Выбрать главу

Māksloti smaidīdami, vīri devās pie kapteiņa Domona, taču smaidi izgaisa, kad viņš negaidot ierēcās.

-     Tu! kapteinis pameta ar resno pirkstu, apturēdams Floranu Gelbu, kas soļoja gar klāja malu. Randa zābaka švīka Gelba pierē bija izzudusi, taču viņš vēl mēdza tur piešaut pirkstus, it kā lai sev atgādinātu par noti­kušo. Sardzē uz mana kuģa tu gulēji pēdējo reizi! Uz visiem kuģiem, kurus vadīšu. Izvēlies vienu no diviem doku vai upi un tūlīt pat lasies prom no mana kuģa!

Gelbs sakumpa, taču viņa acīs dega naids pret Randu, Perinu un Tomu; sevišķi jau pret Randu, kuram tika veltīts indīgs skatiens. Sakum­pis viņš pameta skatienu pār klāju, meklēdams atbalstu, lai gan uz to daudz necerēja. Apkalpes vīri cits pēc cita taisni izslējās, uz brīdi pārtraukdami darbu, un atbildēja viņam ar saltu skatienu. Gelbs acīm redzami sakritās, bet tad niknums viņā atgriezās ar divkāršu spēku. Čukstus izdvesis lāstu, vīrs metās lejup uz jūrnieku kajītēm. Domons turp aizsūtīja divus jūrnie­kus, lai paskatās, vai nenotiek kas nelāgs, un kaut ko pie sevis noņurdēja. Pēc tam kapteinis pievērsās tirgotājiem, kas atkal smaidīja un klanījās, it kā nekas nebūtu noticis.

Toms deva zīmi, un Mats un Rands sāka vākt kopā savu mantību. Nekā daudz vairāk, kas mugurā, jau viņiem nebija nedz vienam, nedz otram. Randam bija sarullēta sega un seglu soma, kā arī tēva zobens.

Mirkli paturējis to rokās, jauneklis izjuta tik spēcigas ilgas pēc mājām, ka iesūrstējās acis. Vai viņš vēl kādreiz redzēs Tamu? Un mājas? Mājas. Līdz mūža galam skriesi, skriesi un bīsies no saviem sapņiem. īsi nopūties, Rands uzlika virs apmetņa siksnu.

Uz klāja parādījās Gelbs, viņam kā ēnas sekoja abi jūrnieki. Vīrs rau­dzījās uz priekšu, taču Rands juta, ka no viņa viļņiem strāvo naids. Iztais­nojis muguru, satumsušu seju Gelbs stīvām kājām nokāpa lejā pa trapu un sāka rupji lauzties cauri dokā sanākušo cilvēku bariņam. Pēc mirkļa viņš jau bija projām, izgaisa aiz tirgotāju pajūgiem.

Piestātnē bija palicis neliels ļaužu pulciņš. Vienkārši ģērbušies cilvēki, strādnieki un zvejnieki, kuri lāpīja tīklus, un daži pilsētnieki bija ieradu­šies apskatīt sezonas pirmo kuģi, kas pa upi devās uz Saldēu. Neviena no meitenēm nebija Egvēna, arī Moirainu un Lanu nemanīja; nebija neviena, kuru Rands cerēja satikt.

-    Varbūt viņi vienkārši neatnāca uz doku, jauneklis ieteicās.

-     Varbūt, Toms strupi atbildēja un uzmanīgi uzcēla futrāļus sev mugurā. Jūs abi nenolaidiet acis no Gelba! Ja būs izdevība, viņš mums sagādās nepatikšanas. No Baltā tilta jātiek projām, cik klusu vien iespē­jams, lai piecas minūtes pēc mūsu aiziešanas visi jau būtu par mums aiz­mirsuši.

Dodoties uz trapa pusi, viņu apmetņi plandījās vējā. Mats nesa savu loku, piespiedis to šķērsām pie krūtīm. Kaut arī uz kuģa bija pava­dīts labs laiks, viens otrs apkalpes vīrs vēl meta uz to aci; viņu loki bija mazāki.

Kapteinis Domons, atstājis tirgotājus, aizšķērsoja Tomam ceļu.

-    Vai jūs jau dodaties prom, menestrel? Vai nevaru pierunāt jūs turpi­nāt ceļu? Es kuģošu līdz pat Iliānai, un tur cilvēki novērtē menestrelus, kā pieklājas. Labvēlīgāku vietu savai mākslai neatradīsiet! Aizvedīšu jūs turp īsti laikā, uz Stefana svētkiem. Tur būs sacensības nu jūs jau pats zināt. Simt zelta mārku tam, kas vislabāk pastāstīs par Lielajām Raga medībām.

-    Vērtīga balva, kaptein, Toms pamāja un plaši, izsmalcināti pakla­nījās, ielāpainajam apmetnim plīvojot. Lieliskas sacensības ir kā radītas menestrelu piesaistīšanai no visas pasaules. Tomēr, viņš lietišķi pie­bilda, baidos, ka nevaram atļauties jūsu noteikto braukšanas maksu.

