Nevarētu gan teikt, ka pilsētai jau būtu pienākuši smagi laiki, taču visi zināja, kas notiks, ja laikapstākļi drīzumā nemainīsies; ļaužu sejas tās, kuras nebija saviebtas raižpilnās rievās, šķiet, raudzījās uz kaut ko neredzētu, nepatīkamu.
Pilsētas centrā, kur Baltais tilts liecās lejup, atradās plašs laukums; tā bruģakmeņus bija nodeldējušas vairāku paaudžu kājas un pajūgu riteņi. Ap laukumu rindojās iebraucamās vietas, veikali un augstas sarkanķieģeļu ēkas ar izkārtnēm; uz tām bija rakstīti tie paši piestātnē uz pajūgiem
redzētie nosaukumi. Un vienā no iebraucamajām vietām jādomā, uz labu laimi ienira Toms. Virs ēkas durvīm vējā šūpojās izkārtne: vienā tās pusē bija attēlots ceļinieks ar paunu uz muguras, bet otrā tas pats vīrs bija uzlicis galvu uz spilvena. Uzraksts vēstīja: “Ceļinieku atpūta”.
Viesistaba bija tukša, ja neskaita resno saimnieku, kas tecināja alu no mucas, un divus vīrus vienkāršā strādnieku apģērbā, kuri sēdēja tālajā galā pie galda un īgni blenza savos kausos. Kad trijotne iegāja telpā, uz viņiem paskatījās tikai viesnīcnieks. Viesistabu sadalīja mūris plecu augstumā; abās tā pusēs bija izvietoti galdi, un kamīnos kurējās uguns. Rands sāka dīki pārlikt, vai patiešām visi viesnīcnieki ir resni vīri ar noslieci uz plikpaurību.
Mundri berzēdams rokas, Toms pauda savu viedokli par auksto vakaru, bet pēc tam pasūtīja vircotu karstvīnu un klusi jautāja viesnīcniekam:
- Vai jums atradīsies vietiņa, kur mēs ar draugiem varētu netraucēti parunāt?
Vīrs pamāja uz zemo mūri.
- Tajā pusē. Nekā labāka man nav, ja nu vien ņemat istabu. Kamēr no upes nav sanākuši jūrnieki. Ta vien liekas, ka puse no apkalpes vīriem ir naidīgi noskaņota pret otru pusi. Es taču neļaušu kautiņos demolēt savu īpašumu, tāpēc vienus turu šajā pusē, otrus tajā. Labu brīdi noraudzījies uz Toma apmetni, viesnīcnieks piešķieba galvu, un viņa acīs iespīdējās viltus. Vai jūs paliksiet? Te jau labi sen nav bijis neviens menestrels. Ļaudis maksās bargu naudu, lai mazliet atslēgtos no ikdienas. Un es jums varētu piedāvāt atlaides par istabu un maltītēm.
Pēc iespējas klusāk, Rands drūmi nodomāja.
- Jūs esat pārāk dāsns, Toms atbildēja, galanti palocījies. Varbūt pieņemšu jūsu piedāvājumu. Bet pagaidām vēlos mazliet privātuma.
- Atnesīšu jums vīnu. Menestrelam par labu cenu!
Galdiņi stūrī bija tukši, taču Toms izvēlējās galdiņu telpas vidū.
- Te uzreiz redzēsim, ja kāds mūs noklausīsies, viņš paskaidroja.
- Vai dzirdējāt viesnīcnieku? Piedāvā atlaides. Hm, tāpēc vien, ka es te sēžu, viņam būtu divkārt vairāk viesu. Jebkurš godīgs saimnieks piedāvātu menestrelam gultu, brokastis un vēl mazliet.
Galds nebija pārāk tīrs, arī grīdu slota nebija skārusi dienām, varbūt pat nedēļām ilgi. Paraudzījies visapkārt, Rands saviebās. Alvēra kungs
savā iebrauktuvē gan nepieļautu tādu netīrību, viņš pats izkāptu no slimības gultas, lai visu pārbaudītu. Mēs tikai ievācam ziņas. Vai skaidrs?
- Bet kāpēc tieši šeit? Mats jautāja. Mēs pagājām garām viesnīcām, kas izskatījās tīrākas.
- Taisni no tilta, Toms skaidroja, ved ceļš uz Kēmlīnu. Visi, kas dodas cauri Baltā tilta pilsētai, šķērso šo laukumu, ja vien neiet gar upes krastu. Mēs zinām, ka jūsu draugi tā nerīkosies. Ja par viņiem te nedzird, tad citur nav ko meklēt. Ļaujiet runāt man! Ir jāievēro piesardzība.
Un tad jau nāca viesnīcnieks, vienā rokā sagrābis trīs apdauzītu alvas kausu rokturus. Ar dvieli nobraucis pār galda virsu, resnis nolika kausus un paņēma no Toma naudu.
