- Jā, Toms sacīja, par to varētu sacerēt stāstu, kas ietu no mutes mutē tūkstoš gadu. Žēl, ka manis tur nebija. Izklausījās, ka viņš nudien tā domā, un Rands nosprieda, ka tā arī ir. Es gan censtos viņu ieraudzīt. Jūs nepateicāt, pa kuru ceļu visi iet. Varbūt šeit uzturas ari citi ceļotāji? Varbūt tie zinās pateikt?
Bārtims pavirši pamāja ar netīro roku.
- Uz ziemeļiem tas ir viss, ko pie mums zina. Ja gribat redzēt viltus Pūķi, ejiet uz Kēmlīnu. Tas ir viss, ko varu jums pateikt, un, ja Baltā tilta pilsētā kāds kaut ko zina, tad tas noteikti esmu es.
- Par to es nešaubos, Toms rāmi atbildēja. Jādomā, pie jums apmetas daudz svešinieku. Jūsu izkārtne iekrita man acīs jau Baltā tilta pakājē.
- Teikšu jums, ka ne tikai no rietumiem. Pirms divām dienām ieradās cilvēks no Iliānas ar sagatavotu proklamāciju, ar visiem zieģeļiem un parakstiem. Nolasīja mūsu laukumā. Teica mērošot ceļu līdz Miglas kalniem, varbūt pat Aritas okeānam, ja nebūšot noslēgtas pārejas. Ļaudis esot izsūtīti uz visām pasaules zemēm, lai to nolasītu. Viesnīcnieks nogrozīja galvu. Miglas kalni. Dzirdēju tos visu gadu ietin migla, un miglā klīst neradījumi, kas tevi nodīrās līdz kaulam, ne iepīkstēties nepagūsi!
Mats nosmīkņāja, izpelnoties bargu Bārtima skatienu.
Toms dedzīgi pieliecās uz priekšu.
- Un ko tā proklamācija vēstīja?
- Par Raga medībām, protams, ko tad citu! Bārtims iesaucās. Vai tad es neteicu? Iliānieši aicina visus, kas gatavi ziedot savu dzīvību, pulcēties Iliānā uz medībām. Vai varat iedomāties? Par leģendu atdot savu dzīvību? Gan jau muļķi atradīsies! Muļķu visur pietiek. Tas puisietis apgalvoja, ka tuvojas pasaules gals. Pēdējā kauja ar Melno. Bārtims ieķiķinājās, taču neskanīgi, it kā gribēdams sevi pārliecināt, ka par to nudien ir jāsmejas. Laikam jau cer līdz tam laikam atrast Valēra ragu. Ko par to teiksiet? Viesnīcnieks brīdi domīgi pakodīja pirksta kauliņu. Protams, nezinu, kā varu ar viņiem strīdēties pēc šīs ziemas. Ziema, tas puisietis Logēns un tie divi pirms viņa ar’. Kāpēc viņi visi pēdējos gados sevi pasludina par Pūķi? Jā, un tā ziema. Kaut ko tas nozīmē. Ko jūs par to domājat?
Toms nelikās dzirdam. Klusi savā nodabā menestrels sāka skandēt:
Pēdējā vientuļā kaujā pret tumsas baiso, varu stāv sardzē kalni un kraujas, un pat mirušie uzsāks karu, un kaps manu saucienu neaizkavēs.
- Tā viš i’. Bārtims pasmaidīja, it kā jau redzētu pūļus, kas viņam maksā naudu par Toma priekšnesumu. Ta viš i’. “Lielās Raga medības”. Ar to pietiks, lai viņi te karātos no spārēm. Visi ir dzirdējuši par proklamāciju.
Toms vēl aizvien, šķiet, atradās tūkstoš jūdžu tālu, un Rands iesāka:
- Mēs meklējam draugus, kas devās uz šo pusi. No rietumiem. Vai pēdējās pāris nedēļas te apgrozījās daudz svešinieku?
- Daži, Bārtims nesteidzīgi atbildēja. Kā allaž, gan no austrumiem, gan rietumiem. Paskatījies uz visiem pēc kārtas, viņš pēkšņi kļuva modrs. Kā viņi izskatās, tie jūsu draugi?
Rands jau pavēra muti, taču Toms, pēkšņi atjēdzies, lai arī kur pirmīt domās bija klīdis, ar skarbu skatienu viņu apklusināja. Aizkaitināti nopūties, menestrels vērsās pie viesnīcnieka.
- Divi vīrieši un trīs sievietes, Toms negribīgi sacīja. Varbūt kopā, bet varbūt atsevišķi.
Menestrels dažos vārdos katru raksturoja pietiekami, lai ikviens, kurš būtu ceļiniekus redzējis, tos pazītu -, tomēr neatklādams viņu personības.
Bārtims pakasīja pakausi, sajaukdams plānos mateļus, un tad lēni piecēlās.
- Aizmirstiet par uzstāšanos, menestrel! Godīgi sakot, es būtu pateicīgs, ja jūs izdzertu vīnu un dotos prom. Ja esat gudri, atstājiet Balto tiltu!
