Lapu dzīves gājums Eliasu, protams, darīja tikpat bažīgu kā viņš Pārceļotājus. Tuathanu tuvumā Eliasa lūpas vienmēr sašķobījās. Nevarētu teikt, ka gluži augstprātīgi un nebūt ne nicinoši, tomēr varēja noprast, ka viņš gribētu atrasties kaut kur citur, nevis te, un gandrīz vai vienalga, kur. Tomēr pietika tikai Perinām ieminēties, ka apmetne jāpamet, kad Eliass izteicās atpūtai būs gana ar pāris dienām.
- Pirms mēs satikāmies, jums bija jāpiedzīvo smagi laiki, Eliass atbildēja, kad Perins trešo vai ceturto reizi ieminējās par apmetnes pamešanu, un priekšā aizvien ir vēl smagāki ar trollokiem un Puscilvēkiem, kas jūs vajā, un Aesu Sedajām draugos.
Eliass pasmaidīja, stūķēdams mutē Ilas žāvēto ābolu pīrāgu.
Perinu vēl aizvien mulsināja bārdaiņa dzelteno acu skatiens arī tajos brīžos, kad viņš smaidīja. Varbūt tādās reizēs pat vairāk, jo smaids reti kad rotā mednieku sejas. Eliass laiskojās pie Raena ugunskura, kā allaž atteikdamies sēdēt uz baļķiem, kas bija atvilkti tieši šim nolūkam.
- Vai patiešām gribat ātrāk nokļūt Aesu Sedaju rokās?
- Bet ja Izdzisušie mūs atradīs? Kas viņus aizkavēs, ja sēdēsim te un gaidīsim? Trīs vilki viņus neatturēs, un arī Pārceļotāji mums nepalīdzēs. Viņi taču nespēs aizstāvēt pat sevi! Trolloki šos ļaudis noslepkavos, un
tā būs mūsu vaina. Mums noteikti jādodas prom, agri vai vēlu! Kāpēc nevaram agri?
- Kaut kas liek man gaidīt. Dažas dienas, ne vairāk.
- Kaut kas!
- Mieru, tikai mieru, puis! Ņem dzīvi, kāda tā ir. Kad jāskrien, skrien, kad vajag, cīnies, kad vari, atpūties.
- Bet ko nozīmē “kaut kas”?
- Nogaršo pīrāgu! Ilai es nepatīku, bet, kad ierodos, ēdamo viņa nežēlo. Tuathanu apmetnē vienmēr var kārtīgi paēst.
- Kaut kas? Perins nelikās mierā. Ja jūs kaut ko zināt un mums nesakāt…
Eliass greizi paglūnēja uz pīrāga gabalu savā rokā, nolika to malā un noslaucīja rokas.
- Kaut kas, viņš beidzot izmeta un paraustīja plecus, it kā pats īsti nezinātu, kaut kas liek man domāt, ka noteikti ir jānogaida. Vēl pāris dienu. Tadas nojautas mani bieži nepārņem, bet, ja tā notiek, tad es zinu, ka ir jātic. Savulaik tāda priekšnojauta man izglāba dzīvību. Šis ir citāds gadījums, tomēr tāpat svarīgs. Tas man ir skaidrs. Ja gribat skriet uz priekšu, skrieniet! Bez manis.
Neko vairāk Perins neizdibināja, lai arī kā prašņāja. Eliass klīda apkārt, runāja ar Raenu, ēda, snauda, uzmaucis cepuri uz acīm, un negribēja ne dzirdēt par došanos prom. Kaut kas viņam lika gaidīt. Kaut kas vēstīja, ka ir svarīgi palikt. Viņš zinās, kad būs pienācis laiks aiziet. Paņem vēl pīrāgu, puis! Neērcini sevi! Nogaršo sautējumu! Atslābinies!
Perins nekur nespēja rast sev vietu. Naktī viņš klīda starp varavīksnes krāsu ratiem un uztraucās un vēl jo vairāk tāpēc, ka neviens cits, šķiet, neraizējās. Tuathani dziedāja un dejoja, vārīja un apmetnē pie ugunskuriem ēda augļus un riekstus, ogas un dārzeņus (gaļu gan ne) un bez sava gala tīrīja un berza, nelikdamies ne zinis par pasauli. Visapkārt skraidīja un rotaļājās bērni, spēlēdami starp ratiem paslēpes, kāpdami kokos ap apmetni, smiedamies, vārtīdamies pa zemi kopā ar suņiem. Nevienam nerūpēja, kas notiek citur pasaulē.
