No apkalpes puses atskanēja šķidri aplausi, bet Rands pārsteigts skatījās uz Matu un priekšmetu draugam rokās, ko viņš zem sevis slēpa no
pārējiem. Tas bija līks duncis zelta makstī, kurā bija iestrādāti sveši simboli. Spalu apvija smalka zelta stieple, rotāta ar rubīniem, tik lieliem kā Randa īkšķa nags, bet spala sānos vijās zeltzvīņu čūskas atieztiem indes zobiem.
Mats slidināja dunci iekšā un ārā no maksts. Aizvien ar to niekodamies, viņš lēni pacēla galvu. Puiša acis vērās tālumā. Bet tad tās pēkšņi pievērsās Randam. Sarāvies Mats pagrūda dunci zem apmetņa.
Rands pietupās un sakrustoja rokas uz ceļgaliem. Kur tu to izrāvi? Mats neatbildēja, vien aši pameta skatienu visapkārt, lai pārliecinātos, vai tuvumā neviena nav. Kā par brīnumu, viņi bija divi vien. Šadarlogotā taču to nepaņēmi, vai ne?
Mats raudzījās uz viņu. la ir tava vaina. Tava un Perina! Jūs abi aizvilkāt mani projām no dārgumiem, taču man rokās bija duncis. Mordets to man neiedeva. Es pats dunci paņēmu, tāpēc Moirainas brīdinājumi par viņa dāvanām neskaitās. Tu taču nevienam neteiksi, Rand? Viņi var mēģināt to nozagt.
- Es nevienam neteikšu, Rands apsolīja. Kapteinis Domons, manuprāt, ir godīgs, taču par citiem es negalvoju, sevišķi jau par Gelbu.
- Nesaki nevienam, Mats uzstāja. Nedz Domonam, nedz Tomam, nevienam! No emondāriešiem esam palikuši tikai mēs ar tevi, Rand. Mēs nevaram atļauties uzticēties citiem.
- Viņi ir dzīvi, Mat. Gan Egvēna, gan Perins. Es zinu, ka viņi abi ir dzīvi. Mats izskatījās sakaunējies. Bet par tavu noslēpumu es klusēšu. To zināsim tikai mēs abi. Tagad mums vismaz nebūs jāuztraucas par naudu. Varēsim dunci pārdot un uz Tarvalonu ceļosim kā kungi.
- Protams, Mats pēc brīža atbildēja. Ja vajadzēs. Taču bez manas ziņas nevienam neko nesaki!
- Es taču apsolīju. Paklau vai kopš ierašanās uz kuģa tu naktīs redzi sapņus? Kā Bērlonā? Līdz šim man nebija izdevības pajautāt, lai to nedzirdētu vēl vismaz seši cilvēki.
Mats aizgrieza galvu un no sāniem uzlūkoja Randu. Varbūt.
- Kā lai to saprot varbūt? Vai nu redzi, vai neredzi.
- Labi jau labi, redzu. Bet es negribu par to runāt. Nevēlos par to pat domāt. No tā nebūs nekāda labuma.
Nedz viens, nedz otrs vairs nepaguva pateikt ne vārda, jo pa klāju soļoja Toms, pār roku pārsviedis apmetni. Vējš raustīja menestrela baltos
matus, viņa garās ūsas spurojās kā sari. Man izdevās iestāstīt kapteinim, ka tu neesi traks, viņš paziņoja. Pateicu, ka tas bija iekļauts mūsu mācību programmā. Saņēmis priekšmasta vanti, Toms to papurināja.
Tavi stulbie triki ar slīdēšanu pa virvi izdevās, taču tev patiešām paveicās, ka nenolauzi savu muļķa sprandu.
Randa skatiens aizslīdēja līdz priekšmastam un tālāk uz masta galu, un tad puiša mute pavērās. Viņš bija nošļūcis tādu gabalu! Un sēdējis pašā galā…
Pēkšņi jauneklis ieraudzīja sevi masta galā ar plati ieplestām rokām un kājām. Rands smagi apsēdās, daudz netrūka, ka būtu nogāzies plakaniski uz muguras. Toms domīgi raudzījās uz viņu.
- Nemaz nezināju, ka tev tādā augstumā nereibst galva, puis. Varbūt varēsim ko tamlīdzīgu izspēlēt Iliānā vai Eboduārā, vai pat Tērā. Dienvidu lielpilsētās ļaudīm patīk virves staigātāji un gaisa akrobāti.
- Mēs dosimies uz… Pēdējā mirklī Rands atcerējās, ka jāpaskatās visapkārt, vai tuvumā kāds nenoklausās. Vairāki apkalpes vīri viņus vēroja, arī Gelbs glūnēja, kā jau allaž, bet neviens neko nedzirdēja. … uz Tarvalonu, viņš pabeidza. Mats paraustīja plecus, it kā viņam būtu vienalga, kurp doties.