- Ja paliekat, par dzērieniem nav jāmaksā. Mums ir labi vīni.
Toms tik tikko jaušami pasmaidīja.
- Es padomāšu, saimniek. Kas jauns dzirdams? Bijām tālu prom un neko nezinām.
- Neparasti jaunumi, teikšu. Neparasti!
Viesnīcnieks pārmeta pār plecu dvieli un atstūma krēslu. Apsēdies un uz galda sakrustojis rokas, viņš smagi nopūtās un teica, ka ir tik labi mazliet atpūtināt kājas. Viesnīcnieka vārds bija Bārtims; vīrs sīki un smalki stāstīja par savām kājām cik ilgi viņam jāstāv un ka tās pietūkst -, līdz Toms atkal ieminējās par jaunumiem, un Bārtims, pat elpu neievilcis, turpināja.
Jaunumi nudien bija neparasti tieši kā viņš teica. Viltus Pūķis Logēns pēc lielas kaujas esot notverts pie Lugardas brīdī, kad centies ar savu karaspēku doties no Gēldanas uz Tēru. Pareģojums, vai saprotat? Toms pamāja ar galvu, un viesnīcnieks turpināja. Dienvidos ceļi esot ļaužu pilni, pilni ar laimīgajiem, kam visa manta uz muguras. Uz visām pusēm plūstot bēgļu jūra.
- Neviens, Bārtims neganti ieķiķinājās, protams, neatbalsta Logēnu. Jā, tagad gan nebūs daudz tādu, kas to atzīs. Bēgļi juku laikos meklē patvērumu, un viss.
Pats par sevi saprotams, Logēnu palīdzēja notvert Aesu Sedajas. To pateicis, Bārtims nospļāvās uz grīdas, tad vēlreiz nospļāvās un piebilda, ka tās viltus Pūķi saņēmušas ciet uz ziemeļiem no Tarvalonas. Resnis galvoja, ka viņš esot kārtīgs cilvēks, cienījams vīrs un, pēc viņa domām, Aesu Sedajām jāatgriežas Lāstā, no kurienes viņas ieradušās, līdz ar visu
Tarvalonu. Viņš pats turētos tūkstoš jūdžu attālumā no Aesu Sedajām, ja tas būtu viņa spēkos. Klīstot runas, ka Aesu Sedajas pa ceļam uz ziemeļiem piestājot katrā ciemā un pilsētā, lai parādītu Logēnu. Lai tauta redz, ka viltus Pūķis notverts un pasaule atkal ir droša vieta. Arī viņš pats gribētu to redzēt, lai gan tad būtu jāatrodas Aesu Sedaju tuvumā. Kārdinājums doties uz Kēmlīnu nudien esot liels.
- Viltus Pūķi vedīs uz turieni rādīt karalienei Morgeisai. Viesnīcnieks godbijīgi pieskārās pierei. Es vēl neesmu redzējis karalieni. Sava karaliene taču jāredz, kā jūs domājat?
Logēnam esot šādas tādas spējas, un, redzot, kā grozās Bārtima acis un mēle šaudās pār lūpām, kļuva skaidrs, ko viņš ar to domā. Pēdējo reizi viltus Pūķi viesnīcnieks bija redzējis pirms diviem gadiem, kad tas vadāts pa ielām, taču viltus Pūķis bijis vienkāršs zellis, kurš iedomājies sevi par karali. Toreiz iztikuši bez Aesu Sedajām. Kareivji pieķēdējuši viltus Pūķi pie ratiem. īgna paskata puisis, sēžot ratu vidū, vaidēdams apķēris galvu ar rokām, kad vien ļaudis tam svieduši ar akmeņiem vai bikstījuši ar nūjām. Tā turpinājies labu brīdi; kareivji nav iejaukušies kamēr neviens nav mēģinājis viltus Pūķi nogalināt. Labāk, ka cilvēki redz: viņā taču nav nekā īpaša. Nekādu neparastu spēju. Bet Logēnu gan derētu apskatīt. Bārtimam būtu, ko pastāstīt mazbērniem. Ja tikai varētu izrauties no darba!
Rands ar neviltotu interesi klausījās. Kad Padans Fains uz Emondāri atveda vēsti par viltus Pūķi cilvēku, kas patiešām pārvaldīja Spēku, Divupē divus gadus nebija svarīgāku jaunumu. Pēc tam sekoja citi notikumi, un ziņa par viltus Pūķi pamazām aizmirsās, tomēr ļaudis par to runāja vēl gadiem ilgi un arī stāstīja mazbērniem. Droši vien Bārtims saviem mazbērniem jebkurā gadījumā apgalvos, ka ir redzējis Logēnu. Nevienam neienāktu prātā, ka ir vērts stāstīt par to, kas notika ar Divupes ciematniekiem, ja nu vienīgi pašiem divupiešiem.