Pagriezies Perins skatījās Egvēnai nopakaļ. Ila piecēlās un panāca viņai pretī, un tad abas, klusi sarunādamās, iegāja Pārceļotāju mājiņā. Rands to varētu saprast, Perins nodomāja, bet ne es.
Talu pie apvāršņa nakti ar jauno sudraba mēness sirpi gaudoja vilki. Perins nodrebēja. Rit būs gana laika atkal par tiem raizēties. Taču Perins kļūdījās. Sapni vilki viņu jau gaidīja.
Divdesmit sestā nodala
Baltais tilts
Ž
ēlīgi izskanēja pēdējās nedrošās taktis, kurās tik tikko varēja atpa-
zīt dziesmu “Vējš, kas šūpo vītolu”, un Mats ielika futrālī Toma
zeltsudraboto flautu. Rands noņēma no ausīm plaukstas. Jūrnieks,
kas tuvumā uz klāja tina virvi, skaļi un atviegloti nopūtās. Mirkli bija dzir-
dami tikai ūdens šļaksti pret kuģa sāniem, ritmiska airu čīkstēšana un
takelāžas švīksti to ik pa brīdim paraustīja brāzma. “Šalts” priekšgalā
valdīja bezvējš, un nekam nederīgās buras bija salocītas.
- Acīmredzot man tev jāpateicas, Toms Merilins beidzot nomurmināja. Tu atgādināji, cik patiess ir senais sakāmvārds. Māci kā mācīdams, cūka flautu nespēlēs.
Jūrnieks izplūda smieklos, un Mats pacēla flautu, it kā grasīdamies ar to viņam sviest. Veikli izrāvis mūzikas instrumentu no Mata rokām, menestrels ielika to izturīgajā ādas futrālī.
- Agrāk domāju, ka jūs, aitugani, sitat nost laiku ar stabules vai flautas spēli. Tagad man ir skaidrs, ka ticēt var tikai tad, ja pats esi pārbaudījis.
- Aitas gana Rands, Mats noburkšķēja, un stabuli spēlē viņš, nevis es!
- Nūja, kaut kāda talanta dzirksts viņā ir. Bet tagad ķersimies pie žonglēšanas, puis! Vismaz tur tu esi cik necik apdāvināts.
- Tom, Rands sacīja, es nesaprotu, kāpēc tu tā centies. Paskatījies uz jūrnieku, viņš jau klusāk piebilda: Mēs taču patiesībā negribam kļūt par menestreliem, bet tikai piesedzamies, kamēr sameklēsim Moirainu un pārējos.
Toms pavilka ūsas galu, pievērsis skatienu flautas gludajam, tumšajam ādas futrālim uz ceļgaliem, it kā to pētīdams.
- Un ko tad, ja viņus neatradīsim, puis? Nekas neliecina, ka šie vēl būtu dzīvi.
- Viņi ir dzīvi, Rands stingri sacīja. Jauneklis paskatījās uz Matu, it kā lūgdams atbalstu, taču draugs, savilcis uzacis vai līdz pašam degunam un cieši sakniebis lūpas, neatlaida skatienu no klāja. Saki arī tu kaut ko! Rands mudināja. Nevar taču tā piepūsties tikai tāpēc, ka nemāki spēlēt flautu. Es jau arī neesmu nekāds spīdeklis. Un agrāk tu par flautas spēli neinteresējies!
Mats pacēla galvu, vēl aizvien saviebies.
- Ko tad, ja viņi ir miruši? viņš klusi jautāja. Jāraugās acīs patiesībai, vai ne?
No kuģa priekšgala atskanēja dežuranta sauciens:
- Baltais tilts! Priekšā ir Baltais tilts!
Labu brīdi nespēdams noticēt, ka Mats spēj tik vienkārši pateikt tādus vārdus, Rands neatlaida no drauga skatienu. Visapkārt rosījās jūrnieki, gatavodamies piestāt. Mats nikni glūnēja pretī, ierāvis galvu plecos. Rands gribēja daudz ko teikt, taču nespēja atrast īstos vārdus. Viņam jātic, ka pārējie ir dzīvi. Jātic! Bet kāpēc? prāta stūrītī kņudēja jautājums. Lai viss notiktu kā Toma nostāstā? Varoņi atrod bagātības, sakauj ļaundarus un pēc tam dzīvo laimīgi? Daži nostāsti gan beidzas citādi. Savu reizi mirst pat varoņi. Vai tu esi varonis, Rand Altor? Vai tu, aitugan, esi varonis?
Mats pēkšņi pietvīka un novērsās. Rands noskurinājās, mēģinādams domāt par kaut ko citu, un cauri kņadai devās uz margām. Draugs lēni viņam sekoja, pat necenzdamies izvairīties no jūrniekiem, kas gadījās ceļā.
