Tā viņi bija ceļā trīs dienas, no rīta līdz vakaram gan iedami, gan jādami uz dienvidiem un austrumiem, apstādamies vien tad, kad sabiezēja krēsla. Eliass, šķiet, nicināja pilsētnieku steigu, bet, ja bija kaut kur jādodas, negribēja zaudēt laiku.
Trīs vilkus redzēja reti. Ik nakti tie brītiņu kavējās pie uguns, dažreiz uz mirkli rokas attālumā parādījās ari dienā, kad viņus gaidija vismazāk, un tāpat ari pazuda. Tomēr Perins zināja, ka vilki tepat vien ir, un zināja ari, kur tieši. Viņš zināja, kad vilki izlūko ceļu priekšā un kad vēro, kas notiek ceļiniekiem aiz muguras. Zināja, kad vilki atstāj bara ierastās medību vietas un Lāsumainā sūta tos atpakaļ, lai pārējie viņu pagaida. Savureiz vilku trijotne izgaisa no Perina prāta, bet jau labu brīdi pirms pelēču uzrašanās viņš juta, ka tie atgriezīsies. Pat tad, kad koki atkāpās šur
tur izsvaidītu puduru priekšā tos citu no cita šķira platas pērnās zāles joslas -, vilki kā rēgi nevēlējās tikt ieraudzīti. Tomēr Perins jebkurā brīdi varēja ar pirkstu norādīt viņu atrašanās vietu. Puisis nespētu izskaidrot, kā to zina, un viņš centās sev iestāstīt, ka tie ir tikai iztēles triki, bet nesekmīgi. Viņš zināja, un viss, tieši tāpat kā Eliass.
Lai ari kā Perins centās aizmirst vilkus, tie tāpat iezagās puiša domās. Bālzamons kopš tikšanās ar Eliasu un vilkiem viņam sapņos vairs nerādījās. Sapņot Perins sapņoja cik nu pamodies atcerējās par ikdienišķām lietām, kā būtu sapņojis mājās… pirms Bērlonas… pirms Ziemvakara. Parasti sapņi, tikai visos bija arī kaut kas jauns. Katrā sapnī, ko Perins atcerējās, viņš atlieca muguru Luhana kunga smēdē un noslaucīja no sejas sviedrus vai arī atgriezās no dančiem Zaļienā ar ciemata meitenēm, vai pacēla galvu no grāmatas, sēdēdams pie pavarda. Vienalga, vai viņš bija laukā vai zem jumta, turpat pie viņa rokas allaž bija vilks. Vienmēr turpat bija vilka mugura, un Perins skaidri zināja (sapni tas šķita pavisam dabiski), ka pat pie Alsbetas Luhanas pusdienu galda vilka dzeltenās acis vēro, kas var nākt, un, ja arī kas atgadītos, pelēcis viņu aizsargātu. Tikai nomodā tādi sapņi šķita dīvaini.
Viņi bija ceļā jau trīs dienas. Lāsumainā, Lēkātājs un Vējš nesa trušus un vāveres, bet Eliass rādīja augus, no kuriem dažus Perins pazina un kurus varēja ēst. Vienreiz teju vai no Belas pakavu apakšas izlēca trusis, un Perins nepaguva ne ielikt lingā akmeni, kad Eliass pēc divdesmit soļiem ar savu garo nazi jau bija to nodūris. Citkārt Eliass atnesa ar loku lidojumā nomedītu treknu fazānu. Tagad viņi ēda daudz labāk, nekā ceļodami divatā, tomēr Perins labprāt atkal baudītu nabadzīgākas maltītes citā sabiedrībā. Viņš nezināja, kā jūtas Egvēna, bet pats labprāt badotos, ja vien varētu iztikt bez vilku klātbūtnes. Bija trešās dienas pēcpusdiena.
Tālumā, krietnas četras jūdzes priekšā, stiepās koku rinda; tie bija lielāki koki nekā vairums ceļā redzēto. Saule slīga zemo debesu rietumu pamalē, no labās puses mezdama slipas ēnas; sacēlās vējš. Perins sajuta, ka vilkiem apnicis slapstīties cilvēkiem aiz muguras un tie nesteidzīgi dodas uz priekšu. Pelēči nedz saoda, nedz redzēja ko bīstamu. Bija Egvēnas kārta jāt uz Belas. Vajadzēja meklēt vietu nakts apmetnei, un biezais pamežs šķita kā radīts šim nolūkam.
Kad ceļinieki jau bija tuvāk pie kokiem, no ēnām izmetās trīs mastifi ar platiem purniem, lieli kā vilki un pat vēl smagāki par tiem, atieztiem
zobiem skaļi rūkdami un ņurdēdami. Izskrējuši atklātā laukā, mastifi pēkšņi apstājās, taču no trijotnes viņus šķīra ne vairāk kā trīsdesmit pēdu; suņu tumšajās acīs liesmoja slepkavnieciska uguns.
Bela, būdama tuvu prāta aptumsumam jau vilku dēļ, iezviedzās un gandrīz izsvieda no segliem Egvēnu, bet Perins tūlīt sāka griezt ap galvu lingu. Ar cirvi pret mastifiem nebija ko iesākt, bet akmens ribās piespiedīs bēgt visnegantāko suni.