- Šobrīd es tā domāju, puis. Toms iekārtojās viņiem blakus. Bet rīt… kas to lai zina? Rau, tāda ir menestrela dzīve! Viņš izvilka no platajām piedurknēm riekšavu krāsainu bumbiņu. Tā kā esmu tevi novilcis lejā no mākoņiem, pažonglēsim ar trim bumbiņām.
Randa skatiens aizpeldēja līdz masta galam, un viņš nodrebēja. Kas ar mani notiek? Gaisma, kas? Man jānoskaidro. Man jātiek līdz Tarvalonai, kamēr vēl patiešām neesmu sajucis prātā!
Divdesmit piektā nodaļa
Pārceļotāji
V
ārajā saules gaismā Bela soļoja uz priekšu mierīgi, it kā trīs viņai
blakus skrienošie vilki būtu tikai ciemata suņi, tomēr brīdi pa
brīdim ķēve izvalbīja acis tā, ka bija redzami vien baltumi; tas
liecināja, ka jūt viņa gluži ko citu. Egvēna Belas mugurā izskatījās tikpat
nelāgi. Ar acs kaktiņu meitene nemitīgi vēroja vilkus un dažreiz seglos
pagriezās, lai paraudzītos visapkārt. Perins bija pārliecināts, ka Egvēna
ar skatienu meklē pārējos vilkus, lai gan tad, kad viņš par to ieminējās,
meitene nikni noliedza bailes no vilku sekošanas, noliedza uztraukumu
par plēsoņu baru un to nodomiem. Egvēna to visu noliedza un turpināja
modri vērot apkārtni, nervozi laizīdama lūpas.
Pārējie vilki bija tālu jo tālu. Perins to varētu viņai pateikt. Bet kāds no tā būtu labums, pat ja Egvēna man noticētu? Un sevišķi, ja noticētu. Jauneklim nenāca ne prātā atvērt čūsku kurvi, ja vēl varēja to nedarīt. Viņš negribēja ne domāt, kā to zina. Priekšā auļoja vīrs kažokādās, dažbrīd pats izskatīdamies pēc vilka; viņš ne reizi neparaudzījās apkārt, kad uzradās Lāsumainā, Lēkātājs un Vējš, bet arī viņš zināja.
Torīt pamodušies mazā gaismiņā, emondārieši ieraudzīja, ka Eliass jau gatavo truša cepeti un teju vai bezkaislīgi vēro viņus pār garo bārdu. No vilkiem bija manāmi tikai Lāsumainā, Lēkātājs un Vējš. Palsajā rītausmā zem lielā ozola vēl kavējās ēnas, un kailie koki atgādināja līdz kauliem nodīrātus pirkstus.
- Viņi tepat vien ir, Eliass atbildēja, kad Egvēna jautāja, kur aizgājuši pārējie vilki. Netālu, lai vajadzības gadījumā varētu mums palīdzēt. Tomēr pietiekami tālu, lai izvairītos no cilvēku ķezām, ja tādas atgadītos.
Kur divi cilvēki tur agri vai vēlu rodas nepatikšanas. Ja vajadzēs, viņi būs klāt.
Perinām kaut kas iekutējās prāta stūrītī, plēšot nost gabalu ceptā truša. Tik tikko apjaušama norāde. Protams! Vilki ir tur… Karstais kumoss mutē piepeši zaudēja garšu. Perins paņēma bumbuļus, kurus Eliass bija izcepis oglēs; garšoja pēc rāceņa, bet viņš bija zaudējis ēstgribu.
Viņiem turpinot ceļu, Egvēna uzstāja, ka zirga mugurā jāsēž visiem pēc kārtas; Perins pat nemēģināja iebilst.
- Pirmā jāsi tu, viņš Egvēnai sacīja.
Viņa pamāja ar galvu. Bet pēc tam jūs, Elias!
- Manis paša kājas ir labas diezgan, Eliass atteica. Virs paskatījās uz Belu, un ķēve izbolīja acis, it kā arī viņš būtu vilks. Turklāt nedomāju, ka viņa grib mani nest savā mugurā.
- Muļķības, Egvēna stingri sacīja. Nav jēgas par to strīdēties. Prātīgāk būs jāt visiem pēc kārtas, pa gabaliņam. Jūs taču pats teicāt, ka mums vēl tāls ceļš priekšā.
- Es teicu nē, meitenīt!
Egvēna dziļi ievilka elpu, un Perins prātoja, vai viņai izdosies terorizēt Eliasu tāpat kā viņu, bet tad puisis ieraudzīja, ka meitene stāv muti vaļā un ne vārda nesaka. Eliass skatījās uz Egvēnu, vienkārši skatījās ar savām dzeltenajām vilka acīm. Viņa atkāpās soli no raupjā vīrieša, aplaizīja lūpas un atkāpās vēl tālāk. Iekams Eliass aizgriezās, Egvēna jau bija atmuguriski aizgājusi līdz savai Belai un kāpa ķēvei mugurā. Kad Eliass sāka vest viņus dienvidu virzienā, Perinām šķita, ka arī smaida viņš gluži kā vilks.