- Var jau būt, Bārtims drūmi noteica. Daudz viņš nerunāja, taču nopratu, ka būtu gaužām neapmierināts, ja kāds šiem ļaudīm palīdzētu vai mēģinātu tos no viņa paslēpt. Lai nu kā, pateikšu, ko šim atbildēju. Sacīju, ka neesmu nedz viņus redzējis, nedz par viņiem dzirdējis, un tā ir patiesība. Nevienu no viņiem, viesnīcnieks pabeidza, uzsvērdams katru vārdu, un spēji nometa Toma doto naudu uz galda.
- Izdzeriet savu vīnu un ejiet! Norunāts? Norunāts?
Un resnais vīrs metās prom, ko kājas nes, skatīdamies pār plecu.
- Izdzisušais, Mats izdvesa, kad viesnīcnieku vairs nemanīja. Man vajadzēja iedomāties, ka viņi mūs te meklēs.
- Un viņš atgriezīsies, pastiepies pār galdu, Toms jau klusāk piebilda. Es taču teicu, ka jāzogas atpakaļ uz kuģi un jāizmanto kapteiņa Domona piedāvājums. Vajātāji galveno uzmanību pievērsīs Kēmlīnas ceļam, bet mēs tikmēr dosimies uz Iliānu tūkstoš jūdžu tālu no vietas, kur mūs gaida mlrddrāls.
- Nē, Rands noteikti atbildēja. Gaidīsim Moirainu un pārējos pie Baltā tilta vai arī dosimies uz Kēmlīnu. Vai nu to, vai to, Tom. Mēs taču nolēmām.
- Tas ir vājprāts, puis! Apstākļi ir mainījušies. Paklausies! Lai arī ko teica viesnīcnieks, pietiks tikai mīrddrālam paskatīties uz viņu, un šis izstāstīs visu pa tīro: ko mēs dzērām un cik putekļaini bija mūsu zābaki.
Atceroties Izdzisušā bezacu skatienu, Rands nodrebēja.
- Kas attiecas uz Kēmlīnu… Vai tiešām tu domā, ka Puscilvēki nezina, ka gribi nokļūt Tarvalonā? Pēdējais laiks kāpt kuģī, kas dodas uz dienvidiem.
- Nē, Tom. Rands ar grūtībām izmocīja, iedomājoties sevi tūkstoš jūdžu tālu no Izdzisušo meklējumu vietas, tomēr, dziļi ieelpojis, spēja saglabāt balsī stingrību. Nē!
- Padomā, puis. Iliāna! Otras tik lieliskas pilsētas nav visā pasaulē. Un Lielās Raga medības! Tas nav notikušas teju četrus gadsimtus. Tiks sacerēts vesels stāstu cikls. Tikai padomā! Neko tādu ne sapnī neesi redzējis! Kad mīrddrāls aptvers, kur atrodies, tu jau būsi vecs, sirms un tik noguris no mazbērnu auklēšanas, ka tev būs pilnīgi vienalga, atradīs viņi tevi vai ne.
Randa sejā iedegās spītība.
- Cik reižu man jāsaka nē? Viņi mūs atradīs visur, kur vien iesim! Arī Iliānā gaidīs Izdzisušie. Un kā aizbēgt no sapņiem? Es gribu zināt, kas ar mani notiek, Tom, un kāpēc. Tāpēc es došos uz Tarvalonu. Ja iespējams, kopā ar Moirainu; ja būšu spiests, bez viņas. Viens, ja vajadzēs. Man ir jāzina!
- Bet Iliāna, puis! Mierīgs ceļojums prom pa upi, bet viņi tikmēr mūs meklēs pavisam citur. Pelni un asinis, sapnis tev neko ļaunu nevar nodarīt!
Rands klusēja. Sapnis nevar nodarīt ļaunu? Vai tad sapnī no ērkšķa pil īstas asinis? Rands gandrīz vai nožēloja, ka nav par šo sapni izstāstījis arī Tomam. Vai tu uzdrīksties kādam stāstīt? Bālzamons ir sapņos, bet kur gan tagad ir robeža starp sapni un pamošanos? Kuram tu uzdrošināsies pateikt, ka tev pieskārās Melnais?
Tomēr, šķiet, saprata. Menestrela seja atmaiga.
- Bet pat tie sapņi, puis. Tie taču ir tikai sapņi, vai ne? Gaismas dēļ, Mat, parunā ar viņu! Zinu, ka vismaz tu nevēlies doties uz Tarvalonu.
Mata seja pietvīka sarkana gan no apjukuma, gan dusmām. Vairīdamies no Randa skatiena, viņš caur pieri glūnēja uz Tomu.
- Kāpēc tev tā jālien ārā no ādas? Gribi doties atpakaļ uz kuģi? Ej! Paši tiksim galā.
Menestrela kalsnos plecus satricināja klusi smiekli, taču viņa balss bija saspringusi dusmās.
- Tu domā, ka par mīrddrālu zini pietiekami daudz un spēsi aizbēgt bez citu palīdzības, vai ne? Tu esi gatavs iet uz Tarvalonu un atdot sevi Amīrlinas troņa rokās? Vai tu maz spēj atšķirt ajahu no ajaha? Sasodīts, puis, ja tu nudien domā saviem spēkiem nokļūt Tarvalonā, tad saki man, lai eju prom!