Visapkārt skraidīja vīri, uz klāja dipēja basas kājas. Jūrnieki vilka virves, sēja un atraisīja auklas. Kāds atnesa milzīgu, ūdensnecaurlaidīgu maisu, tik blīvi piedzītu ar vilnu, ka tas teju vai plīsa pušu, savukārt citi ņēmās ar tauvām, tik resnām kā Randa rokas locītava. Neraugoties uz steigu, darbi ritēja raiti, it kā visi būtu to darījuši tūkstošiem reižu. Kapteinis Domons stampāja pa klāju turp un atpakaļ, izkliegdams pavēles un lamādams tos, kas, pēc viņa domām, kustējās pārāk lēni.
Randa uzmanību pilnībā piesaistīja aina, kas pavērās acu priekšā, kuģim ieslīdot nelielā Arinelles līkumā. Par Balto tiltu bija dzirdētas
dziesmas un teikas, tirgotāju nostāsti, un nu beidzot viņš pats redzēja šo leģendu.
Baltais tilts izliecās virs plaša ūdens klajuma, tas bija vismaz divreiz augstāks par “Šalts” mastiem; saulē tilts visā garumā vizēja pienaini balts, lik piesātināts ar gaismu, ka šķita tas mirdz. Spēcīgajā straumē grima smalki balsti no tāda paša materiāla; tie izskatījās par trauslu, lai noturētu tilta svaru no viena gala līdz otram. Tomēr būve šķita viengabalaina, it ka to klintī būtu izcirtusi milža roka. Platais, garais tilts ar gaisīgu grāciju liecās pāri upei, acīm teju vai liekot aizmirst tā lielumu. Varenais tilts pilsētiņu tā pakājē vērta sīku, lai gan šī apdzīvotā vieta bija daudz lielākā par Emondāri, ar tikpat augstām mūra un ķieģeļu mājām kā Tarenas pārceltuvē. Pilsētiņas dēļu doki atgādināja upē izplestus tievus pirkstus. Arinellē kā blīvi izvietoti punkti rindojās laivas zvejnieki vilka no ūdens tiklus, un pāri visam cēlās un mirdzēja Baltais tilts.
- Tas izskatās kā no stikla, Rands pie sevis noteica.
Viņam aiz muguras apstājās kapteinis Domons un sabāza aiz platās jostas īkšķus.
- Nē, puis! Lai nu kas, bet stikls tas nav. Izturēs visas lietavas, nav slidens, un nedz vislabākais kalts, nedz stingrākā roka tajā neatstās zīmi.
- Leģendu laikmeta atlieka, Toms sacīja. Vienmēr esmu tā domājis.
Kapteinis kaut ko īgni atņurdēja.
- Iespējams. Tomēr, par spīti visam, noderīgs. Nav teikts, ka to uzbūvēja Aesu Sedaji, sasodīts! Tas varēja būt kāds cits. Tilts nemaz nav tik vecs. Pieliec taču plecu, muļķis tāds! Kapteinis kliegdams aizsteidzās projām pa klāju.
Rands skatījās, izjuzdams arvien lielāku apbrīnu. No Leģendu laikmeta. Tātad Aesu Sedaju celts. Gan jau tāpēc kapteinis Domons tā izteicās, kaut arī pats bieži runāja par pasaules brīnumiem un neparastām lietām. Aesu Sedaju darbs. Viena lieta dzirdēt, gluži cita redzēt un pieskarties. Tu taču to zini, vai ne? Randam pēkšņi šķita, ka pienbaltajā būvē saviļņojas ēna. Viņš novirzīja skatienu uz dokiem, kas tuvojās, taču prāta stūrī vēl aizvien redzēja augsto tiltu.
- Mums izdevās, Tom, Rands sacīja, beigās izspiezdams smieklus.
- Un arī dumpis gāja secen.
Menestrels tikai nokremšļojās un iepūta ūsās, bet abi jūrnieki, kas blakus noņēmās ap tauvu, uzmeta Randam skarbu skatienu un tad noliecās, lai darbu turpinātu. Jaunekļa smiekli aprāvās, un līdz pat Baltajam tiltam viņš centās uz abiem jūrniekiem neskatīties.
“Šalts” gludi ieslīdēja blakus pirmajam dokam resniem baļķiem uz apdarvotiem pāļiem un apstājās, airiem kuļot ūdeni putās. Pēc mirkļa airi tika ievilkti un jūrnieki pasvieda doka strādniekiem troses. Tās ar plašiem vēzieniem tika piestiprinātas, bet pārējā apkalpe meta pār bortu vilnas maisus, lai “Šalts” priekšgals neberztos pret doka pāļiem.
Kuģis vēl nebija nolikts vietā, kad doka malā jau parādījās pajūgi gari, lakoti, spīdīgi melni, un katram uz durvīm ar lieliem zelta vai spilgti sarkaniem burtiem bija uzkrāsots vārds. Nolaidās traps, un pa to augšup steidzās pasažieri vīri ar gludām sejām garos samta mēteļos un apmetņos ar zīda oderi, vieglās audekla kurpēs. Katram no viņiem sekoja vienkārši ģērbies kalps, nesdams kunga apkalto naudas lādi.