūmu puduri, un tad tālumā kaut kas iemirdzējās saulē. Kas tas varētu būt? Rands skaļi brīnījās. Izskatās pēc metāla.
Tobrīd garām gāja kapteinis Domons; viņš apstājās un samiedza acis pret mirdzošo punktu. Varētu būt metāls, viņš sacīja. Kapteiņa mutē vārdi vēl aizvien saplūda kopā, taču Rands jau sāka viņu saprast bez minēšanas. Metāla tornis. Esmu redzējis tuvumā, zinu. Upes tirgoņi to izmanto kā orientieri. Pašreizējā ātrumā pēc desmit dienām sasniegsim Balto tiltu.
- Metāla tornis? Rands pārjautāja, un Mats viņš sēdēja, sakrustojis kājas un atspiedis muguru pret mucu, atrāvās no domām un saausījās.
Kapteinis pamāja. Kā ta’! Spīdīgs tērauds gan pēc skata, gan pēc taustes, bez neviena rūsas plankuma. Divsimt pēdu augsts, tā ja, apkārtmērs kā mājai, taču bez izkārtnes, un arī ieeju nemūžam neatrast.
- Varu derēt, ka tornī paslēpti dārgumi, Mats noteica. Piecēlies jauneklis skatījās uz torni tālumā, upei nesot “Šalti” tam garām. Tāda būve noteikti celta, lai kalpotu vērtību sargāšanai.
- Tā varētu būt, puis, kapteinis noducināja. Tomēr pasaulē ir arī vēl neparastākas vietas. Tremalkingā, vienā no Jūras tautas salām, no kalna paceļas piecdesmit pēdu augsta akmens plauksta, kas tur kristāla lodi kuģa lielumā. Ja kaut kur ir dārgumi, tad zem šī kalna, taču salas iedzīvotāji nevēlas piedalīties rakšanā un Jūras tautai rūp vien kuģošana un sava izredzētā Koramoora meklēšana.
- Es gan raktu, Mats sacīja. Cik tālu ir līdz tai… Tremalkingai? Priekšā spožajam tornim aizslīdēja koku puduris, bet jauneklis skatījās, it kā vēl aizvien to redzētu.
Kapteinis Domons purināja galvu. Nē, puis, ne jau dārgumu dēļ vērts apskatīt pasauli. Nav peļami atrast riekšavu zelta vai kāda miruša karaļa dārgakmeņus, taču no apvāršņa līdz apvārsnim tevi vilina neparastais. Stāsta, ka Tančiko, Aritas okeāna ostā, Leģendu laikmetā tika uzcelta daļa no Panarkas pils. Un tur ir mūris ar frēzi, kurā attēloti dzīvnieki, kādus nav redzējis neviens cilvēks pasaulē.
- Jebkurš bērns var uzzīmēt dzīvnieku, kādu neviens nav redzējis, Rands sacīja, bet kapteinis tikai nosmīkņāja.
- Kā ta’, puis, var jau gan. Bet vai bērns izgatavos zvēru kaulus? Tančiko tie ir, salikti kopā tieši tā, kāds bija zvērs. Kauli atrodas Panarkas pils daļā, kur katrs var ieiet un apskatīties. Ārdījums aiz sevis atstāja tūkstošiem brīnumu; pēc tam radās pusducis vai pat vairāk impēriju, no kurām dažas bija Artūra Vanagspārna sāncenses, un katra pēc sevis atstāja kaut ko redzēšanas un atklāšanas vērtu. Gaismas nūjiņas, dzeloņmežģīnes un sirdsakmeni. Salu klāj kristāla režģis, un, kad uzaust mēness, režģis zum. Ieplakas dziļumā ir kalns, un tā centrā paceļas simt soļu augsta sudraba smaile. Visi, kas pienāk tai tuvāk par jūdzi, mirst. Jūras dzelmē atdusas rūsainas atlūzas un šķembas, un lietas, kuru nosaukumi nav minēti pat vissenākajās grāmatās. Šo to pats esmu savācis. Jūs tādas lietas ne sapnī neesat redzējuši, no tik daudzām vietām, ka to apskatīšanai vajadzētu desmit mūžus. Tas ir neparastais, kas sauc uz priekšu.
- Smilšu kāpās mēs izrakām kaulus, Rands lēni sacīja. Savādus kaulus. Tur bija daļa no zivs manuprāt, tā bija zivs -, kas savulaik bijusi jūsu kuģa lielumā. Daži gan teic, ka rakšana kalnos piesauc nelaimi.
Kapteinis asi viņu uzlūkoja. Tikko kā devies ceļā un jau domā par mājām, puis? Pasaule tev iemetīs āķi lūpā. Sāksi dzīties pēc saulrieta pagaidi, gan pats redzēsi… un, ja kādreiz atgriezīsies mājās, ar ciematu tev vairs nepietiks, tas tevi nenoturēs.
- Nē! Rands iztrūkās. Kad viņš pēdējo reizi bija domājis par mājām, par Emondāri? Un par Tamu? Droši vien diezgan sen. Šķita, ka jau aizritējuši mēneši. Kādudien, kad varēšu, es atgriezīšos mājās. Audzēšu aitas kā… mans tēvs, un, ja vairs nekur citur nedošos, tas notiks jau pavisam drīz. Vai ne, Mat? Līdzko varēsim, dosimies mājās un aizmirsīsim pat par visu šo brīnumu eksistenci.
