- Es klausos.
- Viss sākās pavasarī pirms diviem gadiem. Kāda cilvēku grupa šķērsoja tuksnesi pa Ziemeļu ceļu.
Perins ieplēta acis. Tuksnesi? Aijelu tuksnesi? Viņi šķērsoja Aijelu tuksnesi?
- Daži ļaudis var bez bēdu doties tuksnesī, Eliass atbildēja.
- Menestreli. Pauninieki, ja viņi ir godīgi cilvēki. Tuathani visu laiku šķērso tuksnesi. Arīdzan Kairhjenas tirgotāji to mēdza darīt pirms Koka un Aijelu kara.
- Aijeli no mums vairās, Raens skumji atzina, lai arī kā daudzi mūsējie centušies uzsākt ar viņiem sarunu. Vēro mūs no attāluma, bet netuvojas un nelaiž mūs sev klāt. Dažkārt raizējos, ka viņi varētu zināt dziesmu, tomēr diez vai tā ir. Vai zināt, ka aijelu vīrieši nedzied? Vai nav dīvaini? No laika gala aijelu zēni izaug par vīriem, kuri dzied tikai kaujas dziesmas vai apraud kritušos. Esmu dzirdējis, kā viņi apdzied mirušos un sevis nogalētos. Šī dziesma liek raudāt pat akmenim. Ila ar adīkli rokā klausījās un piekrītoši māja ar galvu.
Perins ātri visu pārdomāja. Līdz šim dzirdot visas tās runas par bēgšanu viņš bija uzskatījis, ka Meistarotāji dzīvo vienās bailēs, taču vai gan tik bailīgi ļaudis šķērsotu Aijelu tuksnesi? Perins bija dzirdējis, ka neviens saprātīgs cilvēks nemēģina doties tuksnesī.
- Vai tam ir kāds sakars ar dziesmu? Eliass painteresējās, un Raens papurināja galvu.
- Nē, vecais draugs, ar dziesmu ne. Es pat nezinu, ar ko tam ir sakars. Raens pievērsās Perinām: Jaunie aijeli bieži aizklīst līdz Lāstam. Daži ceļo vienatnē, nezin kāpēc juzdami aicinājumu nogalināt Melno. Tomēr visbiežāk viņi dodas tuksnesī nelielos baros. Medīt trollokus. Raens bēdīgi pašūpoja galvu, un, turpinot stāstīt, viņa balss skanēja drūmi.
- Pirms diviem gadiem mūsu ļaužu grupa šķērsoja tuksnesi aptuveni simt jūdžu uz dienvidiem no Lāsta, kur arī uzgāja bariņu.
- Jaunas sievietes, Ila iejaucās sarunā, tikpat skumja, cik viņas vīrs. Gandrīz vēl meitenes.
Perins pārsteigts iesaucās, un Eliass viņam sāji uzsmaidīja.
- Aijelu meitenēm, puis, nav jāuztur māja un jāvāra ēdiens, ja viņas to nevēlas. Un tās, kas jūt aicinājumu, dodas karā, pievienojas kaujinieku vienībām, Far Dareis Mais Šķēpa meitām, un cīnās plecu pie pleca ar vīriem.
Perins tikai nogrozīja galvu. Eliass ieķiķinājās, redzot viņa sejas izteiksmi.
Raens turpināja stāstīt, un nepatika viņa balsī sajaucās ar mulsumu.
- Visas jaunās sievietes bija mirušas, izņemot vienu, un arī viņa bija tuvu nāvei. Nelaimīgā pierāpoja pie ratiem. Sieviete, protams, zināja, ka tie ir tuathani. Pretīgums pārmāca sāpes, bet viņai pirms nāves bija jānodod tik svarīga vēsts, ka arī mēs tam derējām. Vīri pa nelaimīgās sievietes asiņu pēdām devās paskatīties, vai var palīdzēt vēl kādai. Diemžēl visas pārējās bija mirušas gluži tāpat kā trīstik trolloku turpat blakus.
Eliass apsēdās, teju vai izlaizdams pīpi no zobiem. Simt jūdžu tuksnesī? Neiespējami! Djevik K’Shar, tā trolloki sauc tuksnesi. Mirstošā zeme. Viņi neietu simt jūdžu tuksnesī, pat ja visi Lāsta mīrddrāli viņus dzītu!
- Jūs par trollokiem zināt briesmīgi daudz, Perins noteica.
- Stāsti tālāk, Eliass skarbi sacīja Raenam.