- Vai par viņiem vēl kāds interesējās? Toms paņēma glāzi, it kā gaidāmā atbilde būtu vismazsvarīgākā lieta pasaulē, un, pacēlis uzaci, skatījās uz viesnīcnieku. Kurš gan tas varētu būt?
Bārtims atkal izlaida pirkstus caur matiem un pamīņājies tā kā grasījās iet prom, tomēr beigās pie sevis pamāja ar galvu.
- Nu jau būs nedēļa apkārt, es teiktu, kad pie tilta parādījās viens zellis, tāds kā zebiekste. Visi domāja, ka traks. Allaž runāja ar sevi un kustējās, pat stāvēdams uz vietas. Viņš jautāja par tiem pašiem ļaudīm… par dažiem no tiem. Vaicāja tā, it kā šī lieta būtu ļoti svarīga, bet pēc tam viņa uzvedība liecināja, ka atbilde šim ir vienaldzīga. Sākumā teica, ka viņam jāsagaida tie cilvēki, bet vēlāk -, ka jādodas tālāk un jāsteidzas. Vienubrīd viņš gaudās un lūdzās, bet jau nākamajā izteica pavēles kā tāds karalis. Traks vai ne, bet reizi vai divas viņu gandrīz piekāva. Sardze jau
gribēja šo apcietināt viņa paša drošības labad. Tajā pašā dienā zellis devās uz Kēmlīnas pusi, runādams ar sevi un kliegdams. Traks, es jau teicu!
Rands vaicājoši paskatījās uz Tomu un Matu, bet viņi papurināja galvu. Varbūt šis puisis-zebiekste patiešām viņus meklēja, bet ceļinieki nespēja iedomāties, kurš tas varētu būt.
- Vai esat pārliecināts, ka viņš meklēja tos pašus ļaudis, ko mēs? Rands jautāja.
- Dažus no tiem. Kaujinieku un sievieti zīdā. Taču ne jau viņi šim rūpēja. Zellis uztraucās par trim lauku zēniem. Viesnīcnieka skatiens slīdēja pār Randu un Matu un tad atkal prom tik aši, ka Rands nebija pārliecināts, vai Bārtims patiešām uz viņiem skatījās vai arī tā tikai šķita.
- Izmisīgi gribēja atrast tos puišus. Traks, es jau teicu.
Rands notrīsēja un prātoja, kurš gan varētu būt tas trakais un kāpēc viņus meklēja. Melndraugs? Vai Bālzamons izmantotu jukušo?
- Šis bija traks, bet tas otrs… Bārtims iepleta acis un aplaizīja lūpas, it kā trūktu siekalu, lai tās samitrinātu. Nākamajā dienā… nākamajā dienā pirmoreiz parādījās tas otrs…
Viesnīcnieks aprāvās.
- Otrs? Toms galu galā viņu pamudināja.
Bārtims paskatījās visapkārt, lai gan šajā istabas pusē neviena cita, izņemot viņus, nebija. Viesnīcnieks pat pastiepās pirkstgalos un pameta skatienu pār zemo mūri. Beigās viņš ierunājās čukstus un drudžaini.
- Melns no galvas līdz papēžiem. Galvā kapuce, lai neredz seju, taču tu jūti viņa skatienu, it kā mugurā durtos lāsteka. Viņš… viņš ar mani runāja. Vīrs sarāvies pieklusa, pakodīja lūpas un tad turpināja: Viņa balss izklausījās kā čūskas lodāšana sausās lapās. Mans kuņģis pārakmeņojās. Ikreiz, kad viņš te atgriežas uzdot tos pašus jautājumus. Tos pašus jautājumus, ko jukušais. Neviens nekad neredz viņa ierašanos pēkšņi ir klāt, un viss, vai diena vai nakts, un tu acumirklī sastingsti. Ļaudis jau sāk mest acis pār pleciem. Vistrakāk sargi apgalvo, ka neviens pa vārtiem neesot nedz ienācis, nedz izgājis.
Rands centās saglabāt bezkaislīgu sejas izteiksmi; jauneklis sakoda zobus tā, ka tie iesāpējās. Mats skatījās caur pieri, bet Toms pētīja vīna glāzi. Gaisā slīga vārds, kuru neviens negribēja izrunāt. Mīrddrāls.
- Domāju, es atcerētos, ja būtu tādu saticis, pēc mirkļa Toms paziņoja.
Bārtims nikni pameta ar galvu.
- Sasodīts, atcerētos gan! Zvēru pie gaismas, ka atcerētos. Viņš… meklē tos pašus ļaudis, ko trakais, vienīgi teic ar viņiem kopā esot meitene. Un… Bārtims uzmeta greizu skatienu Tomam, un sirms menestrels.
Toma uzacis šāvās augšup Rands bija drošs, ka neviltotā pārsteigumā.
- Sirms menestrels? Nu, diez vai esmu vienīgais menestrels labākajos gados. Varat būt drošs, ka es šo viru nepazīstu un viņam nav iemesla mani meklēt.