-     Nu, ja tik vien tās nelaimes… Kapteinis izņēma no mēteļa kaba­tas ādas maku un pasvieda to menestrelam. Maks nošķindēja Toma

rokās, kad viņš to noķēra. Jūsu braukšanas maksa un vēl mazliet. Bojā­jumi nebija tik nopietni, kā man sākumā šķita, un jūs krietni pastrādājāt ar saviem stāstiem un arfu. Es varbūt maksātu vēl tikpat, ja jūs paliktu uz klāja līdz Vētru jūrai. Bet Iliānā es jūs izlaistu krastā. Labs menestrels tur var kļūt stāvus bagāts arī bez sacensībām.

Toms vilcinājās, juzdams plaukstā maka svaru, bet tad ierunājās Rands.

-     Mums te jāsatiek draugi, kaptein, un pēc tam mēs visi kopā dosi­mies uz Kēmlīnu. lliānu apskatīsim citreiz.

Toms īgni saviebās, iepūta garajās ūsās un iebāza maku kabatā.

-    Varbūt vienīgi tad, kaptein, ja mēs šos ļaudis nesatiksim.

-     Nūja, kapteinis skābi noteica, padomājiet! Žēl gan, ka nevaru paturēt uz kuģa Gelbu vīri varēja izgāzt uz viņu dusmas, bet, ja es ko saku, tad to arī daru. Droši vien tagad pašam ar’ būs jārimstas, lai gan tad līdz Iliānai jākuģo trīsreiz ilgāk nekā parasti. Tak var jau būt, ka trolloki tiešām meklēja jūs trīs.

Rands samirkšķināja acis, tomēr klusēja. Mats gan nebija tik piesar­dzīgs.

-     Un jūs vēl šaubāties? puisis iesaucās. Trolloki medī tās pašas bagātības, ko mēs.

-    Var jau būt, kapteinis nepārliecināti noņurdēja.

Pabraucījis ar resnajiem pirkstiem bārdu, viņš pamāja uz kabatu, kurā Toms bija ielicis maku.

-     Solu divtik, ja novirzīsiet vīru uzmanību no tā, ka es viņus smagi nodarbinu. Padomājiet! Rīt mazā gaismiņā kuģošu projām.

Apsviedies riņķī uz papēža, kapteinis devās atpakaļ pie tirgotājiem, plaši iepletis rokas un atvainodamies par to, ka bija licis tik ilgi gaidīt.

Toms vēl aizvien vilcinājās, taču Rands jau grūda viņu lejā pa trapu, neļaudams ne pavērt muti, un menestrels arī nepretojās. Redzot Toma ielāpaino apmetni, caur cilvēku bariņu piestātnē izskrēja murdoņa; dažs labs pat izsauca jautājumu, kur viņš uzstāsies. Te nu bija iespējami klusāk, Rands bažīgi nodomāja. Līdz saulrietam visa Baltā tilta pilsēta zinās, ka ieradies menestrels. Lai nu kā, jauneklis Tomu steidzināja, un menestrels, īgni klusēdams, pat nemēģināja palēnināt soli, lai pagozētos uzmanības saulītē.

Pajūgu vadītāji no savām augstajām bukām ieinteresēti noraudzījās, tomēr viņu cieņpilnais stāvoklis acīmredzot neļāva kliegt. Randam nebija ne jausmas, kurp tagad doties, tomēr puisis pagriezās uz ielu, kas veda gar upi un pēc tam zem tilta.

-    Mums jāsameklē Moiraina un pārējie, viņš teica. Turklāt ātri. Diemžēl neiedomājāmies, ka Tomam jāuzmet plecos cits apmetnis.

Menestrels pēkšņi satrūkās un apstājās kā zemē iemiets.

-     Kāds viesnīcnieks taču zinās pateikt, vai viņi šeit uzturas vai arī apstājās vien uz brīdi. īstais viesnīcnieks. Tie taču zina visus jaunumus un baumas. Bet, ja viņu te nav… Toms paskatījās uz Randu, tad uz Matu un atkal uz Randu. Mums ir jārunā mums trim.

Apmetnim ap potītēm plandot, menestrels pagriezās un devās pro­jām no upes uz pilsētu. Randam un Matam bija jāpieliek solis, lai viņu panāktu.

Platā, pienbaltā arka, kas pilsētai deva vārdu, dominēja gan tuvumā, gan raugoties no attāluma, taču, būdams ielās, Rands saprata: pilsēta ir tikpat liela kā Bērlona, tikai te nav drūzmas. Ielās redzēja zirga, vērša, ēzeļa vai cilvēka vilktus ratus, bet ne pajūgus. Pajūgi acīmredzot piederēja tikai tirgotājiem un šobrīd atradās piestātnē.

Abpus ielām rindojās dažnedažādi veikali, daudzu darbnīcu priekšā zem izkārtnēm, kas šūpojās vējā, strādāja amatnieki. Viņi pagāja garām vīram, kas laboja katlus, drēbniekam, kurš cēla gaismā auduma baķus, lai pircējs apskatās. Uz savas mājas sliekšņa sēdēja kurpnieks, ar āmuru siz­dams pie zābaka papēdi. Ielu tirgotāji skaļi piedāvāja savas preces nažus un grieznes; citi centās piesaistīt garāmgājēju uzmanību trūcīgām augļu un dārzeņu paplātēm, taču bez lieliem panākumiem. Pārtikas veikalu skatlogi bija tikpat nožēlojami kā Bērlonā. Pat zivju tirgotāji piedāvāja vien sīku zivteļu kaudzītes, kaut gan upe bija laivu pilna.