Vērodams Pārceļotājus, Perins izjuta neatvairāmu tieksmi laisties prom. Jāiet, kamēr mūsu dēļ viņus nav sākuši vajāt! Viņi mūs uzņēma, bet mēs par laipnību atmaksājam ar briesmu piesaistīšanu. Šiem ļaudīm vismaz ir iemesls būt bezrūpīgiem. Viņus nevajā. Bet mūs…
Bija grūti pārmīt kaut dažus vārdus ar Egvēnu. Viņa un Ila vai nu sarunājās, sabāzušas galvas kopā, liekot noprast, ka vīrieši te nav aicināti, vai arī meitene dejoja ar Aramu, riņķodama un riņķodama flautu, vijoļu un bungu skaņās, melodijās, ko tuathani bija savākuši visā pasaulē, vai arī pašu Pārceļotāju griezīgo, vibrējošo dziesmu viļņos griezīgas bija gan ātrās, gan lēnās. Viņš zināja daudzas dziesmas, dažas no tām Perins bija dzirdējis mājās, lai gan Divupē tām bieži bija citi nosaukumi. Piemēram, “Trīs meitenes pļavā” tuathani sauca par “Daiļo rrleiteņu deju”, bet “Ziemeļvējš”, kā viņi teica, dažviet esot “Lietusgāze”, bet citur “Berina atkāpšanās”. Kad Perins nedomājot pajautāja par dziesmu “Pie Meistarotāja ir mani katli”, visapkārt atskanēja smiekli. Pārceļotāji šo dziesmu zināja, taču ar nosaukumu “Mētā spalvas!”.
Perins saprata, kāpēc gribas dejot, dzirdot tuathanu dziesmas. Savulaik Emondārē visi viņu uzskatīja par pieklājīgu dejotāju, neko vairāk, taču Pārceļotāju dziesmas kājām lika cilāties; puisim šķita, ka viņš savu mūžu nav dejojis nedz tik ilgi, nedz tik pamatīgi, nedz arī tik labi. Hipnotizējošās dziesmas asinīm lika dunēt bungu ritmā.
Otrajā vakarā Perins pirmo reizi vēroja sieviešu deju dažu lēnu dziesmu pavadījumā. Rāmi dega ugunskuri, ratus jau ieskāva nakts, un pirksti lēni, ritmiski sita pa bungām. Vispirms pa vienām, tad arī pa citām, līdz visas bungas apmetnē skanēja vienādi klusā, uzstājīgā ritmā. Ja ne bungas, visapkārt valdītu klusums. Gaismā iepeldēja meitene sarkanā kleitā un atraisīja lakatu. Meitenes matos mirdzēja kreļļu virtenes, un viņa bija nosviedusi kurpes. Liegi ievaidējās flauta, un meitene sāka dejot. Aiz sevis izstieptās rokās viņa turēja lakatu, grozīdama gurnus un basās kājas sizdama bungu ritmā. Meitenes tumšās acis apstājās pie Perina, un viņas sejā tikpat lēni kā deja uzplauka smaids. Virpuļodama nelielos apļos, meitene pār plecu smaidīja Perinām.
Jauneklis skaļi norija siekalas. Seja kaisa un ne jau uguns dēļ. Pirmajai meitenei pievienojās otrā, un bungu dunas un lēnās gurnu grozīšanas ritmā trīsēja divu lakatu bārkstis. Meitenes smaidīja Perinām, un viņš neskanīgi noklepojās, baidīdamies paskatīties visapkārt, nosarcis kā biete. Tie, kas nevēroja dejotājas, droši vien par viņu jau smējās. Par to nu Perins nešaubījās!
Cik nevērīgi vien varēdams, viņš noslīdēja no baļķa, it kā iekārtojoties ērtāk, tomēr centās neskatīties uz ugunskuru un dejotājām.
Emondārē nekas tāds nenotika. Dejas pļavā ar meitenēm svētkos bija kas pavisam cits. Šobrīd Perins gribēja, lai saceļas vējš un viņu atvēsina.
Meitenes atkal iedejoja Perina redzeslaukā, bet nu jau viņas bija trīs. Viena viltīgi viņam piemiedza ar aci. Perina skatiens drudžaini šaudījās. Pie Gaismas! viņš domāja. Ko lai tagad dara? Kā rīkotos Rands? Viņš prot apieties ar meitenēm.
Dejotājas klusītēm smējās un brīdi pa brīdim atmeta garos matus uz pleciem, krellēm klikstot. Perinām šķita, ka viņa seja deg. Pēc mirkļa meitenēm pievienojās mazliet vecāka sieviete, lai pamācītu, kā jādejo. Perins ievaidējās un padevies aizvēra acis. Sieviešu smiekli ņirbēja un kutināja pat aiz aizvērtiem plakstiņiem, un Perins viņas tāpat redzēja. Uz pieres izspiedās sviedri; viņš alka vēja.
Raens sacīja, ka šo deju meitenes bieži nedejo, un arī sievietes to dara reti, bet Eliass vēlāk teica, ka Perina sarkšanas dēļ viņas pēc tam to dejojušas ik vakaru.
- Man tev jāsaka paldies, Eliass nopietni un svinīgi paziņoja. -Jums, jaunajiem puišiem, ir citādi, bet manos gados vajag ko vairāk par uguni, lai siltu kauli.
Perins saviebās. Promejošā Eliasa mugura lai gan nekas taču nebija redzams kaut kādā ziņā vēstīja, ka vīrs sevī smejas.
Necik ilgi, un Perins jau spēja mierīgi novērsties no dejojošajām sievietēm un meitenēm, tomēr acu miegšana un smaidi vēl aizvien vilināja vēlēties uz viņām skatīties. Uz vienu varbūt vēl varētu, bet uz piecām sešām un visu acu priekšā… Perins tā arī nespēja pārtraukt sarkt.