Eliass pamāja viņam ar roku, nenovērsdams skatienu no stīvkājiem suņiem. Kuš! Šobrīd neko nedari!
Perins apjucis saviebās, tomēr lingu grieza arvien lēnāk, līdz beigās tā nokrita viņam gar sāniem. Egvēnai izdevās savaldīt Belu, un nu gan meitene, gan ķēve bažīgi vēroja suņus.
Mastifu spalva bija sacēlusies stāvus, ausis bija atglaustas atpakaļ, bet rūcieni atgādināja zemestrīci. Piepeši Eliass pacēla pirkstu plecu augstumā un sāka svilpot, skaļi un griezīgi; svilpošana kļuva arvien spalgāka un spalgāka, tā nerimās. Rūkoņa tā kā aprāvās. Mastifi kāpās atpakaļ, smilkstēdami un grozīdami galvas, it kā gribētu bēgt, bet kāds viņus turētu. Suņu acis bija kā piekaltas Eliasa pirkstam.
Vīrs lēnītēm nolaida roku, un līdz ar šo kustību svilpošana kļuva arvien klusāka. Suņi sekoja rokas kustībai, līdz beidzot apgūlās uz zemes, izkāruši mēles. Trīs astes luncinājās.
- Redzat, Eliass teica, iedams pie suņiem, te ieročus nevajag. Mastifi laizīja viņam rokas, bet vīrs kasīja suņu platās galvas un glaudīja aiz ausīm. Viņi izskatās ļaunāki, nekā patiesībā ir. Suņu pienākums ir mūs aizbaidīt, un viņi mums nekostu, ja mēs netuvotos kokiem. Lai nu kā, par to vairs nav jāuztraucas. Varam nokļūt līdz tuvākajam krūmājam, iekams satumsīs.
Perins paskatījās uz Egvēnu; meitenes mute bija vaļā. Viņš aizvēra savējo, zobi noklakstēja vien.
Vēl aizvien glaudīdams suņus, Eliass pētīja koku rindu. Tie noteikti ir tuathani. Pārceļotāji. Jaunieši neizpratnē skatījās uz Eliasu, un viņš piebilda: Meistarotāji.
- Meistarotāji? Perins iesaucās. Vienmēr esmu gribējis satikt Meistarotājus! Dažkārt viņi iekārto apmetnes Tarenas pārceltuves otrā krastā, taču Divupē, cik zinu, nav bijuši. Es nezinu, kāpēc.
Egvēna pavīpsnāja. Varbūt tāpēc, ka Tārenas pārceltuves ļautiņi ir tādi paši zagļi kā Meistarotāji. Nešaubos, ka galu galā viņi cits citam izzagtu acis no pieres. Eliasa kungs, ja tuvumā ir Meistarotāji, vai mums nevajadzētu doties projām? Mēs taču negribam, lai nolaupa Belu un… nekā cita mums nav, un kurš tad nezina, ka Meistarotāji zog itin visu?
- Ieskaitot mazus bērnus? Eliass sausi jautāja. Nolaupa mazus bērnus un tamlīdzīgi? Viņš nospļāvās, un Egvēna pietvīka. Bija dzirdētas baumas par mazuļu zagšanu, taču visbiežāk no Senna Buijes, Koplinu vai Kongāru mutēm. Citus nostāstus zināja visi. Meistarotāji man dažreiz uzdzen nelabumu, taču viņi nezog vairāk kā citi. Pat mazāk nekā dažs labs mans paziņa.
- Driz jau būs tumšs, Elias, Perins atgādināja. Mums kaut kur jāapmetas. Kāpēc gan ne šeit, ja viņi mūs pieņems? Luhana kundzei Meistarotājs bija salabojis katlu, un viņa sacīja tas esot labāks nekā jauns. Luhana kungs diez cik priecīgs nebija, ka sieva cildina Meistarotāja darbu, bet Perins gan gribēja redzēt, kā to paveic. Taču jauneklim šķita, ka Eliass nezin kāpēc to nevēlas. Vai ir kāds iemesls, kāpēc mēs nevaram šeit palikt?
Vīrs papurināja galvu, taču viss bija skaidri redzams viņa plecu izliekumā un sakniebtajās lūpās. Var jau! Tikai neklausieties viņu runās. Muld visādas muļķības. Pārceļotāji lielākoties nav diez cik precīzi, tomēr dažkārt uzvedas kā īsti burta kalpi, tāpēc rīkojieties tāpat kā es. Un savus noslēpumus paturiet pie sevis! Nav nekādas vajadzības atklāt tos visai pasaulei.
Eliass veda jauniešus gar kokiem, un suņi skrēja blakus, luncinādami astes. Perins sajuta, ka vilki palēnina soli, un zināja, ka līdzi tie nenāks. No suņiem vilki nebaidījās viņi tos nicināja, jo suņi bija atteikušies no brīvības, lai varētu gulēt pie uguns, taču no cilvēkiem vairījās.