Eliass soļoja pašpārliecināti, it kā zinātu ceļu, un tad koku audzes vidū izklaidus starp ozoliem un ošiem kļuva redzami Meistarotāju rati.
Kā jau visi emondārieši, arī Perins bija daudz dzirdējis par Meistarotājiem, kaut arī nevienu nebija saticis; viņu apmetni puisis bija iedomājies tieši tādu. Meistarotāju rati bija mājiņas uz riteņiem garas, lakotas un spilgti krāsotas dēļu kastes, sarkanas un zilas, dzeltenas un zaļas un vēl dažās krāsās, kuru nosaukumus Perins nezināja. Pārceļotāji ņēmās ar garlaicīgajiem ikdienas darbiem: gatavoja ēdienu, šuva, pieskatīja bērnus,
laboja zirglietas. Viņu apģērbs bija vēl krāsaināks nekā rati un šķita izvēlēts uz labu laimi; dažkārt apmetnis un pusgarās bikses vai kleita un lakats bija sakombinēti tā, ka skatoties sāpēja acis. Šie ļaudis atgādināja tauriņus lauku puķu pļavā.
Četri pieci vīri dažādās apmetnes vietās spēlēja vijoli un flautu, un daži Pārceļotāji laidās dejā kā varavīkšņoti kolibri. Pie ugunskuriem vārījās ēdiens, turpat skraidīja un rotaļājās bērni un suņi tādi paši mastifi kā tie, kas bija izskrējuši pretī ceļotājiem. Bērni raustīja tos aiz ausīm, kāpa mugurā, un milzīgie suņi visu mierīgi pacieta. Trijotne blakus Eliasam, mēles izkāruši, raudzījās uz bārdaino svešinieku kā uz vislabāko draugu. Perins nogrozīja galvu. Suņi bija tik lieli, ka, mazliet paceļot priekšķepas, varētu aizsniegt cilvēka rīkli.
Mūzika pēkšņi aprāvās, un Perins attapās, ka Meistarotāji skatās uz viņu, Egvēnu un Eliasu. Pat bērni un suņi pieklusa un piesardzīgi vēroja atnācējus, it kā grasītos laisties lapās.
Brīdi valdīja pilnīgs klusums, un tad priekšā iznāca neliela auguma muskuļots vīrs ar sirmiem matiem un cienīgi palocījās Eliasa priekšā. Viņš bija ģērbies sarkanā mētelī ar augstu apkakli un spilgti zaļās maisveida biksēs, kas bija sabāztas zābakos līdz ceļgaliem. Lūgtum pie mūsu ugunskuriem! Vai dziesmu zināt?
Eliass tāpat palocījās pretī, piespiedis abas rokas pie krūtīm. Tava laipnība silda manu dvēseli, Mahdī, tāpat kā tava uguns miesu, taču dziesmu gan es nezinu.
- Tad meklēsim, sirmais vīrs melodiski noteica. Kā būs, tā būs, galvenais ir atcerēties, meklēsim un atradīsim! Smaidīdams viņš pamāja uz ugunskuriem, un viņa balss jau skanēja līksmi un gaiši. Maltīte gandrīz gatava. Lūdzu, nāciet mūsu pulkā!
It kā pēc signāla atkal atskanēja mūzika, bērni sāka smieties un skraidīt kopā ar suņiem. Ikviens apmetnē atgriezās pie savas nodarbes, it kā atnācēji būtu seni draugi.
Tomēr sirmais vīrs brīdi vilcinājās un tad uzlūkoja Eliasu. Bet tavi… pārējie draugi? Vai viņi nenāks? Viņi ne pa jokam biedē mūsu nabaga suņus.
- Viņi neaiztiks suņus, Raen. Eliasa rokasspiedienā jautās nicinājums. Nu jau tev to vajadzētu zināt.
Sirmais vīrs noplātīja rokas sak, ne par ko nevar būt drošs. Tiklīdz viņš pagriezās, lai vestu viesus uz apmetni, Egvēna nokāpa no zirga un pienāca tuvāk Eliasam. Vai jūs abi esat draugi? Pēc Belas atnāca smaidošs Meistarotājs, un Egvēna negribīgi atdeva pavadu, dzirdēdama Eliasa nīgro spurdzienu.
- Mēs viens otru pazīstam, vīrs kažokādās strupi izmeta.
- Viņa vārds ir Mahdī? Perins jautāja.
Eliass kaut ko norūca pie sevis. Viņu sauc Raens. Mahdī ir tituls. Meklētājs. Viņš ir barvedis. Varat viņu saukt par Meklētāju, ja otrs vārds šķiet ērmots. Viņš neiebildīs.
- Bet kas tā par dziesmu? Egvēna vaicāja.
- Tieši dziesmas dēļ Meistarotāji ceļo, Eliass paskaidroja, vismaz viņi paši tā saka. Lūko pēc dziesmas. Tieši to Mahdī arī meklē. Viņi domā, ka ir pazaudējuši dziesmu Pasaules ārdījuma laikā, un, ja to atradīs, tad Leģendu laikmeta paradīze atgriezīsies. Pārlaidis skatienu apmetnei, Eliass iesprauslājās. Paši nemaz nezina, kas tā ir par dziesmu, bet apgalvo, ka atraduši pazīšot. Nav zināms arī, kā tieši tiks atgūta paradīze, taču to meklē jau teju trīstūkstoš gadus, jau kopš Ārdījuma. Droši vien meklēs, līdz Rats beigs griezties.
