Aiz šķērssienas izvirda smiekli, apklusinādami Gelbu, kas skaļi mēģināja pārliecināt abus galdabiedrus, ka viņš runā patiesību. Cik ilgi vēl? Rands prātoja. Agri vai vēlu Bārtims atskārtīs, ka Gelba piesauktie trīs ceļinieki ir viņu trijotne.
Toms atstūma krēslu un piecēlās, taču palika salīcis. Neviens, kas nejauši pamestu skatienu no otras puses, viņu neredzētu. Pamājis, lai seko, menestrels čukstēja:
- Esiet klusi.
Pa logiem apbus kamīnam pie sienas pavērās skats uz šauru ieliņu. Toms uzmanīgi nopētīja vienu logu, un tikai tad pavēra to vien tik platā spraugā, lai viņi varētu izkļūt laukā. Tas izdevās tik klusu, ka smieklu un strīdu troksnī aiz šķērssienas trīs pēdu attālumā no viņiem neviens neko nedzirdēja.
Līdzko trijotne bija laukā, Mats uzreiz pagriezās uz ielu, taču Toms satvēra viņu aiz rokas.
- Nesteidzies, menestrels sacīja. Vispirms mums jāizdomā, ko darīt.
Cik zemu vien varēdams, Toms zem loga pieliecās un pagriezies sāka pētīt ieliņu.
Rands sekoja menestrela skatienam. Ja neskaita pusduci lietusūdens tvertņu pie viesnīcas un kaimiņmājas drēbnieku darbnīcas -, tur nekā nebija, vienīgi pieblietēti dubļi un putekļi.
- Kāpēc tu tā dari? Mats atkal jautāja. Tu būtu lielākā drošībā, ja mūs atstātu. Kāpēc tu paliec?
Toms ilgi viņā noraudzījās.
- Man bija brāļadēls, Ouens, menestrels pagurušā balsī iesāka un atraisīja apmetni. Runādams Toms sarullēja segu un uzmanīgi uzlika uz tās futrāļus ar mūzikas instrumentiem. Brāļa vienīgais bērns, mans vienīgais dzīvais radinieks. Viņš iekūlās nepatikšanās ar Aesu Sedajām, bet es biju pārāk aizņemts… ar citām lietām. Nezinu, ko es tur būtu varējis līdzēt, bet, kad beigās mēģināju, jau bija par vēlu. Ouens pēc dažiem gadiem nomira. Varētu teikt, ka Aesu Sedajas viņu nogalināja. Toms izslējās taisni un nodūra skatienu. Vīrieša balss skanēja mierīgi, taču acīs, kad viņš pagrieza galvu, Rands manīja asaras. Ja es spētu jūs pasargāt no Tarvalonas, varbūt vairs nedomātu par Ouenu. Pagaidiet tepat!
Vēl aizvien vairīdamies no abu jaunekļu skatieniem, menestrels steidzās uz ieliņas galu, beigās palēninādams soli. Aši aplaidis acis visapkārt, viņš nevērīgi devās tālāk, līdz beigās pazuda skatienam.
Mats tā kā cēlās, lai sekotu, bet tad atkal apsēdās.
- Tos nu viņš neatstās, draugs teica, pieskardamies ādas futrāļiem. Vai tici viņa stāstam?
Rands pacietīgi tupēja blakus lietusūdens tvertnēm.
- Kas tev lēcies, Mat? Tevi vairs nevar pazīt! Jau dienām ilgi neesmu dzirdējis tavus smieklus.
- Man nepatīk būt trusim, kuru medī! draugs atcirta.
Nopūties viņš ļāva galvai atkrist pret viesnīcas ķieģeļu sienu, tomēr
ari tagad izskatījās sasprindzis un piesardzīgi raudzījās visapkārt.
- Atvaino! Visa tā skriešana, svešinieki… un tā tālāk. Tas mani darījis nervozu. Paskatos uz kādu, un uzreiz nāk prātā, ka viņš mūs nodos Izdzisušajiem vai piekrāps, aplaupīs, vai… Pie Gaismas, Rand! Vai tiešām tas viss tevi neuztrauc?
Rands iesmējās; izklausījās pēc zemas ieriešanās.
- Esmu pārāk pārbijies, lai uztrauktos.
- Kā tu domā ko Aesu Sedajas nodarīja Toma brāļadēlam?
- Nezinu, Rands svešādā balsī atbildēja. Viņš zināja tikai vienu iznākumu, kāds varēja piemeklēt cilvēku pēc nesaskaņām ar Aesu Sedajām. Tas bija citādi nekā ar mums, es domāju.
- Jā. Citādi nekā ar mums.
Brīdi viņi klusējot stāvēja, atbalstījušies pret sienu. Rands netika gudrs, cik ilgi viņi jau tā gaidīja. Varbūt dažas minūtes, bet šķita gaidot Toma atgriešanos, jau ir aizritējusi stunda; gaidot Bārtimu un Gelbu atveram logu un visiem izkliedzot, ka viņi ir Melndraugi. Bet tad ieliņas galā parādījās gara auguma vīrietis; viņa seju slēpa kapuce, un melnais apmetnis ielas gaismā izskatījās tikpat tumšs kā nakts.
