Noņēmis no pleciem salocīto menestrela apmetni, viņš iesvieda to Randam rokās.
- Parūpējies par to! Kad likšu skriet, skrieniet līdz pašai Kēmlīnai. “Karalienes Svētība”. Viesnīca. Visādam gadījumam iegaumējiet… Iegaumējiet!
- Es nesaprotu, Rands sacīja.
Mīrddrāls jau atradās tuvāk par divdesmit soļiem. Randa kājas bija kā ar svinu pielietas.
- Tikai neaizmirstiet! Toms ieņurdējās. “Karalienes Svētība”. Bet tagad SKRIENIET!
Viņš grūda jaunekļus aiz pleciem, ar kreiso roku vienu, ar labo otru, lai abus iekustinātu. Rands sāka grīļīgi steberēt uz priekšu, bet Mats blakus viņam.
- SKRIENIET! skaļi iebrēcies, arī Toms metās uz priekšu, taču nevis nopakaļ puišiem, bet uz mīrddrāla pusi.
Menestrels iepleta rokas, kā no sirds sniedzot priekšnesumu, un tajās parādījās dunči. Rands apstājās, bet Mats vilka viņu tālāk.
Izdzisušais bija tikpat pārsteigts. Viņa laiskā gaita pussolī aprāvās. Roka slīdēja uz melnā zobena spalu pie jostas, taču Toma garās kājas ātri pieveica attālumu. Menestrels ietriecās mlrddrālā, kad melnais asmens vēl bija tikai pusizvilkts, un viņi cīkstēdamies nokrita zemē. Daži cilvēki, kas vēl nebija aizbēguši, ņēma kājas pār pleciem.
- SKRIENIET! Gaiss virs laukuma iezibsnījās žilbinoši zils, un Toms sāka kliegt. Pat kliedzot viņam izdevās izrunāt vārdu SKRIENIET!
Rands paklausīja. Viņu dzina menestrela kliedzieni.
Piespiedis Toma saini pie krūtīm, Rands skrēja, ko kājas nes. Abiem baiļu sagrābtajiem puišiem bēgot, panika izplatījās no laukuma pa visu pilsētu. Redzot viņus skrienam garām, tirgotāji pameta preces likteņa varā. Ielas pusē rībēja logu aizvērtņi, māju logos parādījās izbiedētas
sejas, kas tūlīt arī pazuda. Tie, kas neatradās pietiekami tuvu, lai redzētu mežonīgo skrējienu, daudz neuztraucās. Cilvēki grūdās cits citam virsū; tie, kas nokrita, vai nu piecēlās, vai arī tika samīdīti. Baltā tilta pilsēta mutuļoja kā izspārdīts skudru pūznis.
Kad viņi smagiem soļiem tuvojās vārtiem, Rands piepeši atcerējās, ko Toms pirmīt bija teicis par viņa garo augumu. Nepalēninājis gaitu, viņš, cik spēdams, pieliecās, lai neizceltos citu vidū. Taču pamatīgie koka vārti ar melnajām dzelzs stīpām bija vaļā. Divi sargi ar tērauda ķiverēm un bruņuvestēs, kas bija uzvilktas virs neciliem sarkaniem mēteļiem ar baltām apkaklēm, ar pirkstiem bungoja pa āvām un satraukti pētīja pilsētu. Viens no viņiem uzmeta skatienu Randam un Matam, taču puiši nebija vienīgie bēgļi. No pilsētas laukā virda nepārtraukta straume: elsojoši vīri, kas bija sev piespieduši klāt sievas, raudošas sievietes, kuras nesa rokās mazuļus un vilka uz priekšu kliedzošus bērnus, bāli amatnieki, vēl priekšautos, rokās velti satvēruši darbarīkus.
Apstulbušais Rands skrienot domāja: Nebūs neviena, kurš varētu pateikt, kurā virzienā mēs aizbēgām. Tom! Ak, Gaisma, glāb mani! Tom!
Mats aiz viņa paklupa, tad atguva līdzsvaru, un abi puiši plecu pie pleca skrēja, citiem bēgļiem paliekot aiz muguras; tā viņi skrēja, līdz arī Baltais tilts pazuda skatienam.
Rands visbeidzot nokrita putekļos uz ceļiem un lieliem malkiem saraustīti rāva sūrstošajā rīklē gaisu. Viņiem aiz muguras vijās tukšs ceļš, kas beigās izgaisa starp kailajiem kokiem.
Mats viņu sapurināja.
- Ejam. Ejam! draugs elsa. Puiša seju klāja sviedru un putekļu švīkas, šķita viņš tūlīt sabruks. Mēs nedrīkstam apstāties!
- Bet Toms! Rands sacīja, ciešāk satverdams menestrela apmetni, caur kuru spiedās instrumentu futrāļi. Toms!
- Viņš ir miris. Tu redzēji. Un dzirdēji. Pie Gaismas, Rand, viņš ir miris!
- Tu gribi teikt, ka arī Egvēna, Moiraina un pārējie ir miruši? Ja tā, kāpēc mīrddrāls viņus vēl vajā? Vai vari man atbildēt?
Mats nometās uz ceļiem putekļos blakus Randam.