- Ej! Mats noņurdēja un paslidināja roku zem apmetņa.
Rands ar šausmām saprata, ka viņš satver Šadarlogotā paņemto dunci un varbūt pat grib likt to lietā.
Viņpus zemā mūra izvirda aizsmakuši smiekli un kāds skaļā balsī dusmīgi sauca:
- Trolloki? Uzvelc menestrela apmetni, vecais! Tu esi pilnā! Trolloki! Pierobežas pasakas!
Vārdi slīka dusmās kā auksta ūdens katlā. Pat Mats viegli pagriezās uz mūra pusi un iepleta acis.
Rands pastiepās pirkstgalos, lai redzētu pāri, un, sajutis pakrūtē spiedienu, pieliecās. Viņpus mūrim pie galda sēdēja Florans Gelbs ar abiem vīriem, kuri te jau bija, viņiem ienākot. Abi smējās par Gelbu, tomēr klausījās. Bārtims slaucīja galdu, kas jau sen būtu bijis jāsakopj, neskatīdamies uz Gelbu un viņa pudeles brāļiem, taču arī viesnīcnieks klausījās, ar dvieli berzdams un berzdams vienu pleķīti. Vīrs bija tā salīcis uz priekšu, ka šķita viņš tūlīt gāzīsies.
- Gelbs, atkritis atpakaļ krēslā, Rands čukstēja, un Mats un Toms sastinga. Pēc tam menestrels aši pārlaida skatienu viņu telpas pusei.
Atskanēja otrā vīra balss:
- Nē, nē, trolloki kādreiz tiešām te bija, taču trolloku karos visi tika apsisti!
- Pierobežas pasakas! pirmais vīrs atkārtoti iesaucās.
- Tā ir patiesība, klausieties taču, ko jums saku! Gelbs skaļi protestēja. Es pats esmu bijis Pierobežā. Esmu redzējis trollokus, un tie bija trolloki tikpat droši, kā es te sēžu. Tie trīs apgalvoja, ka viņus vajā trolloki, bet es zinu labāk. Tāpēc jau nepaliku uz “Šalts”. Jau labu laiciņu jūtu aizdomas pret Beilu Domonu, bet tie trīs noteikti ir Melndraugi. Kad es jums saku…
Pārējais, ko Gelbs gribēja teikt, noslīka smieklos un rupjos jokos.
Rands pārlika, kurā brīdī viesnīcnieks sadzirdēs frāzi “tie trīs”. Varbūt jau bija sadzirdējis? Cik tur ilgi, un viņš metīsies pie trim svešiniekiem, kurus jau ir sastapis. Lai tiktu uz vienīgajām durvīm, kas atradās koptelpas viņu pusē, bija jāiet tieši gar Gelba galdiņu.
- Varbūt patiešām derētu iet uz kuģi, Mats nomurmināja, bet Toms purināja galvu.
- Nu jau ir par vēlu, menestrels klusi izmeta.
Izņēmis kapteiņa Domona doto ādas maku, viņš steigšus salika naudu trīs kaudzītēs.
- Pēc stundas par mums runās visā pilsētā, vienalga, ticēs stāstam vai ne, un jebkurā mirkli to padzirdēs arī Puscilvēks. Domons kuģos prom tikai rit no rīta. Labākajā gadījumā trolloki viņu vajās līdz Iliānai. Nu, viņš pats nezin kāpēc to arī gaida, bet mums no tā maz labuma. Mums atliek vienīgi skriet, skriet, ko nagi nes.
Mats ātri iemeta kabatā monētas, ko Toms bija nolicis viņam priekšā. Rands savas paņēma lēnāk. Moirainas dotās monētas tur nebija. Domons bija atdevis tieši tikpat daudz sudraba, cik bija paņēmis, taču Rands nezin kāpēc labāk gribēja Aesu Sedajas monētu. Iebāzis naudu kabatā, viņš vaicājoši uzlūkoja menestrelu.
- Visādam gadījumam, ja nu mūsu ceļi pašķiras, Toms paskaidroja. Iespējams, tā nenotiks, bet ja nu tomēr… nu, jūs abi jau galā tiksiet. Jūs esat krietni puiši. Tikai nesaistieties ar Aesu Sedajām, ja gribat izdzīvot!
- Bet es domāju, ka paliksiet kopā ar mums, Rands sacīja.
- Palikšu puis, palikšu. Taču Gaisma vien zina, cik tuvu viņi jau ir. Labi, kāda tam nozīme? Varbūt nekas arī nenotiks.
Toms apklusa un paskatījās uz Matu.
- Cerams, tu vairs neiebilsti, ka palieku kopā ar jums, viņš sausi noteica.
Mats paraustīja plecus. Paskatījies uz Randu un menestrelu, viņš vēlreiz paraustīja plecus.
- Vienkārši jūtos kā strupceļā iedzīts. Un neredzu izeju no tā. Kad vien apstājamies, lai atvilktu elpu, viņi ir klāt un mūs vajā. Ta vien šķiet, ka visu laiku kāds blenž man pakausī. Ko mēs tagad darīsim?