Pielēcis kājās, Rands satvēra Tama zobena spalu tik stingri, ka iesāpējās pirkstu kauliņi. Rīkle izkalta, un siekalu rīšana te nelīdzēja. Mats piecēlās un pabāza roku zem apmetņa.
Vīrietis tuvojās, un ar katru viņa soli Randa rīkle aizžņaudzās arvien vairāk. Beigās melnais tēls apstājās un atmeta atpakaļ kapuci. Randam saļodzījās ceļgali. Tas bija Toms!
- Nu, nepazināt mani? menestrels smaidīja. Laikam esmu nomaskējies tik labi, ka mierīgi tikšu laukā pa vārtiem.
Pagājis garām abiem puišiem, Toms sāka pārlikt mantas no ielāpainā apmetņa jaunajā, turklāt tik veikli, ka Rands nespēja izsekot. Tikai tagad jauneklis ievēroja, ka Toma jaunais apmetnis ir tumšbrūnā krāsā. Viņš dziļi, saraustīti ieelpoja; šķita, ka rīkli kāds ir sažņaudzis dūrē. Brūns, nevis melns! Mats vēl aizvien turēja roku zem apmetņa, skatīdamies Toma mugurā, it kā grasoties izmantot paslēpto dunci.
Toms uzmeta viņiem skatienu, tad paraudzījās vēlreiz, jau bargāk.
- Nav īstais brīdis, kad gražoties.
Pēc tam viņš sāka veikli tīt vecajā apmetnī instrumentu futrāļus ar ielāpiem uz iekšu, lai sveša acs tos neredz.
- Iesim prom pa vienam, bet pietiekami tuvu, lai cits citu paturētu acīs. Tad mūs mazāk ievēros. Vai vari uzmest kūkumu? Toms paskatījās uz Randu. Tavs raženais augums ir tikpat kā karogs.
Toms tā stāvēja ar saini uz muguras, kapuci galvā. No sirmā menestrela nebija ne vēsts. Parasts ceļavīrs; pārāk trūcīgs, lai atļautos zirgu, kur nu vēl ratus.
- Gājuši! Jau tā esam izšķieduši pārāk daudz laika.
Rands dedzīgi piekrita, tomēr pirms iziešanas no ieliņas laukumā brīdi vilcinājās. Neviens no retajiem garāmgājējiem viņiem neveltīja nekādu uzmanību; vairums vispār neskatījās, tomēr Randa pleci saguma, gaidot kādu iekliedzamies Melndraugil Vienkārša drūzma tad pārvērstos asinskārā pūlī. Viņš pārlaida skatienu atklātajam laukumam, ļaudīm, kas steidzās ikdienas gaitās, un pēkšņi laukuma vidū ieraudzīja mīrddrālu.
Varēja tikai minēt, no kurienes Izdzisušais bija uzradies. Tas nāca uz viņu pusi nāvējoši lēni plēsoņa, kas nenovērš skatienu no upuriem. Cilvēki rāvās malā no melnā stāva, vairīdamies uz viņu palūkoties. Laukums kļuva arvien tukšāks, ļaudīm pēkšņi atceroties, ka noteikti jābūt kaut kur citur.
Ieraudzījis melno apmetni, Rands pārakmeņojās. Jauneklis centās sakopot gribasspēku, taču tikpat labi varētu ķert dūmus. Izdzisušā neredzamais skatiens durstīja Randa kaulus, kaulu smadzenes pārvērzdams lāstekās.
- Neskaties viņam sejā, Toms nomurmināja. Viņa balss drebēja, čērkstēja; šķita, ka vārdi tiek izspiesti laukā. Pie Gaismas, neskaties viņam sejā!
Rands atrāva acis un gandrīz ievaidējās. Šķita, ka no sejas tiek noplēsta dēle, taču, pat raugoties uz akmeņiem laukumā, viņš juta mīrddrālu tuvojamies. Tā kaķis spēlējas ar peli, līksmodams par grauzēja vārajām izredzēm izsprukt, līdz beidzot sacērt žokļus. Izdzisušais jau bija pusceļā līdz viņiem.
- Vai tiešām mēs te tā stāvēsim? Rands murmināja. Mums jāskrien… jābēg!
Taču kājas negribēja viņu klausīt.
Beidzot Mats drebošajā rokā turēja ar rubīniem rotāto dunci. Draugs bija atiezis zobus un bailēs ņurdēja.
- Vai tu domā… norijis siekalas, Toms aizsmacis turpināja, domā, ka izdosies no viņa aizbēgt, puis? Menestrels sāka kaut ko murmināt zem deguna, un vienīgais vārds, ko Rands no dzirdētā uztvēra, bija “Ouens”. Toms strupi norūca: Man nevajadzēja ar jums pīties, puiši. Neparko nevajadzēja!