- Labi. Varbūt viņi vēl ir dzīvi. Bet Toms tu taču pats redzēji! Pelni un asinis, Rand, ar mums var notikt tas pats!
Rands lēni pamāja ar galvu. Ceļš aiz muguras joprojām bija tukšs. Rands vēl tā kā gaidīja, vismaz cerēdams ieraudzīt Tomu nākam un pūšam sev ūsās un sūrojamies, ka no viņiem gaidāmas vienas vienīgas nepatikšanas.
“Karalienes Svētība” Kēmlīnā. Ar pūlēm pieslējies kājās, Rands uzmeta plecā Toma saini blakus menestrela segas rullim. Mats, piemiedzis acis, uzmanīgi uz viņu noskatījās.
- Gājuši, Rands sacīja un pagriezās uz Kēmlīnas ceļu.
Jauneklis dzirdēja, ka Mats kaut ko murmina, līdz beidzot draugs viņu panāca.
Viņi steberēja pa putekļaino ceļu, noliekuši galvas un klusēdami. Vējš neganti svieda zem kājām putekļu grīstes. Rands dažbrīd pameta skatienu atpakaļ, taču ceļš aiz muguras kā bija, tā palika tukšs.
Divdesmit septītā nodaļa
Patvērums no vētras
L
aiskā gaitā dodoties uz dienvidiem un austrumiem un vadot die-
nas kopā ar tuathaniem, Perinu urdija nemiers. Pārceļotājiem
nekur nebija jāsteidzas tāds bija viņu dzīves ritms. Krāsainie rati
no rīta atpūtās un izkustēja no vietas vien tad, kad saule jau bija pacēlu-
sies labi augstu virs apvāršņa; ja bija nokļuvuši tīkamā vietā, viņi apstājās
jau agri pēcpusdienā. Blakus ratiem nesteidzīgi skrēja suņi un bieži vien
arī bērni, kas mierīgi tika līdzi. Jebkurš ierosinājums, ka vajadzētu braukt
uz priekšu vai uzņemt ātrumu, tika uztverts ar smiekliem vai jautājumu:
Ak, vai patiešām jūs gribat nodzīt zirgus līdz nāvei?
Perins bija pārsteigts, ka Eliass domā citādi. Ratos vīrs nekāpa, viņš izvēlējās iet kājām un dažkārt pat izrāvās ratu rindas priekšā, tomēr ne reizi neieminējās, ka būtu jādodas prom vai jāpieliek solis.
Savādais bārdainis dīvainajā ādas apģērbā, protams, atšķīrās no lēnprātīgajiem tuathaniem, izcēlās viņu vidū, lai arī pie kuriem ratiem stāvētu. Apmetnē Eliasu nevarēja sajaukt ne ar vienu citu, uzreiz bija skaidrs, ka tas nav Pārceļotājs, un ne jau tieši apģērba dēļ vien. Eliasa kustībām piemita laiska vilka grācija, ko vēl pastiprināja ādas apģērbs un kažokādas cepure; viņš izstaroja draudus tikpat dabiski kā uguns svelmi. Kontrasts starp Eliasu un Pārceļotājiem bija ass. Pārceļotājiem gan jaunajiem, gan vecajiem piemita prieks. Viņu kustību grācija pauda līksmi briesmu sajūtas tajā nebija. Bērni, protams, nebija valdāmi un kūsāja dedzīgās alkās izkustēties, taču arī tuathanu vīri ar sirmām bārdām un vecāsmātes lika vieglu soli, un viņu cienīgums nebūt nelaupīja cēlās gaitas krāšņumu. Šķita, ka visi tūlīt, tūlīt sāks dejot, pat stāvot uz vietas un
arī retajos brīžos, kad apmetnē neskanēja mūzika. Gandrīz bez apstājas plūda un bangoja vijoļu, flautu, cītaru un bungu skaņas gandrīz ikkatrā stundā, gan atpūtas brīdī, gan darbā. Priecīgas dziesmas, jautras, smejošas un skumjas dziesmas; ja apmetnē kāds bija nomodā, parasti skanēja mūzika.
Lai arī kuriem ratiem Eliass ietu garām, no visiem viņam pretī draudzīgi māja un smaidīja, un, lai arī pie kura ugunskura viņš apstātos, visur skanēja sirsnīgi vārdi. Jādomā, ka tādu seju atklātu un draudzīgu Pārceļotāji rādīja visiem svešiniekiem. Tomēr Perins zināja, ka zem tās slēpjas puspieradinātu briežu piesardzība. Emondāriešiem veltītie smaidi kaut ko slēpa, tādas kā bažas par draudošām briesmām; tikai dienām ejot, tās pamazām izplēnēja. Savukārt pret Eliasu Pārceļotāju piesardzība izpaudās spēcīgi kā gaisa virmošana tveicīgā vasaras dienā un nenoplaka. Eliasam neredzot, tuathani viņu atklāti vēroja, it kā domādami, kas gan šim vīram prātā. Kad viesis gāja cauri apmetnei, šķita, ka Pārceļotāju kājas, gatavas dejai, tikpat labi bija gatavas arī bēgšanai.