- Apskatot aijelu iegūtās trofejas, kļuva skaidrs, ka sievietes atgriezās no Lāsta. Trolloki bija viņām sekojuši, taču, spriežot pēc pēdām, tikai daži pēc aijelu slaktiņa izdzīvoja. Kas attiecas uz meiteni viņa neļāva sev pieskarties, neļāva pat apkopt ievainojumus. Tomēr sagrāba bara Meklētāju aiz mēteļa un sacīja, rau, ko, vārds vārdā: Lapu lāsts, Zudušie, grib padarīt aklu Pasaules aci. Grib nogalēt Lielo čūsku. Brīdiniet ļaudis! Zudušie! Nāk
Acu dedzinātājs. Sakietj lai gatavojas Tam, kurš nāks līdz ar rītausmu. Sakiet viņiem… Un tad viņa nomira. Lapu lāsts un Acu dedzinātājs, Raens pievērsās Perinām, acīmredzot tā aijeli dēvē Melno, bet tas arī ir viss, ko saprotu. Tomēr viņa šo vēsti uzskatīja par tik svarīgu, ka tuvojās ļaudīm, kurus acīmredzami nicināja, lai to nodotu ar pēdējo elpas vilcienu. Taču kam? Bez mums te neviena cita nav, pašu ļaudis vien. Aijeliem? Tie jau mūs neuzklausīs, lai arī kā centīsimies to pateikt. Raens smagi nopūtās. Viņa mūs nosauca par Zudušajiem. Es pirms tam pat nezināju, ka aijeli mūs tik ļoti nievā. Ila nolika adīkli klēpī un maigi pieskārās vīra galvai.
- Kaut ko viņas Lāstā uzzināja, Eliass prātoja. Bet tam nav jēgas. Nogalēt Lielo čūsku? Nosist pašu laiku? Padarīt aklu Pasaules aci? Tikpat labi var solīties nomērdēt badā klinti! Raen, varbūt viņa runāja bez jēgas. Ievainota, uz nāves sliekšņa, viņa varēja būt zaudējusi saikni ar realitāti. Varbūt vairs pat nezināja, kas ir tuathani.
- Meitene zināja, ko runā un kam to saka. Viņai šī vēsts bija svarīgāka par dzīvību, bet mēs to pat nespējam saprast. Kad ieraudzīju tevi ienākam apmetnē, nodomāju, ka varbūt beidzot gūsim kādu skaidrību, jo tu taču esi… Eliass aši novēcināja roku, un Raens pateica gluži ko citu: …draugs un zini daudzas neparastas lietas.
- Par šo gan neko nezinu, Eliass strupi attrauca, likdams noprast, ka saruna ir beigusies. Iestājās klusums, ko pārtrauca tikai mūzika un smiekli, kas atplūda no citas naktī paslēptās apmetnes puses.
Atspiedis plecus pret baļķi pie ugunskura, Perins gulēja un domāja, ko gan aijelu sieviete bija gribējusi paziņot, taču nespēja izlobīt neko vairāk kā Raens vai Eliass. Pasaules acs. Perins bija to redzējis sapnī ne vienu reizi vien, bet puisis negribēja domāt par šiem sapņiem. Un nu Eliass. Raens meklēja atbildi uz kādu jautājumu. Ko Raens bija gribējis teikt par Eliasu, un kāpēc bārdainis bija viņu pārtraucis? Arī tas nebija skaidrs. Perins centās iztēloties aijelu meitenes, kas bija ar mieru doties uz Lāstu, kurp, kā bija dzirdēts, gāja tikai Sargātāji. Meitenes, kuras cīnās pret trollokiem. Tad Perins dzirdēja atgriežamies Egvēnu; viņa pie sevis klusi dziedāja.
Uztrausies kājās, Perins pagājās viņai pretī līdz ugunskura gaismas robežai. Egvēna spēji apstājās un, piešķiebusi galvu, skatījās uz viņu. Tumsā Perins neredzēja meitenes sejas izteiksmi.
- Tu nu gan ilgi biji prom, Perins teica. Vai labi izklaidējies?
- Paēdām pie Arama mātes, Egvēna atbildēja. Bet pēc tam dejojām … un smējāmies. Pat neatceros, kad pēdējo reizi biju dejojusi.
- Man viņš atgādina Viļu Alsīnu. Tev taču pietika prāta neļaut Viļam aptīt sevi ap mazo pirkstiņu.
- Arams ir maigs zēns, un kopā ar viņu ir jautri, Egvēna saspringti sacīja. Viņš mani smīdina.
Perins nopūtās. Atvaino! Man prieks, ka tu labi izdejojies.
Egvēna pēkšņi apmeta ap Perinu rokas un, iespiedusi seju viņa kreklā, ieraudājās. Jauneklis neveikli glāstīja viņas matus. Rands gan zinātu, ko darīt, viņš nodomāja. Randam saskarsme ar meitenēm neradīja nekādas grūtības. Ne jau kā man, kurš nezina, ko darīt un ko teikt. Atvaino, Egvēna. Man patiešām prieks, ka tu labi izdejojies. Patiešām!
- Saki man, ka viņi ir dzīvi, Egvēna viņam pie krūtīm murmināja.
- Kas?
Meitene viegli atrāvās nost, aizvien vēl turēdama rokas uz Perina pleciem un skatīdamās viņam sejā. Rands un Mats. Un pārējie. Saki man, ka viņi ir dzīvi!
Dziļi ieelpojis, Perins nedroši paskatījās apkārt. Viņi ir dzīvi, viņš beigās izspieda.
- Labi. Egvēna aši nobrauca ar pirkstiem sev pār seju. Tieši to es gribēju dzirdēt. Arlabunakti, Perin! Saldu dusu. Pastiepusies uz pirkstgaliem, viņa aši uzspieda skūpstu puisim uz vaiga un aizsteidzās projām. Viņš pat nepaguva neko pateikt.