Viņi devās uz Raena ugunskuru apmetnes vidū. Meklētāja rati bija dzeltenā krāsā ar sarkanām kantīm, bet augstajiem riteņiem ar sarkanu apmali bija gan sarkani, gan dzelteni spieķi. No ratu mājiņas iznāca apaļīga sieviete, tikpat sirma kā Raens, taču vēl gludu seju, un, apstājusies mitekļa tālākajā galā uz kāpnēm, sakārtoja uz pleciem zilu, bārkšainu lakatu. Viņai mugurā bija dzeltena blūze un sarkani svārki, abas krāsas spilgtas jo spilgtas. Perins samirkšķināja acis, bet Egvēna kaut ko aizžņaugti izdvesa.
Ieraudzījusi cilvēkus, kas sekoja Raenam, sieviete nokāpa lejā, laipni smaidot. Tā bija Raena sieva Ila, galvas tiesu garāka par vīru, un viņa drīz vien lika Perinām aizmirst par košajām drānām. Šai sievietei piemita mātišķums, kas Perinām atgādināja Alvēra kundzi, un jau pirmais Ilas smaids jauneklī viesa pārliecību, ka viņš ir gaidīts viesis.
Ila sveica Eliasu kā senu paziņu, tomēr atturīgi, un tas, šķiet, sāpināja Raenu. Eliass viņai sausi uzsmaidīja un pamāja ar galvu. Perins un Egvēna nosauca savu vārdu, un sieviete sasita plaukstas ar sirsnību, kādu Eliasam nebija izrādījusi; Egvēnu viņa pat apskāva.
- Ai, cik jauks bērns! Ila smaidot saņēma Egvēnu aiz zoda. Jādomā, esi pārsalusi līdz kaulam. Apsēdies tuvāk ugunij, Egvēna! Visi apsēdieties! Tūlīt būs vakariņas.
Sēdēšanai ap ugunskuru bija savelti baļķi. Neatzīdams pat šādu civilizācijas izpausmi, Eliass atlaidās uz zemes. Dzelzs trijkājos virs liesmām burbuļoja divi katliņi, turpat pie oglēm stāvēja krāsniņa. Ila to visu pieskatīja.
Kad Perins un pārējie apsēdās, pie ugunskura pienāca slaids jauneklis zaļsvītrotā apģērbā. Raenu viņš apskāva, bet Ilu noskūpstīja, pēc tam pārlaida saltu skatienu Eliasam un emondāriešiem. Jauneklis bija aptuveni vienos gados ar Perinu un gāja tā, it kā ar nākamo soli būtu gatavs laisties
dejā.
- Nu ko, Aram, Ila mīļi pasmaidīja, nolēmi pārmaiņas pēc paēst kopā ar sirmajiem vecvecākiem, ja? Sieviete noliecās pār katliņu virs uguns un to apmaisīja; viņas smaids tika veltīts Egvēnai. Interesanti,
kāpēc?
Arams notupies ērti iekārtojās pie ugunskura iepretim Egvēnai un sakrustoja uz ceļgaliem rokas. Mani sauc Arams, jauneklis klusā, sazvērnieciskā balsī meitenei teica. Šķita, ka nevienu citu viņš vairs neredz, vienīgi Egvēnu. Gaidīju, kad pavasari uzplauks pirmā roze, bet atradu to pie vectēva ugunskura.
Perins domāja, ka Egvēna sāks ķiķināt, bet nekā, viņa tikai raudzījās pretī Aramam. Perins vēlreiz paskatījās uz jauno Meistarotāju. Jāatzīst, Arams bija vairāk nekā pievilcīgs. Pēc mirkļa Perins atskārta, ko jauneklis viņam atgādina. Viļu Alsīnu, uz kuru bolījās visas meitenes, sačukstoties puisim aiz muguras ikreiz, kad vien Vils no Devena ceļa ieradās Emondārē. Vils aplidoja ikkatru meiteni, kas bija pa rokai, tomēr iemanījās visām iestāstīt, ka pret citām ir tikai pieklājīgs.
- Bet jūsu suņi gan, Perins ierunājās tik skaļi, ka Egvēna satrūkās,
- ir lieli kā lāči! Esmu pārsteigts, ka ļaujat bērniem ar tādiem spēlēties.
Arama smaids apdzisa, taču, paskatījies uz Perinu, viņš atkal smaidīja, turklāt vēl pašpārliecinātāk nekā pirmīt. Suņi jums neko ļaunu nenodarīs. Tie vienkārši izrādās, lai aizbiedētu briesmas un mūs brīdinātu, turklāt ir dresēti pēc Lapu dzīves gājuma.
- Lapu dzīves gājums? Egvēna jautāja. Kas tas ir?
Arams pamāja uz kokiem, ar acīm iezīzdamies Egvēnā. Lapa dzīvo noteiktu laiku un necīnās pret vēju, kas to aiznes projām. Tā nevienam nedara ļaunu un beigās nokrīt, lai barotu jaunas lapas, la vajadzētu notikt ar visiem vīriešiem. Un ar sievietēm. Egvēna skatījās Aramam pretī, un meitenes vaigi mazliet pietvīka.