Ar acīm redzamu piepūli Mats atrāva skatienu no gaistošā torņa.
- Ko? Ak! Jā, protams! Mēs dosimies mājās. Protams! Draugs pagriezās, lai ietu, un Rands dzirdēja, ka viņš klusi murmina: Varu derēt viņš vienkārši negrib, lai kāds cits dodas pēc dārgumiem. Mats neaptvēra, ka citi viņu dzird.
Ceturtajā ceļojuma dienā pa upi Rands jau bija masta galā sēdēja uz balstgala, ietinis kājas takelāžā. “Šalts” vienmērīgi slīdēja pa upi, taču piecdesmit pēdu augstumā virs ūdens lai arī cik līdzena bija kuģa gaita masts ar plašu atvēzienu šūpojās turp un atpakaļ. Rands atgāza galvu un smējās vējā, kas brāzmoja viņam sejā.
Airi bija izvilkti, un no augšas kuģis atgādināja zirnekli ar divpadsmit kājām, kas rāpjas pa Arinelli. Rands jau agrāk bija kāpis tik augstu kokos Divupē, taču te nebija zaru, kas aizsegtu skatu. Vīri uz klāja airēja, citi, nometušies uz ceļgaliem, berza dēļus ar akmeņiem, vēl citi darbojās ar virvēm un noņēmās ap lūku vākiem. No augšas viss izskatījās tik ērmoti, tāds kā saplacināts, un jau vairākas stundas Rands ķiķinādams vēroja klāju.
Paskatījies lejup, puisis vēl aizvien ieķiķinājās, bet nu jau viņš vēroja garām slīdošos upes krastus. Pēc visa spriežot, apkārt bija mierīgi, vienīgi masts, protams, šūpojās turp un atpakaļ, un krasti lēni peldēja projām, kokiem un pakalniem maršējot abpus upei. Rands bija kluss, un viņam garām kustējās visa pasaule.
Pēkšņa impulsa rosināts, jauneklis attina masta takelāžu no kājām un, iepletis rokas un kājas uz abām pusēm, mēģināja noturēties uz masta balsta. Pēc trim pilniem vēzieniem viņš beidzot zaudēja līdzsvaru. Vicinādams rokas un kājas, Rands krita uz priekšu un ieķērās priekšmastā. Abpus mastam izstieptām kājām, ar rokām turēdamies vienīgi pie takelāžas, Rands smējās. Lieliem malkiem kampdams svaigu, aukstu vēju, viņš aizrautīgi smējās.
- Puis! atskanēja Toma aizsmakusi balss. Puis, ja vēlies lauzt savu muļķa sprandu, lūdzu, pacenties neuzkrist man virsū!
Rands pameta skatienu lejup. Mazliet zemāk, ieķēries virvēs, no pāris pēdu attāluma uz viņu drūmi raudzījās Toms. Tāpat kā Rands, arī menestrels bija atstājis apmetni lejā. Tom! Rands līksmi iesaucās.
- Kad tad tu te uzrāpies?
- Kamēr tu nelikies ne zinis par tiem, kuri tevi no lejas sauc. Sasodīts, puis, tagad visi domās, ka esi sajucis prātā!
Atkal paraudzījies lejup, Rands bija pārsteigts, jo visi uz viņu skatījās. Visi, izņemot Matu viņš sakrustotām kājām sēdēja kuģa priekšgalā, ar muguru pret mastu. Pat vīri pie airiem bija pacēluši skatienu un airēja saraustīti. Neviens par to viņus nebāra. Rands pagrieza galvu un gar roku paskatījās uz kuģa pakaļgalu. Pie stūres rata stāvēja kapteinis Domons, brangās dūres iespiedis gurnos un nikni glūnēdams uz masta galu. Rands smaidot pagriezās pret Tomu. Vai gribi, lai kāpju lejā?
Toms sparīgi pamāja ar galvu. Es prastu to novērtēt.
- Labi. Ieķēries priekšmastā, Rands no masta gala metās uz priekšu lejup. Kad kritiens spēji aprāvās un puisis, satvēris priekšmastu, sašūpojās, viņš dzirdēja aprautu lāstu. Toms nikni blenza, pastiepis roku, lai viņu noķertu. Rands atkal viņam uzsmaidīja. Es jau lecu!
Parāvis kājas augšup, Rands vienu ceļgalu aizāķēja aiz resnas virves, kas savienoja mastu ar kuģa pakaļgalu, pēc tam iespieda virvi elkonī un beigās izlaida to no rokām. Lēnām, taču arvien ātrāk jauneklis slīdēja lejup. Gandrīz kuģa pakaļgalā viņa kājas beidzot pieskārās klājam tieši Mata priekšā. Lai nezaudētu līdzsvaru, viņš spēra soli uz priekšu un, plati iepletis rokas, pagriezās pret kuģi tieši tāpat kā Toms pēc akrobātikas trika demonstrēšanas.