- Bet kā lai to saprot? Perins vaicāja. Arams viņam uzmeta aizkaitinātu skatienu, bet atbildēja Raens.
- Tas nozīmē, ka cilvēks nedrīkst darīt ļaunu otram, lai arī kāds viņam būtu iemesls. Meklētāja skatiens aizzibēja pie Eliasa. Vardarbībai nav attaisnojuma. Nekāda! Nekad!
- Bet ja kāds jums uzbruks? Perins neatlaidās. Ja kāds jūs sitīs, gribēs aplaupīt vai nogalināt?
Raens iecietīgi nopūtās, it kā Perins nesaprastu to, kas viņam pašam skaidrāks par skaidru. Ja kāds man iesitīs, es pajautāšu, kāpēc viņš tā dara. Ja viņš arī tad gribēs sist, bēgšu projām un bēgšu arī, ja viņš gribēs mani aplaupīt vai nogalināt. Es drīzāk atdošu to, ko uzbrucējs grib, pat savu dzīvību, nekā pielietošu vardarbību. Un cerēšu, ka viņš pārāk necietīs.
- Bet jūs pats tikko teicāt, ka nekad nedarīsiet ļaunu, Perins nelikās mierā.
- Es nedarīšu ļaunu, bet vardarbība uzbrucēju ievaino ne mazāk kā cietušo. Perins gan par to šaubījās. Ar cirvi var nogāzt koku, Raens skaidroja. Cirvis ir vardarbīgs pret koku un tiek projām nesodīts. Vai tā tu to saproti? Koks salīdzinājumā ar tēraudu ir mīksts, taču asais tērauds cērtot notrulinās, un koka sula liek tam sarūsēt un to sabojā. Spēcīgais cirvis ir vardarbīgs pret bezpalīdzīgu koku, bet arī pats cieš. Tā ir arī ar cilvēkiem, tiek nodarīts kaitējums garam.
- Bet…
- Pietiek, Eliass norūca, pārtraukdams Perinu. Raen, vai tad nav gana ar to, ka tu centies pievērst savām muļķībām ciema jaunatni un tāpēc gandrīz visur, kur ej, iekulies nepatikšanās, ko? Es šos cilvēkus pie tevis atvedu ne jau tāpēc, lai tu viņus apstrādātu. Liecies mierā!
- Un atdot tos tev? jautāja Ila, berzdama plaukstās garšaugus un birdinādama tos katlā. Sievietes balss skanēja mierīgi, taču rokas darbojās nikni. Mācīsi viņus pa savam nogalini vai mirsti? Varbūt vedīsi pretī liktenim, kādu meklē pats sev mirt vienam kraukļu sabiedrībā, un lai tavi… tavi draugi sadala tavu miesu?
- Mieru, tikai mieru, Ila, Raens klusi teica, it kā būtu to dzirdējis simtiem reižu. Mana sieva, mēs taču aicinājām viņu pie sava ugunskura!
Ila apklusa, taču Perins ievēroja, ka viņa neatvainojas. Sieviete skatījās uz Eliasu, šūpodama galvu, tad noslaucīja rokas un no sarkana skapīša ratu malā sāka ņemt ārā karotes un māla bļodas.
Raens pievērsās Eliasam: Mans vecais draugs, cik reižu man tev jāsaka, ka mēs necenšamies nevienu kaut kam pievērst. Kad ciemata iedzīvotāji izrāda ziņkārību par mūsu dzīvesveidu, mēs atbildam uz jautājumiem. Visbiežāk jautā jaunie, tiesa gan, un savu reizi kāds mums piebiedrojas, taču tas notiek brīvprātīgi.
- Pamēģini to iestāstīt lauku sievai, kas nupat atklājusi, ka viņas dēls vai meita aizbēgusi kopā ar jums, Meistarotājiem! Eliass nīgri atteica.
- Tāpēc jau lielākas pilsētas nelaiž jūs ne tuvumā. Ciematos jūs pacieš vien tālab, ka protat šo to salabot, bet pilsētās tas nav vajadzīgs, un tur nevienam nepatīk, ka jūs pierunājat jaunos bēgt projām.
- Es gan nezinu, kas atļauts lielās pilsētās. Raena pacietība, šķiet, bija neizsmeļama. Viņš nepavisam nekļuva dusmīgs. Lielpilsētās vienmēr ir sastopami vardarbīgi ļaudis. Katrā ziņā pilsētā dziesmu, manuprāt, nevar atrast.
- Es nevēlos jūs apvainot, Meklētāj, Perins lēnām sacīja, bet… Nu, es nemeklēju vardarbību. Neatceros pat, kad pēdējos gados būtu kāvies, ja nu vienīgi svētku spēlēs. Taču, ja kāds man iesit, es gan parādā nepalikšu! Pretējā gadījumā es tikai iedrošinātu pretinieku domāt, ka var mani sist, kad vien grib. Dažiem šķiet, ka citus var izmantot pēc saviem ieskatiem, un, ja viņiem neliek saprast, ka tā nav, šie staigā apkārt, iebaidīdami vājākos.
- Daži cilvēki, Arams ar dziļām skumjām teica, nekad nepārvar savu pamatinstinktu. Jaunais Meistarotājs raudzījās uz Perinu, tāpēc bija skaidrs, ka viņš ar to nedomā Perina nupat pieminētos iebiedētājus.
- Varu derēt, ka tu bieži laidies lapās, Perins atcirta, un Arama seja saspringa tā, ka viņa sejas izteiksme nebūt neatbilda Lapu dzīves gājumam.
- Manuprāt, ir interesanti, Egvēna teica, nikni uzlūkodama Perinu, satikt kādu, kurš uzskata, ka ar muskuļiem visu nevar atrisināt.
Arama labā oma atgriezās, un viņš smaidot stāvēja, pastiepis rokas uz Egvēnas pusi. Atļauj parādīt tev mūsu apmetni! Mums tagad ir dejas.
- Labprāt, ari Egvēna viņam pasmaidīja.
Ila viņa no dzelzs krāsniņas cēla laukā maizes klaipus iztaisnoja muguru. Bet, Aram! Vakariņas ir gatavas.
- Paēdīšu kopā ar māti, Arams izmeta pār plecu un, paņēmis aiz rokas Egvēnu, vilka meiteni projām no ratiem, mēs abi paēdīsim pie mātes. Perinām jauneklis veltīja uzvarošu smaidu. Viņi skrēja prom, un Egvēna smējās.
Perins piecēlās kājās, bet tad apstājās. Nekas ļauns ar Egvēnu nenotiks; Raens taču teica, ka apmetne dzīvo pēc Lapu dzīves gājuma principiem. Puisis paraudzījās uz Raenu un Ilu abi nomākti skatījās uz aizejošo mazdēlu. Perins ieteicās: Atvainojiet, esmu jūsu viesis, un man nevajadzēja…
- Nemuļķojies, Ila nomierinošā balsī atbildēja. Tā bija Arama vaina, nevis tava. Sēdies un ēd!
- Arams ir nemierīgs jauneklis, Raens skumji piebilda. Labs zēns, bet dažkārt man ienāk prātā, ka Lapu dzīves gājums viņam ir par smagu. Baidos, ka daži to nespēj. Lūdzu! Mana uguns ir jūsu. Lūdzu!
Perins lēnītēm apsēdās, vēl aizvien juzdamies neveikli. Kas notiek, ja kāds nespēj ievērot Lapu dzīves gājumu? viņš jautāja. Es domāju Meistarotājus.
Raens un Ila satraukti saskatījās, un sirmais kungs atbildēja: Viņi mūs pamet. Pazudušie dodas dzīvot uz ciematiem.
Ila raudzījās uz to pusi, kurp bija devies viņas mazdēls. Pazudušie nevar būt laimīgi, sieviete nopūtās, taču, pasniedzot bļodas un karotes, viņas seja atkal bija rāma.
Perins skatījās zemē, nožēlodams, ka bija to jautājis. Ilai liekot bļodās tumīgu dārzeņu sautējumu un pasniedzot biezas pašceptas maizes rikas ar kraukšķīgu garozu, valdīja klusums; arī ēdot neviens nerunāja. Sautējums bija gards; Perins iztukšoja trīs bļodas, un tikai tad viņam pietika. Ievērojis, ka Eliass pieveic ceturto, Perins pasmaidīja.
Pēc maltītes Raens piestūķēja pīpi, bet Eliass izvilka savējo un ielika tajā tabaku no Raena audekla maka. Kad pīpes tika iedegtas, piestūķētas un vēlreiz iedegtas, atkal iestājās klusums. Ila paņēma rokās adīkli. No saules bija atlikusi vien sarkana atblāzma rietumu pamalē virs koku galotnēm. Apmetne gatavojās naktij, taču burzma nemaz nepierima vienīgi mainījās. Muzikantus, kas ceļotāju ierašanās brīdī bija spēlējuši,
nomainīja citi, un uguns gaismā dejoja vēl vairāk pāru, metot ēnas uz ratiem. Kaut kur apmetnē korī ieskanējās vīriešu balsis. Noslīdējis zemē pie baļķa, Perins drīz vien iesnaudās.
Pēc brīža Raens jautāja: Elias, vai pēc pavasara, kad biji pie mums pēdējo reizi, esi apciemojis tuathanus?
Perins atvēra un tad atkal pievēra acis.
- Nē, Eliass atbildēja, sūkdams pīpi. Man nepatīk būt vietā, kur vienlaikus ir tik daudz cilvēku.
Raens ieķiķinājās. Sevišķi, ja viņu dzīvesveids ir pretējs tavējam, vai ne? Nē, vecais draugs, neraizējies! Es jau pirms daudziem gadiem atmetu cerību, ka tu varētu atzīt mūsu dzīvesveidu. Taču pēc mūsu pēdējās tikšanās dzirdēju nostāstu. Ja vēl to nezini, varbūt tevi tas interesēs. Mani šis nostāsts saista, un pēc tam to dzirdēju ne vienu reizi vien tiekoties ar citiem ļaudīm.